Bēgt vai rakstīt atlūgumu?
Gunita no rīta piecēlās agri, lai sāktu internetā meklēt darba sludinājumus Kairā. Viņa speciāli neizgāja no savas istabas, lai nebūtu jāsatiek Olga, jo zināja, ka šis ir cilvēks, ko viņa šobrīd vēlas redzēt vismazāk. Olgas dēļ tagad Gunitai bija atņemts darbs. Olgas dēļ viņa tagad bija tā sliktā nepraša Mahmuda Alī acīs. Gunita nebija no tām, kas tagad ies un pieteiks karu ienaidniecei. Nē. Viņa izvēlējās ignorēt. Izlikties, ka šāda cilvēka vairs nav. Gunitas acīs tas bija lielāks sods, nekā skaļi bļaut, pārmest vai strīdēties – jo tas taču tērētu viņas laiku un enerģiju.
Gunita par notikušo jau bija paspējusi izstāstīt Ādamam. Tas bija cilvēks, kuram viņa šobrīd uzticējās visvairāk. Viņi sāka kalt plānus par to, kā Gunitai labāk tikt no ciemata prom. Leons bija ieteicis pagaidīt, kamēr izmaksā algu, lai Gunitai būtu kādi iekrājumi, ierodoties Kairā. Bija 22. janvāris. Tas nozīmētu, ka jāgaida līdz februāra sākumam.
„Bet vai tu droši zini, ka viņš tev izmaksās? Vai tu vari uz to paļauties?” Ādams pārprasīja.
„Nezinu… vajadzētu, par decembri mums izmaksāja.” Un viņi uz to paļāvās.
Nākamais jautājums, kas viņus tagad nodarbināja, bija Ādama un Hosama paredzētā viesošanās ciematā. Tā paredzēta pēc trim dienām ar palikšanu pa nakti. Lai arī Gunita zināja, ka, iespējams, Mahmuds Alī šo ideju neatbalstītu, viņai vairs nebija ko zaudēt. Meitene dabūja atļauju no Leona un pateica puišiem, ka viss paliek spēkā. Turklāt tā būtu laba iespēja Gunitai un Ādamam dzīvē pārrunāt iespējamo bēgšanas plānu. „Tikai neuztraucies,” Ādams viņu mierināja, „tas jau sen bija skaidrs, ka tev jāpamet ciemats – mēs aizbrauksim pie tevis, un es tev palīdzēšu izdomāt plānu, kā labāk tikt no turienes prom.”
Leona attieksme pret Gunitas draugu bija pozitīva. „Līdz šim mums ar šo puisi nav bijušas problēmas, viņš drīzāk ir palīdzējis, paskat, Madim cieto disku taisa Kairā, un tev vēl šo to atved – tā ka es neredzu iemeslu, kāpēc no drošības viedokļa viņš nedrīkstētu šeit braukt.” Protams, iespējams, Leonam bija žēl Gunitas, kas pēc Mahmuda Alī trieciena bija kļuvusi bēdīgāka, un viņš zināja, ka draugi būs tie, kas meiteni noteikti iepriecinās.
„Leon, ko tu darītu manā vietā? Ietu prom legāli vai nelegāli?” tas bija jautājums, kurš šobrīd visvairāk nodarbināja Gunitas prātu. „Ja te būtu Eiropa, es, protams, legāli iesniegtu atlūgumu, bet man bail, ka viņš mani nenošauj tāpat kā Kriksi,” meitenes acīs iezibējās baiļu dzirkstele, un viņa nespēja noticēt vārdiem, ko pati tikko pateikusi. Lai cik stipri viņa bija nolēmusi turēties, viņa nespēja iznīcināt bailes no lielā bosa, kas viņā bija ar saknēm ieaugušas jau no pirmās dienas, te ierodoties.
„Tur es tevi pilnībā saprotu. Nav jau jānogalina, paņems, iespundēs kaut kur, a kur tu te tuksneša vidū tiksi ārā?” Leons viņai piekrita.
„Bet bēgt – tad man pilnīgi noteikti vajag mašīnu,” Gunita jau domāja nākamo scenāriju.
„Tur tev Ādams tak var palīdzēt, ne?”
„Nujā, mēs domājam sarunāt plānu, kad viņš pēc trim dienām atbrauks.”
„Bet nevar zināt, kā tur varēs tikt cauri tai apsardzei,” Leons sāka apsvērt otrā varianta bīstamību. „Un tad gan, ja Mahmuds Alī uzzinās, ka esi nelegāli bēgusi, tev var sanākt briesmas.”
„Hmm,” Gunita domāja. Lai kuru variantu viņa izvēlētos, tas būs liels risks.
„Bet varbūt, tu tiešām vari aiziet un godīgi pateikt, ka tev ir cits darba piedāvājums, un tad, lai tev jau lejā stāv mašīna. Ja nu kas – vari bēgt pa taisno,” domāja Leons.
„Njā, to varētu,” Gunita piekrita. Viņa piekodināja Leonu nevienam neteikt par viņas plāniem. Vīrs apsolījās un, pielicis pirkstu mutei priekšā, aizgāja uz peldi. Gunita palika viena dzīvojamā istabā. Vien Mārtiņš bija atgāzies uz dzeltenā dīvāna, kur vienaldzīgi spaidīja TV pulti, īsti nepievērsdams uzmanību tam, ko televizors viņam rāda. Un tad Gunita pēkšņi atcerējās to, ko aizņemtībā ar savām problēmām bija aizmirsusi. Kādam, iespējams, klājās vēl sliktāk nekā viņai. Kādam, kas tur tagad sēdēja, slēgāja TV kanālus no viena uz otru, kādu, ko pirms vairākām nedēļām bija pametusi draudzene un par kura klātbūtni Gunita bija tikpat kā aizmirsusi. Klusais Mārtiņš. Abi tā arī nekad nebija runājuši. Vien tajās dažās angļu valodas stundās, bet tagad, kad pāris bija sastrīdējies, un ciematā viss griezās kājām gaisā, viņiem pat tādu vairs nebija. Gunita pēkšņi atcerējās pirmās dienas ciematā, kad Mārtiņš ar Renāti kā balodīši pastaigājās gar zilo jo zilo Vidusjūru, un abu vidū valdīja romantika. Tagad puisis, kas, iespējams, uz Ēģipti braucis tikai draudzenes dēļ, bija pamests viens.
„Kā iet, Mārtiņ?” Gunita piegāja pie puiša.
„Nu tā, kā redzi,” Mārtiņš atbildēja. „Negribas man te palikt,” viņš godīgi teica, vāji uzsmaidot Gunitai un, iespējams, priecājoties, ka ticis pie sarunu biedra.
„Bēgam prom!” Gunita rosināja, mēģinot iedvest puisī dzīvesprieku.
„Es jau labprāt! Nekam te vairs nav jēgas!” Mārtiņš šķendējās.
„Jūs ar Renāti vēl nesalabāt?”
„Nē, viņa jau negrib salabt. Viņai gribas ar tiem arābiem pīties.” Un Gunita atcerējās Ādama brālēnu Hosamu. Arī viņš bija ieskatījies Renātē. Šķiet, viņas tumšzilās acis, ugunīgi sarkanie mati un mazliet apaļīgais augums, kas arābiem tik ļoti patika, spēja savaldzināt daudzus Muhamedus, Hosamus un Šerifus, un jāatzīst – pati latviešu cielaviņa nespēja kārdinājumam pretoties. Taču Mārtiņš viņu gaidīja. Viņš nepadevās. Viņš joprojām ticēja, ka tas bērnu bariņš, par ko viņi bija sapņojuši, mājiņa, mašīna un dārziņš būs tieši ar Renāti. Ar meiteni, ko tik ļoti mīlēja, kurai bija devies līdzi uz Ēģipti, bet tagad…kāda visam bija jēga? Un kas notiks ar … mums? Noteikti domāja Mārtiņš. Un tomēr Gunita viņā redzēja cerību. Cerību, ka pusotra gada attiecības beigās izrādīsies stiprākas par tik kārdinošajiem palmu zemes piedāvājumiem: pamēģināt ko jaunu, ko ārzemniecisku, ko no svešas zemes, ko tādu, ko Latvijā, iespējams, nepamēģināsi – aizliegto augli – kam citāda ādas, matu un acu krāsa, kultūra un reliģija. Gunita vēl brīdi uzkavējās pie Mārtiņa. Viņa neteica puisim par saviem plāniem, vien centās viņu kaut nedaudz uzmundrināt. Arī viņa cerēja, ka Renāte aizies atpakaļ pie Mārtiņa, un ka arābi ir tikai tāda īslaicīga aizraušanās.
