Šerifs – jaunais izaicinājums meitenēm
Alī ciematā latvieši bija aizvadījuši jau nedaudz vairāk par pusmēnesi. Vidusjūra vairs nelikās tik zila, tuksneša smiltis – ne tik plūstošas, istabiņas – ne tik glaunas un ērtas, ēdienreizes – ne tik garšīgas un pārbagātas. Pierastā vide un cilvēki bija kļuvuši par labi iestaigātu taku. Varbūt tieši tāpēc daži no 123. villas iedzīvotājiem šodien bija patīkami satraukti un gaidu pilni. Šī bija diena, kad Renāte, Mārtiņš, Olga un Gunita devās izbraucienā uz Kairu un Aleksandriju. Pa ceļam uz Kairu bija plānots apskatīt Āfrikas parku, kur brīvā dabā mīt dažādi Āfrikas kontinenta dzīvnieki, tad doties uz Dreamland atrakciju parku, savukārt ceļojuma noslēgums bija paredzēts Aleksandrijā. Turklāt tas nebija tikai izbrauciens, kas viņus vilināja. Viņi beidzot satiks Olgas draugu Ahmedu, par ko viņa draudzene bija daudz stāstījusi.
Bija piektdienas rīts, viņi iesēdās ciemata šofera mašīnā, kurš izveda kompāniju aiz robežas. No 123. villas līdz ceļa galam, kur piestās Olgas drauga Ahmeda mašīna, bija pārāk liels attālums, lai to mērotu kājām. Turklāt pa ceļam bija jāškērso robežkontroles punkts. Gunitu pārņēma dīvaini pacilājoša sajūta, nokļūstot aiz robežas. Viņa saprata, ka ciemats tik tiešām ir kā cita valsts, no kuras izbraucot, tevi piemeklē vieglums un brīvība. Šī bija tik kārdinoša garša! Reizē bīstama un vēl neiepazīta.
Ilgi nebija jāgaida, kad pie bariņa piestāja kāda mašīna. Tur jau viņš nāca – Olgas draugs Ahmeds. Tumsas melniem matiem, tumsnēju ādu, biezām lūpām un draudzīgu smaidu viņš brašiem soļiem steidzās pie savas sirdsmīļās. Pēc tam puisis sasveicinājās arī ar pārējiem no bariņa. No mašīnas bija izkāpis un jauniešiem kautrīgi tuvojās arī Ahmeda draugs Šerifs. Olga pazina arī viņu. Puisis izskatījās draudzīgs un nopietns čalītis, turklāt labi runāja angliski.
Tālākā rūpe bija sasēdināt visus vienā mašīnā. Tā kā Gunita bija vienīgā meitene bez pārinieka, viņai bija tā priekšrocība sēdēt priekšējā sēdeklī blakus stūrmanim Šerifam, kamēr pārīši ieņēma pakaļējo sēdekli. Aizmugurē vietas bija trijiem, tāpēc abiem pārīšiem uz maiņām nācās sēdēt klēpī. Renāte ar Mārtiņu diezgan veiksmīgi tika ar uzdevumu galā, kamēr Olgai tas likās par grūtu. Sākotnēji romantiskā kompozīcija ceļojuma gaitā bija parādījusi savus trūkumus. Mīlīgie vārdiņi, kas sākumā kusa Olgas un Ahmeda ausīs, bija kā mazi atkalredzēšanās prieki, kamēr ceļojuma gaitā Olga vairs nespēja slēpt neapmierinātību par tik neērto sēdēšanu. Viņa stumdīja, bukņīja un rāja savu draugu – sēdēšana otram uz stilbiem vairs nemaz nelikās romantiska.
Ahmeds, pēc rakstura atvērts un draudzīgs, bija pieradis pie savas izredzētās un klusībā pacieta viņas mīnusus. „Es nekad neaizmirsīšu to mirkli, kad ieraudzīju Olgu lidostā,” viņš Renātei stāstīja. „Mēs bijām internetā sarakstījušies kādu pusotru gadu, un tad viņa atbrauca uz Ēģipti. Pirmo reizi! Viņa tur stāvēja un likās tik skaista – ar savām pelēkzilajām acīm, biezajiem, tumšajiem matiem un nokautrējušos smaidu,” viņš ar sajūsmu stāstīja. Šķiet, viņš Olgā joprojām redzēja to pašu nedaudz nobijušos, taču drosmīgo un bezbailīgo meiteni. Vienai pašai atbraukt uz Ēģipti, lai satiktos ar internetā iepazītu puisi. Tieši tā – vienai, kad nebija blakus lieku konkurentu no Eiropas, kas varētu nozagt uzmanību. Toreiz tā visa piederēja viņai, ne kā tagad – uzmanība bija jādala tāpat kā vieta aizmugurējā sēdeklī.
Taču drosmīgā meitene no brīža, kad satikta lidostā, bija pamazām parādījusi savas vājās vietas. „Pirms braucam uz Dreamland, aizejiet visi uz tualeti, jo tur būs rindas,” bija mudinājis Ahmeds. Gunita ar Renāti to paklausīgi izdarīja, taču Olga palika sēžot mašīnā. Ienākot Dreamland parkā, bija viņas kārta stāvēt garajā rindā uz mazmājiņu. „Es zināju, ka tā būs. Tā taču ir Olga! Es viņu zinu,” Ahmeds komentēja. „Kad es teicu visiem uziet augšā uz tualeti, viņai bija slinkums, bet tagad mums visiem uz viņu jāgaida. Tā taču ir Olga,” viņš savu draudzeni pazina labi. Tomēr mīlestība to visu piedeva. Gunita patiesībā bija gaidījusi, ka Ahmeds būs raksturā līdzīgs Olgai, taču tā nebija – viņš nečīkstēja, nesūdzējās, nenoslēdzās no pārējiem – puisis runājās, smējās un daudz jokoja gan ar Gunitu, gan Renāti.
„Olga, ja mēs šodien braucam uz Dreamlandu, vai es varētu satikties ar Ādamu, viņš turpat netālu dzīvo?” Gunita bailīgi pajautāja Olgai pa ceļam uz dienas pirmo apskates objektu – Āfrikas parku.
„Nezinu, varbūt, tad redzēs,” viņa nepārliecinoši atbildēja. Taču pēc atgadījuma Āfrikas parkā Gunita pati saprata, ka ir bezjēdzīgi runāt pretī brauciena organizatorei. Viņi bezrūpīgi rotaļājās un fotografējās ar mērkaķiem, kad zvanīja Maikls. Olgai zvanīja vispirms, jo Gunitu nebija varējis sazvanīt. Gunita uzreiz saprata viņa zvana iemeslu. Biju taču arī viņam pateikusi, ka būsim Kairā un piedāvājusi satikties. Mazais vīriņš, neko ļaunu negribēdams, tagad to atcerējās. Ļaunu domāja vien Olga.
„Gunita, kāpēc man tagad zvana Maikls un jautā satikties?” viņa Gunitai bargi jautāja, kad bija beigusi telefonsarunu. „Ko tu viņam esi teikusi par mūsu braucienu?”
„Neko, es vienkārši pateicu, ka būsim Kairā un ka viņš varbūt varētu kaut kur piebiedroties,” Gunita godīgi atbildēja.
„Kā tad! Kas tu nesaproti, ka viņš grib naudu? Ne jau tāpat viņš gribētu satikties?”
„Kādu naudu?”
„Kurš tad no viņa aizņēmās? Ne jau es! Tu esi tā, kas te visas problēmas taisa!” Olga to pateica tik bargi, ka viņas bālā seja palika vai sarkana no dusmām, un Gunitai lika sajusties melnai un maziņai. Vainīgai. Gunitā radās bailes un nepatika, taču viņa gribēja sevi aizstāvēt.
„Ko? Maikls negrib naudu! Viņš zina, ka mēs vēl neesam saņēmuši algu. Viņš vienkārši gribēja ar mums satikties! Kāpēc tu centies visam atrast negatīvo pusi?”
„Tāpēc, ka es šeit esmu dzīvojusi ilgāk nekā tu! Es zinu šos cilvēkus, bet tu neko neredzi un nezini, tu tik ar visiem lakstojies apkārt!” Šis teikums Gunitu aizskāra tik ļoti, ka viņa izvēlējās raidīt savu spēcīgāko ieroci – nevis asus vārdus, kas tikai virzītu konfliktu tālāk, nevis kaušanos, bet ignoranci. Klusēšanu. Nerunāšanu. Viņas nepamanīšanu. Gunita zināja, ka Olgai ir taisnība. Jā, es lakstojos. Jā, es to daru. Un tad? Tu taču patiesībā arī to gribi, vai ne? Tu arī gribi būt tik bezrūpīga, smaidīga, lai visi tev liptu apkārt. Maikls, rožu puisis, Ādams – redzi, kā es visiem patīku. Bet tu pat ar savu draugu nevari mierā sadzīvot. Gunita domāja. Viņa to neteica skaļi. „Labi, labi,” viņa vien pie sevis nomurmināja un novērsās. Nu ja! Šis taču bija Olgas organizētais brauciens. Kā es biju uzdrīkstējusies runāt pretī? Vai organizēt papildu tikšanās? Tikai viņa var to darīt. Un es – vai nu piedalos vai nē. Gunita zināja, ka Maikls negrib naudu. Viņš vienkārši gribēja satikties, jauki pavadīt laiku. Kā pirmajās dienās Kairā. Taču Gunitai nebija teikšanas. Viņa nolēma pieņemt šo faktu un paciest Olgas organizēto ceļojumu, kāds tas ir. Viņa bija ārā. Ārā no ciemata. Vajadzēja par to priecāties! Taču diez ko viegli tas neizdevās.
Olgas un Gunitas strīdu bija pamanījuši arī pārējie. Tas savukārt bija radījis nesaskaņas Olgas un Ahmeda starpā, kā arī pieaudzējis vēl citus strīdu iemeslus. Vēl tikko visi kopā bija mīļojuši lamas, vērojuši zebras, barojuši begemotus un turējuši uz pleciem papagaiļus, bet nu bija izcēlusies vētra. Sēžot laivā un baudot pēdējo izpriecu – braucienu pa nelielu ūdenstilpni – , katrs likās atradis savu vietu laivā un norobežojies no pārējiem. Neviens nerunāja. Ūdens, šķiet, bija aizskalojis viņu vārdus un pārvērtis tos šļakstos, kas viegli sitās pret laivas malām. Arī sēžoties mašīnā un dodoties uz nākamo pieturas vietu – Dreamland atrakcijas parku – , smieklus, čalas un mūziku, kas mašīnā pirms tam valdīja, bija nomainījis mulsinošs klusums. Pirmo reizi Gunita sāka domāt, cik labi būtu tikt prom no šiem cilvēkiem. Īpaši Olgas. Viņas nesatika ne darbā, ne atpūtā, ne ciematā, ne Kairā, nekur. Ne jau vieta bija vainīga. Visu nosaka cilvēki. Ja tev apkārt ir labi cilvēki, tad nav svarīgi, vai jūs esat tuksnesī, pilsētā, alā, jebkur uz pasaules malas. Gunita Olgai bija devusi daudzas iespējas. Viņa bija centusies sadraudzēties pēc katra viņu strīda, taču Olga spītīgi turējās savā pozīcijā un nenāca Gunitai pretī ne milimetru.
„Mēs taču esam brīvdienu braucienā, vai ne?” pēkšņo klusumu izjauca Ahmeds, kurš, šķiet, pārdzīvoja tikko notikušo strīdu vētru. „Mēs taču gribam labi pavadīt laiku, vai ne? Nu tad priecājamies, un vairs nekādu strīdu!” viņa pozitīvā un skaidros vārdos formulētā pavēle tiecās atvērt jaunus attiecību vārtus. Kādam nu bija jāiesāk saruna. To darīja viņš, arābiski uzrunādams pie stūres sēdošo Šerifu. Arī pārējie pamazām aizmirsa par nāvējošo klusumu.
Ko lai tagad dara ar Ādamu? Gunita domāja. Vēl pirms stundas viņa puisim bija aizrakstījusi īsziņu, ka viņi drīz būs klāt norunātajā tikšanās vietā. Gunita bija rēķinājusies, ka, pat ja Olga iebildīs, viņa ar puisi satiksies, taču pēc notikušā viņa bija simtprocentīgi pārliecināta – labāk ne. Meitenē bija radies spīts – pakļauties Olgai, parādīt viņai, ka Gunita var būt garlaicīga, klusa un nosvērta. Es to izcietīšu. Šīs ir Olgas brauciens. Lai jau viņai tiek organizatores gods. Nejaukšos vairs ar savām darīšanām! Tāpēc Gunita rakstīja Ādamam: „Te ir haoss! Problēmas ar Olgu, mēs nevaram tikties. Paskaidrošu vēlāk.”
„Vai tu tur saraksties ar savu boifrendu?” pamanījis Gunitu ik pa laikam aizņemtu ar telefonu, viņu uzrunāja pie stūres sēdošais Šerifs.
„Boifrendu? Nē!” Gunita viņam atbildēja. „Tas man ir vienkārši draugs.” Gunita saprata, ka puisis uz meiteni cerīgi skatās, kamēr viņa negribīgi turas pretī. Divi pārīši mums ir, tagad izveidosim trešo! Iespējams, viņš bija domājis.
„Vai piekrīti ar mani dalīt saldējumu?” Šerifs bija piedāvājis. Tā kā saldējums bija liels, abi pārīši pirka vienu uz abiem. „Nē, es negribu saldējumu,” Gunita atteica. „Nu, kas tu, Gunita, nevari kopā ar viņu apēst? Kas tur liels?” Renāte izbrīnā vaicāja. Tomēr Gunita bija vēsa. Viņai tas likās dīvaini laizīt uz abiem vienu saldējuma karotīti ar cilvēku, ko biju tikko satikusi. Turklāt viņa nevēlējās radīt liekus mājienus kam vairāk nekā tikai draudzībai. „Tu nu gan esi dīvaina!” Renāte izsecināja.
Saldējums, kuru Gunita tā arī atteicās ēst, Šerifu neapturēja. Viņš sāka uzdot ļoti tiešus jautājumus. Dreamland atrakciju parkā viņš jautāja: „Vai tev Latvijā ir bijis draugs?” Gunitai šādi jautājumi vienmēr likās neērti, sevišķi, ja tiek apspriesti ar tikko iepazītu cilvēku. Gunita neko konkrētu neatbildēja, tāpēc sāka runāt Šerifs: „Man bija draudzene piecus gadus, un pirms diviem mēnešiem mēs izšķīrāmies,” viņš stāstīja. Puisis to smagi pārdzīvoja, vēl joprojām. Mēnesi nebija ēdis, un tagad Ahmeds bija pierunājis viņu doties šai izbraucienā. Gunitai bija puiša žēl, un tomēr – viņa negribēja radīt iespaidu, ka ir brīva un dabūjama ārzemniece. Viņš kavējās atmiņās un stāstīja viņai par savu draudzeni.
„Un kas tad notika?” Gunita jautāja.
„Es nevarēju viņai nopirkt vienu dārgu lietu, ko viņa gibēja, viņa pateica, lai aizņemos naudu no sava tēva, bet es negribēju to darīt,” viņš skaidroja. „Tad viņa atrada kādu citu un appecējās.” Stāsts pabeigts. Tātad draudzenes mantkārība bijusi par iemeslu viņu attiecību pajukšanai. Puisis nevainoja savu draudzeni, gluži otrādi – centās rast izskaidrojumu, kāpēc viņa tā darījusi… un joprojām mīlēja viņu. „Viņa vienkārši gribēja būt kā pārējās meitenes, viņa gibēja, lai viņai ir viss kā pārējām,” viņš viņu aizstāvēja. Tai pat laikā viņš bija gatavs jauniem medību laukiem. „Man tagad tiešām kādu vajag. Es tiešām kādu meklēju,” viņš atklāti teica, Gunitu apstulbinot. Viņa nezināja, kā reaģēt. Likās, it kā viņš meitenē lūkotos un prasītu: vai tad arī tu nemeklē otro pusīti? Gunita nespēja puisi saprast. Tik nopietnu attiecību kā viņam viņai nekad nebija bijis, tāpēc Šerifa jautājumi un tuvošanās meitenē radīja pretreakciju. Jau atkal viņai likās, ka kāds kaut ko dara viņas vietā. Kāds nopirka biļeti uz Kairu, kāds katru dienu ieliek mutītē brokastis, pusdienas, vakariņas, kāds pieņem viņas vietā lēmumus, aizliedzot vai atļaujot kaut ko darīt vai kur doties. Un tagad kāds gribēja viņu sapārot ar Šerifu? Tā vienkārši!
Gunitas un Šerifa starpā nekāda ķīmija neveidojās, tāpēc pavisam dabiski viņš pieķērās Renātei… vai varbūt otrādi – Renāte viņam. „Mums ir tik daudz kopīga,” Renāte teica. „Abiem nepatīk būt vieniem, abiem patīk trakais vilciens Dreamlandā, abiem patīk viena mūzika,” viņa skaitīja. Un abi pavadīja vienu nakti lejā, runājoties līdz četriem no rīta, kamēr Mārtiņš gaidīja savu draudzeni atpakaļ gultā. Tā bija Ahmeda tēvoča villa Aleksandrijā, kur viņi nakšņoja. „Tu nāksi?” Mārtiņš sauca draudzeni gultā, kad viņa tikai turpināja runāties un smieties ar Šerifu un Olgas draugu Ahmedu. Nākamajā dienā Renāte saprata, ka viņas puisis ir aizvainots, un centās situāciju labot, taču savu draudzību ar Šerifu pārtraukt negribēja.
Ceļojuma otrā un pēdējā diena bija relaksētāka. Aleksandrijas patīkamais vējš un zivju smarža Vidusjūras piekrastē radīja lielisku pašsajūtu. Jau atkal bija dzirdami joki, smiekli un runas. Gunitai šajā dienā iznāca vairāk parunāt ar Olgas draugu Ahmedu. Viņi atklāja, ka abiem ir līdzīgas mūzikas gaumes.
„Tev arī patīk Coldplay?” Gunita pārjautāja. Viņa vienmēr juta īpašu vibrāciju ar tiem, kuriem varēja runāt par mūziku. Taču kaut kas no viņa teiktā Gunitu izbrīnīja.
„Gunita, es tev gribētu dot vienu padomu! Es zinu, ka tev patīk satikt jaunus cilvēkus, bet esi uzmanīga no ēģiptiešu vīriešiem. Viņi par ārzemniecēm domā kā viegli iegūstamām meitenēm un, ja izrāda par tevi interesi, tad viņu nolūks visbiežāk ir tikai gadījuma sakariem. Apprecēs viņi tāpat ēģiptieti,” viņš piekodināja, piebilstot, ka pats esot izņēmums attiecībā uz Olgu. Lai arī netika minēts konkrēts puiša vārds, Gunita ļoti labi saprata, ka viņš runā par Ādamu. Olga savam draugam stāstīja visu, kas ciematā notiek, tāpēc viņš noteikti bija jau informēts par Ādama plānoto viesošanos Ziemassvētkos. Gunita nebija dusmīga. Puisis viņai to bija pateicis ļoti draudzīgā tonī, bez agresijas un neuzspiežot savu viedokli. Meitene to cienīja, un tikpat pieklājīgi Ahmedam atbildēja.
„Liels paldies, es to ņemšu vērā.” Taču par spīti dzirdētajam viņai bija grūti šos vārdus attiecināt uz Ādamu. Viņš nav tipiskais ēģiptietis. Meitene zināja. Turklāt kurš te runāja par precēšanos? Nopietnām vai nenopietnām attiecībām? Gunita pavisam noteikti pēc tā nebrauca uz Ēģipti.
