Šī nav tā pati Gunita
Gunitai likās, ka nu viņas dzīve kļūs sakārtotāka un prognozējamāka, taču patiesībā jaunais darbs uzlika daudz lielāku slodzi, nekā viņa bija gaidījusi. Jaunā tūrisma aģentūras darbiniece aizgulējās jau pirmajā darba dienā, jo iepriekšējā vakarā bija vēlu gatavojusi stundas. Tagad viņai bija jāceļas jau sešos no rīta, lai paspētu uz darbu astoņos – un visām stundām vajadzēja tikt sagatavotām iepriekšējā dienā. Lai arī strādāt aģentūrā nebija grūti, Gunita saprata, ka arī tam jāpieiet ar lielu atbildību. Viņa tikai domāja, ka nosēdēs savas četras stundas, izsūtot epastus klientiem ar sagatavotiem ceļojumu maršrutiem un tad skries prom uz valodu centru. Taču tā vis nebija! Viņai bija jāuztur komunikācija arī ārpus darba laika, ja klients jau pavisam drīz plānoja ceļojumu uz Ēģipti. Tas nozīmēja regulāri pārbaudīt darba epastu, ko Gunita ne vienmēr varēja izdarīt, jo dienā atradās stundās, savukārt vakaros gatavojās nākamajām stundām un dažkārt noguruma iespaidā par to aizmirsa.
No viena darba uz otru – tāds bija viņas ikdienas ritējums maijā. Agrās celšanās un vēlās gulētiešanas. Meitene izgāja no dzīvokļa jau bez piecpadsmit minūtēm septiņos un mājās atgriezās tikai ap vienpadsmitiem – citreiz agrāk vai vēlāk. No vienas puses, viņa priecājās, ka uz darbu izbrauc no rīta – tad nebija tik karsts un bija vieglāk nostopēt mikriņus. Turpretī dienas laikā bija grūti atrast tiešo savienojumu uz Tahrīra laukumu, tāpēc viņai vajadzēja Libānas laukumā pārsēsties un meklēt jaunu mikriņu – tas varēja aizņemt daudz laika. Taču grūti bija fiziskajā ziņā. Maijs atnesa daudz darba un karstuma sviedrus. Gunitas vienmēr smagās somas – dators, pusdienas, ūdens pudele – tas viņu ļoti nogurdināja kopā ar garo ceļu, ko viņa katru dienu mēroja. Bija studenti, kas pamanīja, ka skolotāja nokritusies svarā un ka viņas sejas vaigi kļuvuši kaulaini. Turklāt Gunita cieta arī emocionāli. Bieži vakaros kaut uz piecpadsmit minūtēm pie viņas atnāca Ādams. Viņi pārrunāja dienas notikumus, dažreiz viņš no veikala atnesa pārtikas produktus, ja Gunitai nebija laika iepirkties pašai… un Gunita nespēja izmest no galvas drauga slimību. Pat, ja viņi par to centās nerunāt un jauki pavadīja laiku sarunās par darbu, Ēģipti, reliģiju, vienalga ko, Ādamam aizejot, Gunita vienmēr sev jautāja: un kā būs tad? Kā būs tad, kad viņa nebūs? Man tik ļoti pietrūks šo sarunu, šo viņa mierinājumu. Man pietrūks mana drauga.
Tā pagāja diena no dienas, līdz vienā brīdī Gunita juta, ka nespēj to izturēt. Viņas smagā darba dzīve un emocionālā pasaule meiteni tik ļoti brucināja, ka Gunita nevēlējās neko citu kā izrunāties. Izrunāties ar kādu no malas. Kādu, kas pārmaiņas pēc nebūtu saistīts ar Ēģipti, un uzklausītu viņas ciešanas un sāpes no pavisam cita skatu punkta.
Kādu vakaru Gunita skaipā uzrunāja savu māsu Jutu. Viņa izstāstīja par savu darba slodzi, nesen nozagto mobilo telefonu, parādiem, kas jāatdod un… Gunita nespēja ilgāk klusēt. Viņa izstāstīja Jutai par Ādama slimību. Lai gan meitene bija apsolījusi, ka nevienam par to neteiks, viņa aizvien vairāk saprata, cik ļoti tā skar ne tikai Ādamu, bet arī Gunitu. Viņa aizvien vairāk saprata, ka tās ir arī viņas sāpes, un šī slimība ir kļuvusi par daļu no viņas ikdienas. „Ādams ir slims. Ādamam ir vēzis. Un es to nespēju pārdzīvot. Es nespēju dzīvot. Tikai lūdzu nesaki nevienam!” Gunita runāja pavisam dabiski un patiesi. Viņa nespēja ilgāk klusēt. Likās, vārdi, ko viņa katru dienu klusībā bija atkārtojusi pie sevis, viņu iekšēji saplosītu, ja tagad neiznāktu ārā. Nu, tas bija izdarīts.
Jutas domas par Ādamu nekad nebija īpaši pozitīvas. Vēl joprojām māsa atcerējās to reizi Londonā, kad Ādams nebija sarunājis solītās naktsmājas. Taču šajā brīdī pat Juta apstulba. Viņa nezināja, ko domāt. Viņa tikai teica, ka viņai ļoti žēl. Gunitu tas patiesībā sāpināja vairāk. Lai arī viņa jutās atvieglota, izstāstot Jutai par savām pašreizējām domām un ciešanām, meitenei palika žēl sevis. Viņa sajutās kā vislielākā pasaules cietēja. Nekad dzīvē viņa nebija jutusi tik lielu depresiju un negatīvismu sev iekšā. Kāpēc tas notiek ar mani? Kāpēc manam draugam jāaiziet? Kāpēc es esmu šeit Ēģiptē? Vai šī vieglprātīgā atbraukšana ar bezmaksas aviobiļeti bija liktenis? Vai tā bija mana misija: atbraukt, satikt ļoti labu draugu un tad redzēt, kā viņš aiziet?
Ādams visu laiku bija Gunitai teicis, ka vislabākā lieta, kas viņa īsajā dzīvē ir notikusi, ir tas, ka viņš satika Gunitu, tas ka viņa bija viņam līdzās. Nē, Gunita nedrīkstēja tagad atstāt Ādamu. Viņa pilnīgi noteikti zināja, ka paliks 6.Oktobra pilsētā pat, ja tas bija tālu no Kairas, no īstās dzīves, pat ja viņas ārzemju kolēģi jaunajā darbā jautājoši brīnījās, kāpēc viņa tur paliek, ja var atrast lētus dzīvokļus arī tuvākos rajonos. Viņa nedrīkstēja atstāt Ādamu – pat, ja neviens viņu nesaprata. Neviens nezināja Gunitas stāstu. Neviens nezināja stāstu par Gunitu un Ādamu, par to, kā viņš meitenei bija palīdzējis, cik grūtus un smagus brīžus viņi kopā bija piedzīvojuši. Gunitai pat šķita, ka mīl viņu. Kā savu brāli. Un tomēr… bieži meitene to nespēja pienācīgi izrādīt. Joprojām tik daudz kas viņu kaitināja ikdienā, viņa saskārās ar tik daudz Ēģiptes kultūras pārbaudījumiem, un par to visu stāstīja Ādamam, izmisumā zvanīja, kad nevarēja atrast autobusu un izkliedza savas dusmas uz puisi. Bieži Gunita nespēja savaldīt dusmas par lietām, kas viņai kaitināja Ādamā. Reiz Ādams ar draugiem viņu bija pēc darba sagaidījuši mašīnā un teicās vedīs mājās. Gunita jau sapriecājās, ka nebūs jāgaida šoferis un mājās tiks pat ātrāk. Taču puiši izdomāja, ka vispirms vēlas iebraukt kafejnīcā un uzsmēķēt šišu.
„Nē, man nav laika! Nekādas kafejnīcas! Es speciāli atteicos no centra šofera, lai jūs mani vestu mājās!”
„Tikai pusstundu, Gunita. Tikai pusstundu!” Ādams bija lūdzies.
„Man rīt ir sešos jāceļas! Vai tiešām, Ādam, tu to nesaproti?” Gunita uzbļāva un pavēlēja apturēt mašīnu. Neko nepaskaidrojusi, viņa izlēca no mašīnas un, neatvadījusies no puišiem, aizskrēja uz mikriņu, lai pati brauktu mājās. Viņai likās, ka nespēj to visu vairs izturēt. Taču, atbraucot mājās, viņa jau atkal nožēloja savu spontāno un neapdomīgo rīcību, kad ne tikai slikti izturējusies pret Ādamu, bet pazemojusi viņu draugu priekšā. Sekoja kārtējās atvainošanās īsziņas un kārtējā nosolīšanās sev: es tā vairs nedarīšu, man tam cītīgi jāturas pretī, es nedrīkstu uz Ādamu bļaut. Nekad vairs nedrīkstu izgāzt uz viņu savas dusmas. Šo Gunita necieta visvairāk: emocijas, kas viņā tik bieži mainījās – tikpat bieži kā mainīgā Kaira un Ēģipte ar saviem pēkšņajiem pozitīvajiem un negatīvajiem pārsteigumiem.
Negatīvisma Gunitas ikdienā bija tik daudz: dusmas, kas bija adresētas Nahlai un Aminai, garāmgājējiem, kas viņu saukāja par mauku, kad Gunita šķērsoja ielu, cilvēkiem, kas vienā drūzmā kopā kāpa mikriņā, un Gunita nespēja iekarot savu vietu, dusmas sev, ka viņa nepaspēj pat aiziet uz veikalu un saplānot savu laiku. Tās bija viņas ikdienas dusmas, kuras Gunita nespēja izgāzt uz tiem, kuri bija to pelnījuši… bet sodīja pārdevēju lielveikalā, kurš bija laipns pret viņu, bet viņa tikai dusmīgi pagrāba savu iepirkuma maisiņu, nepasakot paldies, nejauši sastaptu garāmgājēju, kurš prasīja ceļu, bet viņa tikai vienaldzīgi pateica, ka nezina, un, protams, Ādamu – viņas draugu, viņas Ēģipti, kurš to bija pelnījis vismazāk. Gunita pēkšņi pamanīja, cik viņa kļuvusi rupja un nervoza, pat agresīva. Tā nudien nebija tā pati dzīvespriecīgā meitene, kas pirms vairākiem mēnešiem ieradās Kairā. Tā nebija tā pati meitene, kurai patika būt kopā ar cilvēkiem, smieties un priecāties. Gunita sevi vairs nepazina. Tam bija jādara gals!
