Darba piedāvājums
Lai kā Gunita vēlējās jau ar domām dzīvot Kairā, viņa to nevarēja nevienam izrādīt, jo īpaši Mahmudam Alī un Olgai. Viņiem bija jānotic, ka meitene čakli strādā par sekretāri (jaunais amats, kurā priekšnieks viņu bija pazeminājis) un rūpīgi pilda izpilddirektora Muhameda pavēles. Patiesībā jau sabiedrisko attiecību amatā Muhameds bija viņas tiešā kontaktpersona. Tiesa, decembra beigās un janvāra sākumā viņš uz kādu laiku bija pazudis no ciemata, tagad atkal atgriezies atpakaļ un nu Gunitu, iespējams, uzlūkoja kā zemāk stāvošu – tādu, no kuras var prasīt daudz vairāk.
Muhameds Gunitā radīja divējādas sajūtas. No vienas puses, ar viņu pavisam noteikti bija vieglāk sarunāties nekā ar Mahmudu Alī. Nebija bailes un spriedzes. Varēja pavisam brīvi izteikt savu viedokli. No otras, – tagad, uzzinot, ka Gunita kļuvusi par sekretāri, viņš nekautrējās likt viņai darīt visu, ko vien pats nemācēja vai negribēja. „Atrodi internetā četrzvaigžņu viesnīcu parametrus, noskaidro par telpu izvietojumu, sameklē to un šito,” Gunitas pierakstu lapa strauji pildījās ar viņa diktētajiem uzdevumiem. Darba bija daudz, un nu tas bija vēl nenoteiktāks nekā iepriekš – tā teikt jebkas varēja uzkrist uz galvas, jo nu Gunita bija sekretāre – plaša profila speciāliste. Ne uz ilgu laiku. Ne uz ilgu. Varbūt vēl tikai kādu mēnesi. Gunita sevi mierināja un ar domām jau skatījās Kairas virzienā. Nav tā, ka viņa smādēja sekretāres darbu. Nepavisam! To viņa pat būtu gatava darīt Kairā. Gunita uzskatīja, ka veids, kā viņa pie šāda darba tikusi, ir bijis negodīgs un pazemojošs. Turklāt, apzinoties, ka tas noticis Olgas dēļ, Gunita vairs šajā ciematā nebūtu gatava darīt pat menedžeres darbu – viņa vienkārši nevēlējās vairs pakustināt ne pirkstiņu šo netaisno cilvēku labā. Ne jau darbs bija svarīgs. Cilvēki. Tie noteica viņas lēmumu par ciemata pamešanu.
Gunita vairs pat nestrādāja viņu iesauktajā ofisa stūrītī, kas bija iekārtots milzīgajā dzīvojamajā istabā un kur parasti pie datoriem pirkstus klabināja Olga un šad tad – Madis. Tagad viņa strādāja savā istabā, savā gultā, paslēpusies no Olgas klātbūtnes. Iespējams, Olga domāja, ka pēc kāda laika viss būs atkal vecajās sliedēs. Taču nē! Tikai ne šoreiz! Nebija ne mazākā iemesla salabt ar Olgu. Kopš atgadījuma Mahmuda Alī ofisā viņas vairs nebija runājušas. Tas bija pašsaprotami. Kādu rītu Gunitai par pārsteigumu Olga šo klusumu pārtrauca.
„Tu ārā netaisies nākt?” Olga, kas bija ievērojusi, ka Gunita jau kuro rītu strādā savā istabā, nevis pie kopējā ofisa, pēkšņi ienāca pie Gunitas, uzdodot tiešu jautājumu. Meitene ilgi domāja, vai pagodināt karalieni ar savu atbildi vai turpināt ignorēt. Tomēr šoreiz Gunita nenocietās. Neizrunātais un neizstrīdētais pēkšņi lauzās viņai uz āru kā ūdens plūdu laikā, kuram grūti pretoties vai mazākajai spraudziņai. Tik ļoti patiesībā prasījās ļaut sev brīvu vaļu un plūst.
„Nē. Tu neesi mana priekšniece,” Gunita stingri atbildēja.
„Neesmu. Bet tevis dēļ man pazemināja algu,” Olga jau pārmetošākā balsī uzsvēra. Un šajā brīdī Gunitai gribējās smieties. Olga, kas bija redzējusi, kā Mahmuds Alī publiski pazemo Gunitu un pazemina viņai ne tikai algu, bet arī atņem amatu, kā arī iedragā viņas pašcieņu, tagad spēja šādi pateikt? Tas bija vēl ļaunāk nekā Gunita par viņu bija domājusi. Vai tad arī viņa nebija sapratusi, ka tas viss noticis tikai Olgas dēļ? Vismaz būtu to apzinājusies!
„Un kura dēļ mani pazemināja amatā? Kura dēļ man pazemināja algu?” Gunita dzēla pretī Olgai kā tikko no ziemas miega izlīdusi čūska, kas visu šo laiku dzīvojusi klusumā. Mierā. Cerībā, ka Olga atmaigs. Cik iespējas viņa bija devusi savai sākotnēji draudzenei? Un nu?
„Ja neesi pietiekami kvalificēta, tad tā nav mana problēma,” Olga atmeta, par ko Gunita patiesi sadusmojās.
„Es esmu kvalificēta! Bet tu man neļāvi izpausties, un tu to pati labi atceries, Renāte to atcerās,” Gunita lika priekšā faktus, taisnību, jā, šoreiz viņa par to strīdējās, lai gan parasti kašķi nebija viņas gaumē. Nebija taču vairs ko zaudēt.
„Nekā nezinu. Mahmuds Alī man lika, lai tu uzraksti sarakstu ar lietām, ko tu vari izdarīt. Šodien to gaidīšu no tevis,” viņa strikti pateica sava nāciena iemeslu un aizcirta durvis.
„Ko?” Gunita paspēja iesaukties. Lietas, ko es varu izdarīt…Viņa pie sevis atkārtoja. Kā tādam tikko avārijā cietušam izkropļotam ķermenim. Uzskaitīt lietas, ko vēl šāds organisms spēj izdarīt. Un kas būs tālāk? Gunita ilgi domāja, ko darīt. Varbūt netaisīt šo sarakstu? Varbūt izlikties, ka Olga neko tādu nav teikusi un ka Gunita vairs viņu nedzird? Tas bija pazemojums! Gunita sāka zaudēt ticību sev un saviem spēkiem. Vai tiešām es esmu tik nespējīga strādāt? Es taču toreiz biju noorganizējusi Ziemassvētkus un Jauno gadu. Es varu strādāt! Es varu! Gunita centās sev iestāstīt, bet pēc Mahmuda Alī un Olgas pazemojumiem viņa jutās kā nelaimes čupiņa, kā liekēde, kas atkal barojas ar Mahmuda Alī ēdienu, bet neko nespēj izdarīt viņam pa prātam. Meiteni pārņēma izmisums. Un, iespējams, ja viņa nebūtu saņēmusi nākamo telefonzvanu, viņa tā arī būtu turpinājusi sevi gremdēt. Tikai viens zvans un viņā atgriezās kaut nedaudz ticības sev.
„Labdien!?” Gunita teica nepazīstamajai balsij, kas zvanīja.
„Labdien! Es esmu Vaels Riads no kompānijas VR Consultations. Es zvanu sakarā ar jūsu atsūtīto CV asistentes vietai,” teica nopietna vīrieša balss. Gunita nespēja noticēt! Darba piedāvājums! Vienā mirklī viņā radās patīkams satraukums. Gunita beidzot redzēja savu pēdējo dienu rezultātu – izmisīgo CV sūtīšanu. Viņa izskrēja ārā no savas istabas un pat villas, lai sarunu turpinātu. Gunita pilnīgi noteikti nevēlējās, lai Olga, kas sēdējā pie ofisa galdiem, uzzina par meitenes slepeno bēgšanas plānu un, iespējams, jauno darbu.
„Jā, lūdzu,” Gunita centās būt pieklājīga un ieinteresēta. Šobrīd jebkāds darbs derēja. Jebkas prom no šī ciemata bija laba izvēle. Tikai prom. Prom un vairs neredzēt šīs smiltis, šo zilo Vidusjūru, kas neteica ne vārda, šo Mahmuda Alī kungu, kas viens pats radīja bailes veselas bruņotas armijas lielumā.
„Cik es saprotu, jūs pašlaik neesat Kairā. Vai tā?” Vaels Riads jautāja.
„Jā, es esmu Alī ciematā, pusotru stundu no Aleksandrijas, bet es februāra vidū plānoju būt Kairā, un meklēju jau tagad darbu,” Gunita mēģināja atcerēties, kā bija runājusi ar Leonu – labāk bēgt, kad būs saņemta alga par janvāri.
„Hmm, ko tad jūs tur tagad darāt tik tālu no Kairas?” kungs pēkšņi kļuva ziņkārīgs.
„Es šeit strādāju, bet februāra sākumā beigšu darbu, jo esmu sapratusi, ka nespēju tuksneša vidū dzīvot,” Gunita godīgi stāstīja.
„Hmm, interesanti. Un ātrāk jūs nevarat tikt uz Kairu uz darba interviju?” Izskatījās, ka darbs ir steidzams, taču Vaela Riada balss tembrs joprojām bija pieklājīgs, kas Gunitai patika.
„Nu, iespējams, es varētu,” Gunita pēkšņi atcerējās, ka kaut kad janvāra beigās būs pēc vīzām jābrauc, bet neko skaidri nezināja, tāpēc nevarēja arī sasolīt. Taču negribēja arī teikt nē.
„Jā, būtu jau labāk, ja mēs ātrāk satiktos, jo man te sākas projekti, un es gribētu zināt, vai esat ar mieru iesaistīties. Labi, tad varbūt piezvaniet man, kad būsiet Kairā, jo vispār man jūsu CV ļoti patika, un es ceru, ka mēs varēsim sadarboties,” viņš pateica vārdus, kas Gunitai tieši tagad bija vajadzīgi – kādam patika viņas CV, kāds viņu uzteica par viņas darba pieredzi, kāds vēlējās ar viņu sadarboties, strādāt kopā. Tātad viņa nebija zemē metama, kā domāja Mahmuds Alī un Olga.
„Liels paldies, jā noteikti, es jums piezvanīšu,” Gunita solījās un klusībā cerēja, ka varēs ar šo kungu tikties ātrāk. Viņš bija kā dakteris, kas Gunitas ievainotajam organismam uzlicis šuves.
„Jā, tas būtu ļoti jauki,” Vaels Riads pateicās.
„Labi, tad sarunāts, liels paldies par zvanu,” Gunita pateicās un jau prātoja, ka jāpajautā Maiklam par vīzām.
„Uz redzēšanos,” sarunu beidza Vaels Riads un nolika klausuli. Cik patīkams cilvēks! Gunita domāja. Nopietns un cienījams un galvenais – neradīja bailes kā Mahmuds Alī. Tātad ne visi cienījami uzņēmēji Ēģiptē ir kā Mahmuda Alī kungs, secināja Gunita, aizvien vairāk noticot savai izvēlei – bēgt. Meitenes garastāvoklis pēkšņi bija uzlabojies. Viņa redzēja pavisam reālu izeju no šī smilšu cietuma, un, apsēžoties atpakaļ pie datora, viņa pat bija ar mieru izpildīt smieklīgās Olgas pavēles un uzrakstīt sarakstu ar lietām, ko viņa spēj izdarīt. Jā, viņa to izdarīs! Un pretēji tam, ko Olga un Mahmuds Alī, iespējams, sagaida, viņa uzrakstīs lietas, par ko viņi dabūs nožēlot, ka pret Gunitu tā izturējušies, kad meitene pēc kāda laika pazudīs no šī ciemata. Vēl tikai dažas nedēļas! Viņa pie sevis skaitīja, turklāt atcerēdamās, ka tagad daudz laika pavadīja ar jaunajiem arhitektiem, kas bija atbraukuši. Jo sevišķi Gunita un Renāte bija tās, kas ar puišiem centās sadraudzēties. Tās bija labas pārmaiņas un ienesa ikdienā kaut nedaudz prieka. Tie bija jauni cilvēki, tādi paši jaunieši kā viņas. Gunita izmantoja izdevību un prasīja viņiem par dzīvi Kairā, tiesa gan, nesakot, ka drīzumā domā uz turieni bēgt. Lai arī viņi nerunāja labi angliski, jaunieši atrada kopīgu valodu un kļuva par labiem draugiem, un nu jau katru vakaru bija ierasts kopā skatīties futbolu, par ko visi ēģiptieši bija vai traki (bet Gunitu patiesībā neinteresēja), vai vienkārši runāties.
