Es taču redzu, ka tu neēd!
Iešana pie Mahmuda Alī Gunitai uzdzina stresu. Jo īpaši, ja viņas lūgums ietvēra runas par atpūtu, kā tas bija šajā gadījumā. Jautāt priekšniekam par Jaunā Gada izklaidēm? Pat, ja Maikls to bija rosinājis pārvērst par darba vizīti, tas tomēr prasīja pareizus vārdus, lai tāpat uzskatītu arī Mahmuds Alī. Teorētiski visiem darbiniekiem pienācās viena brīvdiena nedēļā. Taču Olga ar priekšnieku bija sarunājusi ņemt divas brīvas dienas divās nedēļās. To laikā viņa brauca pie drauga uz Aleksandriju. Gunita cerēja, ka ar Jauno gadu varēs sarunāt tāpat. Galu galā – brīvdiena vai darba diena – esot ciematā un katru dienu darot vienu un to pašu, šo dalījumu nevarēja just. Turklāt liela daļa no ciemata „darba” bija slinkošana.
Pasniegusi Mahmudam Alī visus sagatavotos dokumentus, kā arī Renātes paštaisīto ielūgumu uz Ziemassvētkiem, Gunita sēdēja un gaidīja. Tas bija saspringts klusums. Viņa skatījās apkārt, vērojot griestus, sienas, priekšmetus uz Mahmuda Alī galda.
„Kāpēc tu esi tik bāla? Tu neēd vai kā?” paskatījies uz Gunitu, priekšnieks pēkšņi jautāja.
„Nē, nē, es ēdu,” Gunita meloja.
„Es taču redzu, ka neēd. Vai tev negaršo pavāru gatavotais ēdiens?”
„Hmmm… vispār… ir ēdieni, kas man šeit negaršo…bet kaut ko jau es ēdu,” Gunita saprata, ka nav jēgas melot. Viņš tāpat meiteni nolasīja kā grāmatu. Gunitu tas pat vairs nepārsteidza. Varbūt viņš drīz sāks ar acīm kustināt priekšmetus?
„Rauf, lūdzu ienāc manā kabinetā,” viņš piezvanīja kādam no saviem servantiem. Pusmūža vīrs, tērpies baltā priekšautā bija klāt jau pēc dažām sekundēm.
„Gunita, lūdzu pasaki, ko tu vēlētos.”
„Nē, tas nav vajadzīgs. Tiešām viss ir kārtībā,” Gunita nevēlējās sev pievērst lieku uzmanību.
„Jūties kā mājās. Lūdzu pasaki, ko tu vēlies. Vai siera sendvičs būs labi?” viņš jautāja.
„Jā, labi, tas būs ok.” Nebija vērts viņam pretoties. Kā viņš zināja, ka man garšo siers? Gunita patiesībā nopriecājās, ka beidzot tiks pie ēdiena.
„Tātad,” kungs pievērsās dokumentiem, ko Gunita bija viņam atnesusi.
„Es jums iedošu 500 Ēģiptes paundus, un ja jums ar to nepietiks, pārējo piemetīsiet paši. Sarunā ar Aimanu, kad varat braukt uz Aleksandriju, lai produktus iegādātos! Vai tā būs labi?”
„Jā, liels paldies,” Gunita centās valdīt savu prieku. Man izdevās, man izdevās! Viņa patiesībā līksmoja – bija prieks, ka viņas darbs tika novērtēts.
„Un paldies par ielūgumu,” viņš turpināja, „visticamāk es nevarēšu ierasties, bet esmu pārliecināts, ka Muhameds un Aimans, kā arī pārējie kolēģi būs priecīgi apmeklēt jūsu pasākumu.”
„Labi,” Gunita atbilēja un saprata, ka tagad jāturpina ar grūtāko – Jaunā gada tēmu.
„Ak jā, es gribēju vēl pateikt, ka esmu atradusi cilvēku, kas par mani uzņemsies atbildību Jaunā gada svinēšanas laikā, kad es plānoju būt Kairā. Tas būs Maikls… un… vēl viņam bija ideja, ka…to varētu apvienot ar manu darbu. Es varētu satikt pāris cilvēkus, ko Maikls sarunātu, un sākt stāstīt par ciematu, popularizēt to.” Kā plānojusi Gunita nobēra visu sakāmo vienā piegājienā, lai izklaides daļa iekļautu arī darbu. Bija iemesls domāt, ka nu priekšnieks atvērsies un uzskatīs šo par lielisku iespēju slavināt viņa kūrortu, taču viņa atbilde bija gluži pretēja.
„To es nepieļaušu. Darbu nevajag jaukt ar izklaidi. Ja tu brauc izklaidēties, tad tā arī saki, nekādas tikšanās ar cilvēkiem,” viņš bargi piekodināja. „Kas attiecas uz Maiklu kā tavu atbildīgo, ļoti labi, es viņu pazīstu un piekrītu, bet neaizmirsti, ka tev tas man jāpasniedz plāna veidā rakstiski un jānoorganizē arī Jaunā gada pasākums vietējiem šeit ciematā.”
„Jā, protams.” Gunita atcerējās šo apgrūtinošo pārbaudījumu. Tagad viņas rūpe bija Ziemassvētki, tāpēc Jaunā gada svinību sagatavošanu viņa domās atlika uz vēlāku laiku. Vismaz labi, ka ir atrasts atbildīgais! Gunita domāja. Tas bija galvenais. Bet kāpēc viņš negribēja, lai sāku meklēt iespējamos partnerus un veidoju kontaktus Kairā? Varbūt viņš baidās, ka kāds uzzina par viņa ciematu? Kā tad viņš grib piesaistīt klientus, kas uz šejieni brauktu un atstātu naudu? Dīvaini.
Gunita momentā paziņoja priecīgās ziņas Madim, kad tikko atgriezās no vizītes pie priekšnieka. Arī Dans un Leons bija dzīvojamā istabā un klausījās meitenes ziņās.
„Klau, vai mums nevajag vēl kaut ko pasākumam? Būs Leona runa, ēdiens, mūzika, varbūt vēl kaut ko vajag saturiskajā ziņā? Piemēram, kādu spēli?” Gunita jautāja puišiem.
„Tikai nekādas spēles. Man Ziemassvētkos galvenais ir labi noorganizēts galds. Uz spēlītēm es neparakstos!” Madis strikti pateica, bet tad padomājis, piebilda. „Vienīgais, ja tu tiešām kaut ko gribi, mēs varētu izspēlēt tā saucamo laimes aku, kur katrs izlozē kādu dāvaniņu,” viņš piedāvāja.
„O, tā būtu laba ideja!” Gunita piekrita.
„Ja katrs samestu pa 5-10 viņu paundiem, tad tur kaut kas iznāktu,” Madis rēķināja.
„Nē, es neko nemetīšu. Manis pēc arī tas galds var tur nebūt Ziemassvētkos. Es šeit esmu atbraucis strādāt un pelnīt naudu, nevis svinēt Ziemassvētkus,” Dans stingri pateica savu nostāju. Jau kārtējo reizi viņš apliecināja, ka nevēlas būt nekas vairāk kā viesstrādnieks.
„Ziemassvētki ir tikai vienreiz gadā, un tas būtu tikai 1 lats, varbūt pat mazāk. Ja visi met, vai tiešām tu nevarētu pievienoties? Mēs taču tagad esam kā ģimene,” Gunita centās viņu pārliecināt.
„Es esmu pateicis un viss. Nafig man tās dāvanas un Ziemassvētkus, nekam es naudu nedošu,” viņa lēmums bija tiešs, un Gunita atmeta jebkādas cerības puisi pārliecināt. Viņš aizgāja atpakaļ uz savu istabu.
„Redzi, no šī mēs vaļā netiksim. Visu vēlmes nebūs iespējams apmierināt. Un piespiest nevienu nevar,” Madis norādīja.
„Bet būtu jauki tās dāvaniņas – ja mēs varētu no visiem pārējiem dabūt piekrišanu, arī no tiem vietējiem darbiniekiem, kas piedalīsies. Viena cilvēka dēļ jau nav jāatceļ aktivitāte,” Gunita rosināja.
„Uzzini vispirms no pārējiem! Man nav iebildumu iedot tos 10 paundus, vienu latiņu,” Madis domāja. Gunita izlēma sekot viņa padomam un sākt taisīt laimes akas atbalstītāju sarakstu. Viņai patika, ka gaisā virmoja interesantas idejas. Lai kā daži pretotos, ieguvusi Mahmuda Alī svētību, viņa bija apņēmusies pie Ziemassvētku pasākuma pastrādāt kārtīgi. Tā bija arī iespēja parādīt gan latviešiem, gan vietējiem darbiniekiem, cik sekmīgi Gunita var noorganizēt svētkus, un Mahmudam Alī tad nerastos šaubas Jaunajā gadā viņu laist prom.
