Es nogalināšu jūs visus!
Lai arī Gunita, kas rīta cēlienā bija strādājusi pie sabiedrisko attiecību plānošanas, Mahmudam Alī savu veikumu plānoja atrādīt pēcpusdienā, viņai tomēr nācās pie priekšnieka doties ātrāk. Par to parūpējās Olgas zvans, kas Gunitu pat pārsteidza. Vai tad viņai vispār ir mans numurs? Vai tad mēs nebijām ienaidnieces? Vai mēs vispār runājām? Tagad – vēl pēc svaigās vārdu apmaiņas ar Renāti nebija jau vairs neviena cita, kam zvanīt. Re, izrādās arī Olga nevarēja viena tikt galā ar visu, kā varbūt bija gribējusi. Arī viņai dažkārt nācās lūgt palīdzību citiem – zemoties.
„Gunita, vai tu vari uziet augšā un paskatīties manus un Mada personas datus. Tur ir mapīte ar jūsu visu līgumiem. Mums to vajag, lai atvērtu bankā kontu,” viņa to pateica ļoti tieši un priekšnieciski. Pēc tām daudzajām reizēm, kad Olga bija asi uzbļāvusi savai kolēģei, skaudusi viņu, nerunājusi, Gunitai nu bija iespēja atriebties un atteikt palīdzību. Patiesībā Gunita bija tik pārsteigta, redzam Olgu šādi zemojoties. Bija tik neticami no viņas dzirdēt vārdus, kurus Gunita tāpat kā viņa tajās daudzajās klusuma reizēs varēja mierīgi ignorēt, uzkliegt uz viņu tāpat kā toreiz viņa bija izdarījusi uz Gunitu Āfrikas parkā…Taču nē. Gunita tāda nebija. Meitenes sirdsapziņa to neļāva. Viņa nespēja atteikt, jo vienmēr cerēja, ka cilvēks var mainīties un laboties. Lai arī viņa neticēja, ka Olga tuvākajā laikā varētu mainīties, viņa paklausīgi uzgāja augšā uz Mahmuda Alī kabinetu, paņēmusi līdzi arī savu sagatavoto sabiedrisko attiecību stratēģiju. Divi klauvējieni, un sagaidījusi apstiprinošu atbildi viņa ienāca priekšnieka ofisā. Tā kā tas vēl nebija Gunitas pieņemšanas laiks, viņa ieradzīja kabinetā kādu no ciemata strādniekiem, kas pašlaik runājās ar Mahmudu Alī.
„Labdien,” Gunita teica kungam, tad žigli turpinot. „Es atvainojos…”
„Nāc iekšā. Vai tad ir jau trīs?” Mahmuds Alī brīnījās.
„Nē, nē, es atnācu ātrāk, jo man zvanīja Olga… un viņai vajag steidzami nosūtīt faksu… un… man jāpaskatās vajadzīgā informācija… Vai es varu to tagad izdarīt?” Gunita runāja saraustītiem teikumiem.
„Hmm,” Mahmuds Alī kādu laiku klusēja. „Protams, tu to vari darīt,” viņš, izrādot nelielu neapmierinājumu, teica tomēr vairāk saprotošā, nevis naidīgā tonī. Gunita ātri aizgāja uz Olgas stūri, atvēra vajadzīgās mapes un, atradusi nepieciešamo informāciju, veikli pieskrēja atpakaļ pie Mahmuda Alī galda.
„Vai viņa iedeva faksa numuru, uz ko sūtīt?” viņš jautāja.
Gunita pamāja ar galvu.
„Tagad, kad kaut ko vajag, viņa pret tevi ir laipna, vai ne?” Mahmuda Alī kungs, sācis pārbaudīt, vai fakss strādā, to pateica, trāpot desmitniekā. Gunita pat jutās mazliet neveikli, dzirdot šādus patiesus vārdus. Pavisam noteikti viņš bija pamanījis Gunitas vēsās attiecības ar Olgu, viņas skaudību. Viņš zināja, ka abas viņa darbinieces vairs nav draudzenes, kā tas bija sākumā, kad Olga Gunitu bija pat lielījusi Mahmudam Alī un gaidījusi viņas atbraukšanu ciematā. Pavisam noteikti viņš visas šīs ķildas bija pamanījis.
„Vai ne?” viņš pārprasīja, uzstājot, ka grib saņemt atbildi.
„Njā..laikam,” Gunita nedroši piekrita, nezinot, ko īsti Mahmuds Alī bija vēlējies dzirdēt. Un pēkšņi viņš pateica, ko tādu, kas Gunitu šokēja vēl vairāk nekā viņa aizrādījums par neatvesto dāvanu. Tas biedēja viņu.
„Nogalināšu es jūs visus,” lēni un nopietni noskanēja viņa vārdi kā no šausmu filmas brīdī, kad pie deniņiem būtu pielikta pistole. Knapi paspējusi sagremot teikto, Gunita centās vīrā saskatīt smaidu vai smīnu, jebko, kas liecinātu, ka tas jāsaprot kā joks, taču neko citu kā stingro acu skatienu, apbruņotu ar viņa melnajām uzacīm, nobijusies meitene no priekšnieka sejas ārā nedabūja. Tāpēc pasmaidīja viņa… izdvešot caur bailēm radušos jautājumu.
„Kāpēc tad.. tā?” neko labāku neizdomājusi, Gunita ierunājās. Vismaz no savas puses viņa negribēja atstāt tikko teikto neatbildētu. Viņa gribēja pārliecināties, ka: tas taču bija joks, vai ne? Jūs tikko jokojāt, vai ne tā? Mēs zinām, ka ar mūsu savstarpējiem kašķiem krītam jums uz nerviem. Un noteikti jūs tagad nožēlojat, ka jelkad esat apsvēris šo ideju – pasūtīt septiņas aviobiļetes latviešiem, kas te atbrauks, bet tā vietā, lai atrisinātu jūsu problēmas un uzceltu ciematu, ko izskatās, jūs pats nevarat izdarīt, strīdēsies, kašķēsies, nesatiks savā starpā, rakstīs viens par otru ziņojumus, ka ir neapmierināti un tam un tam jābrauc prom. Jūs taču to negaidījāt, vai ne? Jūs domājāt, ka mēs kā klusas pelītes sēdēsim 123. villā, grauzīsim miltiņus, un jūsu ciemats pēkšņi uztaps kā tāda zelta pils. Jūs cerējāt, ka mēs būsim tās zelta zivtiņas, kas šo pili atnesīs kā vienu no trim vēlmēm. Bet laikam jūs piedzīvojāt vilšanos. Jo tās septiņas zelta zivtiņas, ko jūs Latvijas dīķī noķērāt tā vietā, lai paklausīgi pildītu jūsu gribu un mēmi klusētu, peldot pa tuksneša smiltīm, ir pārtapušas par haizivīm – katra ar savu personību, vajadzībām, vēlmēm, untumiem un, paskat ko – vēl taisa vētru. Nav brīnums, ka jums gribas šīs haizivis nomedīt. Bet jūs taču to nedarīsiet, vai ne?” Gunita centās sevi mierināt, taču viņa vārdi vēl joprojām skanēja meitenes ausīs. Es nogalināšu jūs visus… Nogalināšu jūs visus…
„Labi, tu teici, ka gribi ar mani tikties,” viņš bija aizsūtījis faksu un pēkšņi mainīja tematu, it kā sajuzdams Gunitas bailes un neomulību par tikko pateikto. Viņš pamāja savam viesim, kas visu bija pacietīgi vērojis un klausījies, un lika saprast, ka viņu saruna beigusies. Tagad bija Gunitas kārta, lai gan viņai bija grūti parunāt pēc šādas nervu kutinošas atkāpes.
„Tātad… te ir stratēģija…” neko daudz nekomentējot, viņa uzlika Mahmudam Alī uz galda papīru, ko bija sagatavojusi. Cik labi, ka viņai pašai nebija jārunā. To darīja papīrs. Šis nevainīgi baltais un tīrais papīrs…kaut tas varētu paņemt Gunitas pašreizējās emocjas, bailes, sajukumu galvā. Paņemt un uzkrāt to sevī, ļaujot Gunitai būt baltai un Mahmuda Alī vārdu neaptraipītai…Tas varētu paņemt arī to mulsinošo klusumu, kura laikā priekšnieks lasīja Gunitas veikumu, kamēr pati darbiniece bailēs gaidīja nākamo. Gaidīja nākamos vārdus. Un nekad nevarēja zināt, kādi tie būs. Viņš bija īsta mistērija – šis Mahmuds Alī.
„Hmm, jā,” kungs pēkšņi sāka runāt. „Viss jau ir ļoti labi, bet es nesaprotu, kāpēc tu atsakies pildīt manus norādījumus?” viņš izbrīnīts paskatījās uz nobijušos meiteni, kas kājas, vienu pie otras piespiedusi, izbolītām acīm, sēdēja viņam pretī.
„Kādus norādījumus?” viņa pārjautāja. Vai tad bija kaut kādi norādījumi, pēc kuriem vajadzēja šo plānu veidot? Meitene centās atcerēties, ko jau atkal palaidusi garām. Taču viņa atbilde jau atkal pārsteidza.
„Cik CV tu man esi atnesusi? Olga man nes katru dienu. Un tu? Vai es neteicu, ka mums šobrīd svarīgi ir meklēt darbiniekus?” Meklēt darbiniekus? Kā tad ar stratēģiju? Vai viņš bija aizmirsis pats savus vārdus? Gunita nesaprata, kas notiek.
„Bet kā, jūs taču teicāt..”
„Es teicu, lai tu pēti informāciju par ciematu, bet tev ir jāredz arī kopējā attīstība. Mums pašlaik ir vajadzīgi cilvēki, jo mēs nevaram produktīvi strādāt,” bija Mahmuda Alī slēdziens. Tik pašsaprotams, ka likās, kā gan Gunita to nav pati iedomājusies. Viņa krita zemē pa kāpnēm no viena pakāpiena uz otru un saprata vien to, ka aizvien vairāk nesaprot šo kungu. Vēl cilvēkus? Tas taču ir Olgas kā cilvēkresursu koordinatores pienākums. Kāds man ar to sakars? Un ko tad šie cilvēki darīs, ja jau esošajiem nav skaidras lomas šajā bardakā?
„Vai tu šeit esi pirmo dienu? Ej atpakaļ un sāc strādāt!” Mahmuds Alī, likās, gribēja ātrāk tikt no Gunitas vaļā, un meitene paklausīgi pildīja viņa pavēli. Jau atkal viņa nesaprata, ko viņas priekšnieks galu galā grib. Bet nu labi. Ja jau tā, darīšu, kā viņš liek. No šodienas sākšu meklēt cilvēkus un aizmirsīšu par PR. Tā viņa izlēma. Taču visvairāk Gunitai galvā skanēja vārdi: nogalināšu es jūs visus! Kāpēc viņš tā teica? Kāpēc tas neizklausījās pēc joka, bet drīzāk nopietna drauda? Vai arī tas būtu kāds īpašais ēģiptiešu joks? Kas te notiek šajā ciematā? Kas te īsti notiek?
