Interneta draugi? Tas neskaitās!
„O, kas par fantastisku peldi šodien bija!” Leons dižojās pie brokastu galda. „Tu šūdin visu nūkavēji, Gunita,” viņš, pagriezies pret samiegojušos meiteni, teica.
„As navarēju pīceļtīs,” Gunita turpināja latgaliski. Pamazām visi pierada pie Leona un Gunitas ķēmošānās un reaģēja uz to dažādi – te ar vienaldzību, te smiekliem.
„Gunita, muna cīlaveņa, zilā jievra tevi šūdin gaideja,” viņš turpināja.
„Ai, Leonān, Leonān, nu īsim tad reit jievreņā.”
„Īsim ķert lašus!”
„Nā, Leonān, nā, naķar lašus, ķer mani!” Gunita teica, un abi ar Leonu sasmējās. Sabiedrības trūkums un vienveidība ar rutinizēto dienas ritējumu un pat rutinizētajām maltītēm katram izpaudās dažādi – citi regulāri strīdējās, citi smējās par sevi. „Ja nevarētu jokoties, es jau te būtu nojūdzies,” Leons vienmēr uzsvēra.
„Klau, man ir jaunumi,” Gunita pēkšņi lika visiem saausīties. „Ko jūs teiktu, ja pie mums uz pirmajiem Ziemassvētkiem atbrauktu mans draugs no Kairas?” viņa tieši un konkrēti pajautāja. Visi bija ievērojuši, ka Gunita daudz laika pavada, sarakstoties un sazvanoties ar ēģiptiešiem. Tāpēc nevienam nebija pārsteigums par Ādamu.
„Eu, super, lai tik brauc šurp, mēs ar Mārtiņu varēsim angļu valodu patrenēties,” Renātei šī ziņa patika. Citādās domās gan bija Dans.
„A kāpēc viņam šeit jābrauc? Kas viņš tev čalis skaitās?” viņš stingri jautāja.
„Nē, vienkārši draugs,” Gunita atbildēja.
„Priekš kam tad te brauks, ja nav čalis?” viņš bija neizpratnē.
„Nu tak meitenei sabiedrību gribas,” Madis, likās, Gunitu saprata, turklāt prasīja tālākās detaļas. „Un kur viņš paliks?”
„Nezinu, tas vēl jāsarunā ar Mahmuda Alī kungu. Neesmu vēl viņam šo ideju teikusi.”
„Kaut kur jau viņam jāpārguļ, un tavā istabā Mahmuds noteikti neļaus,” Madis norādīja kā meitai.
„Protams, ka nē, to es nemaz negribu, mēs esam tikai draugi,” Gunita uzsvēra un tad iedomājās. „Klau, Madi, varbūt varētu tavā istabā?” Viņa to galvā izštukoja kā patiesībā vienīgo variantu: Leonam ir viena gulta, Danam viņa neuzdrošinājās prasīt, arī Renātes un Mārtiņa istaba atkrīt.
„Hmm, vispār jā, varētu!” Madis piekrita un pat turpināja prasīt tālāk par gaidāmo ciemiņu. Gunita izstāstīja par viņa dubulto pilsonību, nodarbošanos (Ādams strādāja bankā).
„Tad jau vaira ar mani jievreņā naīsi, īsi ar sovu Ādamu,” sarunai pievērsās Leons.
„Nu nā, nā, Leonān, tevi napometīšu,” Gunita viņam atbildēja. Varēja redzēt, ka arī Leonam nav nekas pret Ādama viesošanos. Vien Olga sēdēja klusa un nekā neteica.
„Olga, tev nav iebildumu?” Gunita tieši pajautāja. Dāma pabeidza košļāt lavaša kumosu un, kārtīgi apdomājusi atbildi, teica:
„Skaties, ka tu spēj izdarīt savus darba pienākumus.” Tā nebija īpaši pozitīva atbilde, taču bez stingriem iebildumiem. Patiesībā arī Dana negatīvismu Gunita neuzskatīja par šķērsli. Viņa zināja, ka galvenais vārds te pienākas Mahmudam Alī. Tāpēc meitene laiku netērēja un tūlīt pēc brokastīm mudīgi rakstīja iesniegumu priekšniekam. Kāpēc lai viņš atteiktu? Pats vēl zvanot no Latvijas bija teicis „ja tev ir kāda draudzene, kas tevi vienkārši iespaido vai palīdz labi justies, ņem viņu līdzi”. Es nepaņēmu draudzeni, bet man ir draugs, kas vēlas atbraukt ciemos. Gunita sprieda. Jau nākamajā mirklī viņa sarunāja ar priekšnieku tikšanos, pie reizes uznesot augšā arī citus iesniegumus. Labi, ka tādi bija sakrājušies, citādi būtu neērti iet tikai Ādama dēļ.
„Kas ir šis Ādams?” Mahmuds Alī jautāja, Gunitai sēžot viņa kabinetā un jūtoties tā, it kā viņa prasītu atļauju nozieguma izdarīšanā.
„Mans draugs…vienkārši draugs,” viņa bailīgi atbildēja.
„Mm,” viņš pētīja papīru, it kā gribēdams no tā dabūt ko vairāk kā tikai puiša vārdu un uzvārdu.
„Kur jūs iepazināties?” viņš turpināja intervēt.
„Internetā”, Gunita godīgi atbildēja, nesaprotot, ka tā bija kļūda.
„Internetā? Nu tas jau tad skaidrs,” viņš, it kā nopūzdamies, skeptiski atbildēja. Skaidrs kas? Tas, ka internetā nevar atrast draugus? Ne Mahmuda Alī kungam. Viņš taču nelietoja pat datoru.
„Mēs tiešām esam daudz runājuši,” Gunita centās kungu pārliecināt, kamēr viņš turpināja jautāt par Ādama darbu, ģimeni. Gluži kā vīzu kantorī, kad jāizlemj, piešķirt kandidātam vīzu uz Mahmuda Alī ciematu vai ne. Viņa rezidence bija kā atsevišķa valstība lielajā Ēģiptē. Ar citiem likumiem un paražām. Tiesībām un normām. Ar savu ķēniņu, visas karaļvalsts pavēlnieku, kurš tagad klusēja un domāja, blenzdams Gunitas iesniegumā… līdz beidzot spriedums tika pasludināts:
„Tā kā Leons ir atbildīgs par drošību jūsu villā, es nododu šo jautājumu viņam. Tev jādabū no viņa apstiprinājums, un Madim savukārt pasaki paldies, ka viņš ir piedāvājis savu istabu.” Gunita nespēja noticēt! Viņa bija panākusi savu! Leona paraksts pilnīgi noteikti nebūs problēma. Vēl viens papīrs, vēl tikai viens, un sapnis par princi ar Ziemassvētku eglīti rokās kļūs par realitāti.
Gunita pateicās Mahmuda Alī kungam par vizīti un priecīga skrēja ārā no viņa kabineta. Tas negadījās bieži. Apmeklējums viņa kabinetā bija kā tāds filmas seanss, un iziešana no tā – kā iziešana no kinoteātra, citreiz ar priecīgām, citreiz skumjām emocijām, vilšanos vai bailēm. Bet vienmēr ar dziļām pārdomām galvā par redzēto un dzirdēto.
Leona paraksts Gunitai grūtības nesagādāja. Turklāt arī pārējie villas iedzīvotāji, uzzinot, ka notikums ir apstiprināts, sāka par to patīkami čalot. Ko mēs viņam dosim ēst? Kāds viņš būs? Ko mēs tai dienā darīsim? Jautājumi, slēptas gaidas, intrigas. 123. villā vēl neviens no malas nebija viesojies, un tagad, uz Pirmajiem Ziemassvētkiem bija gaidāms viesis. Noslēpumainais viesis.
