Kurš paņēma pēdējo siera gabaliņu?
Tās bija tikai divas pilnas dienas. 48 stundas. Tomēr pietiekami daudz laika, lai, pārbraucot mājās no izbraukuma, ceļotāji būtu piepildījušies ar jauniem iespaidiem par Ēģipti, tās cilvēkiem, kā arī paši par sevi. Visvairāk brauciens bija ietekmējis Renātes un Mārtiņa attiecības. Renāte, atradusi sev ēģiptiešu draugu Šerifu, uzsāka tāpat kā Gunita naktīm sēdēt un sarakstīties. Ar vārdnīcas palīdzību, kā arī prasot Gunitai, viņa katru dienu arvien vairāk laika pavadīja ar jauno draugu. „Starp mums nekas nav, tikai draudzība,” Renāte skaidroja Mārtiņam. Tomēr puisim tas nepatika. Tas viņu nepārliecināja, redzot, kā viņa meitene katru nakti pavada pie datora. Viņu vidū sākās domstarpības. „Viņa vienkārši grib būt tāda pati kā jūs ar Olgu,” Leons Gunitai skaidroja. „Jūs te vislaik čalojat ar ēģiptiešu draugiem, un šī padomāja – a kas es sliktāka?” Var jau būt, ka Leonam bija taisnība. Taču pamest Mārtiņu Renāte nevēlējās, viņa bija Gunitai teikusi.
Izmaiņas bija skārušas ne tikai aizbraucējus, bet arī mājās palikušos.
Mēs salecāmies ar to žurku,” Leons atstāstīja notikušo. „Kā var mums pusdienās iedot vienu bļodu sacepuma? Bez gaļas! Madis viņam uzkliedza, lai nes šurp ēdienu.”
„Vajag reiz to Pīteru nolikt pie vietas!” Sarunā iesaistījās pats strīda izraisītājs. „Mēs esam noskaidrojuši no Mahmuda Alī, cik mums ir paredzēts ēdienreizēm. Pārtika šeit nav dārga, ar to summu i pat pusotram mēnesim pietiktu pie normālas barošanas. Tātad ir skaidrs, ka nauda aiziet pa kreisi,” bija izrēķinājis Madis.
„Es jau par šo runāju ar Mahmudu Alī, un viņš solīja, ka jautājumu skatīs, bet paši redzat, ka viņam nav laika, un viss tiek atlikts uz rītdienu,” diskusijai pievienojās Olga.
Tikmēr ēdienreizes palika švakākas un švakākas. Dažkārt no rītiem visiem nepietika kafijas. Izveidojās princips: kurš pirmais skrien, pirmais ķer. Glābiņa nebija nekāda. Turklāt ēdiena trūkums bieži radīja strīdus. „Cik maizes tu jau apēdi? Šī pienākas man,” Dans uzsauca Gunitai. „Kurš paņēma pēdējo siera gabaliņu?” Strīdējās Renāte. Kumoss tika skaitīts kaimiņa mutē. Dažkārt pat notika ēdiena zagšana. „Še, es tev pagrābu pāris kafijas,” Leons pa klusām iedeva Gunitai. Visi kā viens gaidīja Ziemassvētkus. Tās bija vēl četras dienas, kad beidzot varēs noēsties pie svētku mielasta.
Avārija
Gunita ar ēdienu ciematā kaut kā izdzīvoja. Viņa varēja paēst no lavaša un rīsiem. Ar to pietika. Vienīgais, ko viņa būtu vēlējusies neierobežotā daudzumā, bija kafija. Taču katram bija strikti ieplānota viena, reizēm divas paciņas dienā. Viņas vienīgā cerība bija Ādams. Ja varētu sarunāt, ka viņš man to atved… Patiesībā Gunita tagad jutās Ādamam atvainošanos parādā. Toreiz, kad nesanāca satikties Dreamland parkā, kā bija paredzēts, Ādams tomēr bija aizbraucis un Gunitu gaidījis. Un tikai tad pienāca Gunitas īsziņa, kas teica, ka Olgas dēļ tomēr labāk netikties. Gunita vainoja sevi, ka nav kārtīgi aprēķinājusi situāciju un sapratusi uzreiz, ka Olgas plānos labāk nejaukties. Turklāt šis parks neatradās „pie pašas mājas”, kā Ādams to bija teicis, bet 20 minūšu braucienā ar mašīnu – vien ēģiptiešiem bija cita uztvere par laiku un telpu, ko Gunita vēl nebija apguvusi. „Es tavā vietā nebūtu to Olgu klausījusi. Būtu vienkārši ar viņu satikusies,” pārliecināta bija Renāte. Tomēr Gunita tā nevarēja. Viņa negribēja liekus strīdus. Gunitai patika kompromiss, savstarpējas vienošanās, kad abas puses ir laimīgas un apmierinātas. Viņa drīzāk samierinājās ar to, ka ar Olgu nav iespējams panākt kompromisu. Vismaz viņām tas nesanāca.
Pamanot Ādamu onlainā, Gunita nolēma viņu uzrunāt un vēlreiz atvainoties par notikušo pārpratumu. Taču meitene nenojauta, ka šajā mirklī varētu rasties kāds cits misēklis.
„Sveiks, Ādam!”
„Sveika,” atbilde sekoja pēc kāda brīža.
„Vai esi tagad aizņemts?”
„Nē, viss kārtībā. Braucu mašīnā. Bet varu runāt.”
„Klau, man žēl, ka tā sanāca, mēs nevarējām satikties, taču Olga vai sprāga aiz dusmām, bija tāds nopietns strīds. Es nebiju to iepriekš paredzējusi.”
„Ir jau labi. Tikai neiedomājies teikt, ka neesi mājās, kad aizbraukšu pie tevis uz Ziemassvētkiem,” viņš atbildēja ar smaidiņu.
„Hehe, nē, tad būs viss kārtībā,” Gunita solīja. „Starp citu, mēs tev atradām gultasvietu, tu gulēsi Mada istabā.”
„Ooo, nevaru vien sagaidīt,” Ādams likās ieinteresēts. „Kas vēl jauns?”
„Nekas tāds. Brauciens bija jauks, īpaši otrajā dienā, kad centos no Olgas izvairīties. Sapirkām arī Ziemassvētku dāvaniņas. Mums būs tāda kā laimes aka,” Gunita stāstīja.
„Jauki. Atceries, es taču esmu tavs Ziemassvētku vecītis. Vai izdomāji, ko vēlies?”
„Hmmm, man tā neērti… bet, ja tu varētu atvest kafiju, būtu ideāli, mums te galīgi švaki ar ēdināšanu pēdējā laikā, un man jau galvenais, lai būtu kafija.”
„Nekādu problēmu! Protams, atvedīšu.”
„Kādi tev jaunumi? Ko tu sadarīji brīvdienās?” Gunita viņam jautāja. Vēl joprojām viņa jutās neveikli, ka izjaukusi puiša brīvdienas – viņi taču bija nolēmuši satikties un kopā izbaudīt Dreamland atrakcijas. Viņa taisījās rakstīt puisim uzmundrinošu ziņu, ka vēlētos ar viņu Jaunajā gadā aiziet uz Dreamland atrakcijām, kad viņu pārsteidza mirgojošais telefons uz gultas. Ādams? Kāpēc lai viņš man zvanītu, ja mēs sarakstāmies?
„Jā?” Gunita bailīgi atbildēja. Viņa vēl nebija pieradusi ar Ādamu runāt pa telefonu. Meitene vienmēr uztraucās par savām angļu valodas prasmēm. Ādama teiktais Gunitu šokēja.
„Es tikko cietu avārijā. Es ieskrēju priekšējā mašīnā,” viņš paziņoja.
„Koaaaaa! Kā tas notika?” Gunita nespēja noticēt.
„Es skatījos, ko tu man biji atrakstījusi, un tad es nepamanīju sev priekšā mašīnu, tas notika uz tilta,” viņš ātrumā skaidroja un turpināja ātrā balsī aprakstīt avārijas radītās sekas, taču Gunita pusi no stāstītā nesaprata, vien to, ka sitiens atstājis nopietnas un acīmredzamas pēdas.
„Ak, drausmas!” viņa salēcās. „Man tiešām ļoti žēl. Vai tev pašam viss kārtībā?”
„Jā, ar mani ir ok, bet mašīnai gan ne, te priekšā visu var redzēt, un es nedrīkstu pieļaut, ka mani vecāki to pamana.”
„Saprotams. Kur tu tagad esi?”
„Es te nobraucu malā no ceļa, lai pateiktu tev, bet tagad došos mājās, nolikšu mašīnu pie sētas un ceru rīt tikt uz remontu agri no rīta pirms darba, kamēr vecāki neredz,” viņš stāstīja savu plānu. Viņš neizklausījās dusmīgs, bet drīzāk nobijies.
„Man tiešām ļoti žēl,” Gunita teica un jutās pat līdzvainīga tikko notikušajā. Viņš taču bija runājis ar mani. Es biju aizkavējusi viņa uzmanību. Kaut kas neticams! Kā tā varēja gadīties? Vai tiešām mūsu starpā ir kāds lāsts?
„Būtu man nauda, es tev labprāt palīdzētu ar izdevumiem,” Gunita nespēja iedomāties neko citu, ko teikt šādā gadījumā.
„Neuztraucies, man ir nauda,” viņš pārliecinoši atbildēja, un viņi atvadījās.
Gunita vēl joprojām bija apstulbusi. Viņai bija neērti, ka saruna avārijas brīdī notikusi tieši ar viņu. Kaut viņš paspētu mašīnu salabot līdz Ziemassvētliem! Kaut tas nemaksātu pārāk dārgi! Gunita cerēja. Vai šis jau atkal būs šķērslis, lai viņi netiktos?
