Princis ar eglīti rokās
Gunita ķērās pie darba ar lielu interesi un entuziasmu. Jau tas vien, ka šie būs Ziemassvētki Ēģiptē ar jūru turpat pie mājām un siltu decembra dienu, viņai radīja nebijušas izjūtas. Tie nebūs balti Ziemassvētki, taču viņa plānoja darīt visu iespējamo, lai svētku sajūta nepaietu garām arī tuksneša smiltīs ieputinātajam Alī ciematam un jo īpaši – 123. villai. Apspriežoties ar pārējiem, organizatore bija nolēmusi, ka noskaņas radīšanai nepieciešamas Ziemassvētku gaismiņas, ar kurām varētu izrotāt dzīvojamo istabu, kā arī salikt tās ārā uz terases un iekārt palmās. Tāpat arī būtu vajadzīgas svecītes. Gunita ķērās pie nopērkamo lietu saraksta.
„Kas jauns?” pēkšņi viņas rosīšanos pārtrauca Ādams, kurš tagad jau regulāri apjautājās par Gunitas ikdienas darbiem. Meitene bija iemācījusies dalīt savu uzmanību, tāpēc puisim vienmēr laipni atbildēja.
„Domājam Ziemassvētkus. Tu arī svini Ziemassvētkus?” viņa izmantoja izdevību pajautāt ēģiptietim par gaidāmajiem svētkiem un, iespējams, iegūt jaunas idejas.
„Jā, mēs mājās svinam, bet vispār tie nav musulmaņu svētki. Ēģiptē Ziemassvētkus svin 7. janvārī neatkarīgi no reliģijas,” viņš piebilda.
„Ak tā,” Gunita viņā uzmanīgi klausījās, pēkšņi iedomājoties, ka Ādams viņai varētu palīdzēt ar nezināmajiem vārdiem angļu valodā. Saraksts ar lietām galu galā bija jāraksta angliski.
„Klau, vai nezini, kā pareizi angliski ir tās Ziemassvētku gaismiņas, ko karina ap mājām?”
„Hmm, kam tev to vajag?”
„Es pašlaik rakstu iesniegumu par to, kādas lietas mums vajag uz Ziemassvētkiem.” Viņš mirkli padomāja.
„Varētu teikt adornments.”
„Liels paldies.” Gunitai atkal bija iemesls sajūsmināties par viņa angļu valodas zināšanām. „Varbūt tu vari arī pateikt, kā arābiski ir „Priecīgus Ziemassvētkus!”?” meitenei idejas dzima viena pēc otras. Viņa iedomājās, cik jauki būtu iekļaut šo frāzi Leona runā un pārsteigt vietējos darbiniekus.
„Hmm, mēs īsti nesakām „priecīgus Ziemassvētkus” 24. decembrī. Tad var teikt to pašu anglisko Merry Christmas!, bet uz 7. janvāri mēs sakām Eid Al Milad Al Majeed[1],” viņš skaidroja.
„Labi, es rakstīšu to arābisko, lai labāk skan.”
„Vai jums būs arī Ziemassvētku eglīte?” Ādams brīnījās.
„Nē, diemžēl… kārsim mantiņas palmā. Vai tad te Ēģiptē vispār ir eglītes?”
„Jā, ir. Un cilvēki pērk uz Ziemassvētkiem,” viņš atbildēja.
„Mēs laikam nepirksim. Te daži pat negrib 5-10 paundus Ziemassvētku loterijai iedot,” Gunita sprieda. „Ja nu tu vienīgi kā Ziemassvētku vecītis atved mums,” Gunita jokojās.
„Hmm, es vispār gribētu redzēt to tavu ciematu..un satikt slaveno Mahmudu,” Ādams godīgi teica.
„Tiešām?”
„Jā, un Ziemassvētkos man tāpat nav plānu.” Gunita nedaudz padomāja. Tā varētu būt reāla ideja. Ja jau viņa netiek pie sabiedrības, kāpēc gan sabiedrība nevarētu atbraukt pie viņas? Olga teica, ka pat viņas draugs te ir bijis. Ja es sarunātu ar Mahmudu Alī, uzrakstītu iesniegumu, varbūt tas būtu iespējams? Man taču drīkst būt draugi, kas mani apciemo, vai ne? Turklāt ar Ādamu mēs čatojām vēl tad, kad es biju Latvijā. Tagad mēs to darām katru dienu.
„Tad varbūt tu varētu atbraukt ciemos! Teiksim, pirmajos Ziemassvētkos 25. decembrī?” Gunita izteica pavisam reālu uzaicinājumu.
„Tu nopietni?”
„Kāpēc ne? Man tā gribētos satikt kādu citu cilvēku. Citādi jau apnicis, vieni un tie paši ļaudis. Strīdas un kašķējas, pat nevienu kopīgu lēmumu nekad nevaram pieņemt. Ar nevienu īsti man nav izveidojušās ciešas attiecības, tikai ar Leonu, grupas vecāko. Viņš te visforšākais, ar humora izjūtu, mēs visu laiku smejamies,” Gunita stāstīja.
„Hmm, interesanti, es arī viņu gribētu satikt,” Ādams teica. „Bet vai tu nopietni? Es nespēju noticēt, ka braukšu pie kāda, ko nekad dzīvē neesmu saticis, 5 stundas no Kairas!”
„Jā, lūdzu!” Gunitai šī ideja patika arvien vairāk. „Man tiešām gribas kādu satikt un parunāt! Bet vispirms man jādabū atļauja no Mahmuda Alī. Jāuzraksta iesniegums. Klau, tad tu paliktu pa nakti, vai ne?”
„Ja tā var…”
„Es centīšos sarunāt.”
„Starp citu,” Gunita tikko atcerējās, „mēs nākamajā nedēļas nogalē braucam uz Kairu un Aleksandriju. Varbūt varam satikties?”
„Būtu lieliski!” viņš iesaucās. „Tad mēs vismaz būtu tikušies, pirms es braucu uz ciematu,” viņš secināja. „Ko jūs tieši darīsiet Kairā?”
„Tur esot tāds Dreamland, kaut kādas atrakcijas.”
„Eu, bet es tak tur blakus dzīvoju. Varbūt varu jums pievienoties?”
„Jā, noteikti! Bet es pajautāšu šī brauciena organizatorei Olgai, un tad došu ziņu!”
„Vai viņa varētu neļaut?”
„Hmm, viņa ir tāda stingra un nav īpaši laipna pret mani. Es viņai nepatīku.”
„Hmm…”
„Tas izpaužas visur – darbā, sadzīvē. Viņai nepatīk, ka es jokoju un skaļi smejos.”
„Dīvaini, man būs interesanti viņu satikt.”
„Tu varēsi mūs visus satikt – kā teikt, iepazīties ar manu ģimeni.”
Bija jau vēls, un viņi sarunu beidza. Tas būtu tik vienreizēji! Tik neiespējami! Gunita nespēja beigt domāt par Ādama iespējamo viesošanos ciematā. Viņa savā iztēlē uzbūra puisi, kas brauc 5 stundas, lai viņu satiktu pamestā ciematā tuksneša vidū. Viņai patiesībā Ādams sāka interesēt arvien vairāk. Viņu sarunas vienmēr ieilga līdz vēlai naktij, un Gunita nepamanīja, kā paskrien laiks. Turklāt Gunitu piesaistīja viņa britu angļu valoda un dubultā pilsonība. Viņa tūlīt pat apskatīja Ādama profilu feisbukā. Kas ir šis puisis? Vizuāli Gunita vēl nebija viņu ievērtējusi. Atvērusi puiša bildes, meitene nedaudz vīlās – tumšiem matiem, puncīti, lielu smaidu ar bildēs atkārušos dubultzodu. 23 gadus vecs. Pagaidi! mēs taču esam tikai draugi. Man patīk ar viņu runāties. Kāpēc es vērtēju viņa izskatu? Gunita pieķēra sevi pie domas. Un tomēr – romantiskums, kas viņu starpā veidojās, bija nepārprotams: princis baltā zirgā ar Ziemassvētku eglīti rokās jāj piecas stundas pa tuksneša smiltīm, lai vaigā skatītu savu princesi, kas iespundēta cietoksnī. Viņš viņu cenšas izglābt un tad atklāj, ka princeses sirdi iekārojis arī vietējais rožu puisis. Notiek cīņa starp abiem bruņiniekiem, un uzvarētājs iegūst princesi. Gunita sapņoja. Fantazēja. Viņa jutās kā pasaku varone un labprāt tam ļāvās. Jau atkal viņa nedzīvoja 21. gadsimtā.
