Lauras jaunais draugs
Nākamajā dienā Laura bija ieplānojusi sākt Kairas apskati. Sākumā viņa dosies uz Ēģiptiešu muzeju, pēc tam pēcpusdienā tiksies ar Hosama draugu, kurš tajā laikā bija brīvs un varēs meiteni aizvest apskatīt piramīdas. Gunita draudzeni no rīta pavadīja uz viņas pirmo objektu, kas bija pa ceļam uz skolotājas darbu, tad Lauru atstāja un pati gāja uz autobusu pieturu, lai dotos uz valodu centru. Gunita par Lauru neuztraucās. Turklāt Laurai tagad bija arī Ēģiptes telefona numurs, ko viņa iepriekšējā dienā bija nopirkusi, tāpēc meitenes vienmēr varēja sazvanīties. Gunita bija arī atstājusi Laurai dzīvokļa atslēgas, jo viņa visticamāk mājās būs ātrāk nekā pēc desmitiem, kad plānoja ierasties Gunita.
Skolotājas diena ritēja kā parasti – viena stunda pēc nākamās, kad ap septiņiem vakarā to pārtrauca Lauras zvans. Tā kā viņai tajā laikā bija nodarbība ar Muhamedu Spāni, Gunita droši pacēla klausuli. Viņa uzklausīja meitenes dienas atstāstu, un secinājums, kas Gunitai radās, viņu nepārsteidza: šī jau atkal bija trakā Laura.
„Hosama draugs neatbrauca, es gaidīju viņu četrdesmit minūtes un tad satiku vienu interesantu džeku, viņš mani piedāvāja aizvest uz piramīdām. Tagad viņš man palīdz tikt uz tavām mājām.”
„Ko?” Gunita iesaucās. „Vai tad ar to draugu tu nesazinājies?”
„Jā, mēs sazinājāmies, bet tad man apnika gaidīt, un es uzrakstīju īsziņu, ka esmu jau citur,” viņa atbildēja.
„Hmm,” domāja Gunita. Cik šī viņai bija pazīstama situācija. Gaidīt un gaidīt un dusmoties par kādu, kas kavē un nerespektē otra laiku. Laurai pie tā vēl bija jāpierod.
„Bet man tagad vajag zināt, kur mums jākāpj ārā. Kur tu dzīvo? Jo mēs abi esam autobusā,” viņa teica. Gunita paskaidroja, kur izkāpt, kā arī piekodināja piezvanīt Hosamam, kas viņu nogādās pie paša dzīvokļa. Taču Gunita nebija rēķinājusies ar radušos problēmu.
„Es negribu viņam zvanīt, man šķiet, viņš ir dusmīgs uz mani,” Laura protestēja. Taču Gunita vienalga piekodināja zvanīt Hosamam. Viņa nepavisam nebija pārsteigta par draudzeni. Nebija arī dusmīga. Katram pašam ir tiesības rīkoties, kā viņš uzskata par pareizu.
Tajā mirklī Gunita vēl īsti neapzinājās, ka Laurai bija taisnība attiecībā uz Hosamu. Bija gan viņš uz meiteni dusmīgs. To Gunita atklāja telefonsarunā ar puisi, kurš viņai izstāstīja savu versiju par notikušo. Laura bija ne tikai piečakarējusi Hosama draugu, bet arī uzaicinājusi savu jauno paziņu Nūru uz Gunitas dzīvokli, nesaskatot tajā lielu problēmu. „Es saprotu, tā ir tava draudzene, bet man šķiet, tas nav normāli, kā viņa izdarīja. Šeit bija liels sastrēgums, un tāpēc mans draugs netika laikā, viņa būtu varējusi pagaidīt,” Hosams Gunitai sūdzējās pa telefonu. Gunita tikai piekrita, taču nenostājās ne viena, ne otra pusē. Jau atkal bija radušās domstarpības. Godīgi sakot, Gunitu neuztrauca tas, ka Laura ir iepazinusies ar jaunu draugu. Tas pat no viņas bija sagaidāms, un, ja tas ir normāls cilvēks, viņu var arī uzaicināt ciemos. Galu galā tas bija Gunitas dzīvoklis. Kad Gunita atbrauca mājās, viņa par to pārliecinājās vēlreiz – puisis bija jauks un palīdzējis Laurai, jo domāja, ka viņa ir pazudusi. Viņš bija redzējis, kā viņa izmisīgi kādu gaida Tahrīra laukumā, skatās telefonā un nesaprot, kas notiek. Tagad abi gatavoja Gunitai vakariņas.
Diemžēl ne visi šo situāciju uztvēra tik pašsaprotami kā Laura un Gunita. Rīsi bija tikko uzvārījušies, kad trijotne sēdās pie galda un uzsāka sarunas. Izrādās, puisis studēja angļu valodas filoloģiju, un tam pateicoties, ļoti labi runāja angliski. Gunitu kā angļu valodas skolotāju tas jo īpaši ieinteresēja. Viņi ļoti labi pavadīja laiku, kad sarunu pēkšņi pārtrauca Ādama zvans. Protams, Hosams viņam bija izstāstījis par Lauras jauno draugu.
„Gunita, kas tur notiek dzīvoklī?” Ādams, nemaz nesasveicinoties, rupjā tonī jautāja.
„Nekas nenotiek. Mēs labi pavadām laiku.”
„Vai tu nezināji, ka uz šo dzīvokli svešie nevar nākt? Un jo īpaši tādi no ielas! Vai tu maz viņu pazīsti?” Ādams bija nikns.
„Tagad pazīstu. Viņš ir tiešām normāls cilvēks. Kāpēc tu tā streso?”
„Tāpēc, ka tas ko tu un tava draudzene izdarījāt, nav normāli. Saki, lai viņš iet prom!”
„Nē, es to nevaru. Kāpēc man jādzen prom viņas draugs?”
„Labi, Gunita, kā vēlies,” viņš atbildēja un nolika klausuli. Gunita jutās vīlusies Ādamā. Viņi trijatā tik labi pavadīja laiku, Nūrs bija interesants cilvēks un sarunu biedrs, bet Ādams viņu gribēja dzīt prom. Tikai tāpēc, ka parasti ciemiņus no ielas neuzaicina ienākt dzīvoklī? Tāpēc, ka viņš bija ēģiptietis? Gunita to nesaprata. Viņa zināja, ka Ādams to tā neatstās un ka puisis ir ceļā pie viņas. Taču Gunitā iedegās spīts. Iespējams, pie vainas bija tā eiropeiskā dzirkstele, ko viņai bija pielipinājusi dzīvespriecīgā Laura. Gunitai pēkšņi gribējās būt brīvai un darīt to, ko viņa vēlas – kā agrāk, kā Eiropā, kad viņa savā dzīvoklī aicināja visus, ko vēlējās.
Laura, Gunita un Nūrs mierīgi vakariņoja, kad stiprais un uzstājīgais klauvējiens pie durvīm nevarēja viņus atstāt vienaldzīgus.
„Gunita, atver durvis,” Ādams pavēlēja. Nebija iespējams to ignorēt. Viņš izklausījās tik daudz agresijas pilns, ka, šķiet, būtu gatavs durvis izsist. Ādams ienāca iekšā. Tas nebija Ādams, ko viņa pazina. Tas nebija Ādams, kurš viņai diendienā palīdzēja un ar kuru kopā viņi jauki pavadīja laiku. Tas bija tas Ādams, kas toreiz Londonā gribēja, lai viņa izvācas no dzīvokļa.
„Mums jāaprunājas!” viņš Gunitai teica pavēles formā.
„Par ko? Lūdzu, runā!” Gunita nebija ne mazāk ietiepīga. Viņa bija Lauras pusē. Pilnīgi noteikti. Tagad viņa aizstāvēs Lauru.
„Nē, ejam uz tavu istabu,” viņš mudināja. Pēc nelielas vilcināšanās Gunita tomēr paklausīgi iegāja savā istabā kopā ar Ādamu.
„Viņam tūlīt pat jāvācas prom,” puisis pavēlēja.
„Ko? Vai tu maz zini, cik tu esi nepieklājīgs? Mums šobrīd ir ciemiņš, un tu, jau ieejot iekšā, liec viņam saprast, ka viņa klātbūtne šeit ir problēma.”
„Nē, es neko nelieku saprast. Es vienkārši teicu, ka vēlos ar tevi parunāt. Šajā dzīvoklī nav atļauts vest nepazīstamus puišus,” Ādams norādīja.
„Vai tu maz esi ar viņu iepazinies? Viņš ir jauks puisis, bet tikai tāpēc, ka viņš ir ēģiptietis, tu negribi, lai viņš te būtu. Visi tavi un Hosama draugi te var nākt bez jebkādiem iebildumiem. Man arī tie ir nepazīstami,” Gunita aizstāvēja Lauru un viņas jauno draugu, atcerēdamās, kā dažkārt te viesojušies Hosama draugi. „Vai zini? Tu esi tāds pats kā Mahmuds Alī! Tagad ir tieši tāds pats gadījums. Viņš nekur neies. Un, jā, viņš te paliks pa nakti, jo viņš nedzīvo Kairā,” Gunita runāja uzstājīgi un spītīgi.
„Nekā nebija. Viņš te nepaliks,” kliedza Ādams un atrāva vaļā durvis, lai ietu uz viesistabu, kur sēdēja Laura un Nūrs. Gunita viņam sekoja.
„Vai ir kāda problēma?” Nūrs jautāja.
„Nē, Nūr, nav nekādu problēmu. Tu šeit paliksi,” Gunita atbildēja.
„Nūr, tev jāiet prom,” Ādams strīdējās pretī. „Šajā dzīvoklī nedrīkst neviens palikt.”
„Nē, Nūr, neklausies viņā, šis ir mans dzīvoklis, un tu te paliksi,” Gunita uzstāja.
„Gunita, neizaicini mani,” Ādams viņai teica, „Tu zini, kas var notikt. Viņam ir jāiet prom,” puisis kliedza.
„Kāpēc viņam jāiet prom?” strīdā iesaistījās Laura. „Kas tu tāds esi, kas tā var pavēlēt?”
„Es Gunitai atradu šo dzīvokli, un es zinu, kādi ir noteikumi,” Ādams atbildēja.
„Bet es maksāju par šo dzīvokli. Un tu pats biji ieinteresēts atrast man dzīvokli savā tuvumā. Es jau sen labprātīgi būtu izvākusies kur citur,” Gunita strīdējās pretī.
„Gunita nāc, mums jāparunā divatā,” Ādams jau atkal uzstāja, kad saprata, ka viesistabā iet pārāk karsti – Laura ar Gunitu centās aizstāvēt savu viesi. Savukārt Ādams par visām varītēm gribēja panākt, ka Nūrs iet prom. Nūrs jutās vissliktāk. Viņš nesaprata, kas īsti notiek, kam šis dzīvoklis pieder un kā viņam reaģēt.
„Nē, es varu runāt šeit uz vietas, man faktiski nav ko runāt, es esmu savu pateikusi un viss. Tu esi tas, kam jāiet mājās,” Gunita bija patiesi noskaitusies.
„Gunita, ej uz savu istabu!” Ādams viņu komandēja.
„Nekur es neiešu!” Gunita turējās pretī un pievērsās Laurai.
„Viņš ir kā lipeklis,” Laura teica. „Tik ietiepīgs un grib panākt savu.”
„Es netaisos klausīt. Turklāt es pieprasu tavu atvainošanos Nūram vai arī vari uzskatīt, ka mūsu draudzība ir beigusies! Es necietīšu šādu izturēšanos,” Gunita teica Ādamam. Meitene nebija pamanījusi, cik ļoti ir iekarsusi. Viņa pavisam noteikti gribēja panākt savu šai strīdā.
„Gunita, lūdzu nomierinies, nomierinies. Labi, viņš šeit paliks, bet lūdzu ejam uz piecām minūtēm parunāt!” Ādams joprojām nelikās mierā.
„Es zinu, kā beidzas tavas runas – tu tajās vienmēr centies panākt savu. Nē, man tās nav vajadzīgas. Turklāt ir jau pusnakts, un man rīt septiņos jāceļas. Man jāiet gulēt. Vai tu tiešām to nevari saprast? Mums viss bija labi, mēs sēdējām, runājām, smējāmies, līdz tu atnāci un visu sabojāji, pat neiepazīstoties ar Nūru. Kas te vēl ir ko runāt? Vismaz esi tik pieklājīgs, lai tagad atvainotos!” Gunita bļāva, nespēdama valdīties. Ādams neatvainojās.
„Paklausies,…” viņš teica.
„Neko negribu klausīties. Es eju gulēt,” Gunita atbildēja un gāja uz savu istabu, aizcirsdama aiz sevis durvis. „Un viss starp mums ir beidzies! Tu pat nespēj kā cilvēks atvainoties par savām kļūdām,” viņa teica nopakaļ. Gunitai bija kauns Nūra un Lauras priekšā par to, kas noticis, par to, ka viņi redz Ādamu šādu, par to, ka viņš bija vēl joprojām tas pats greizsirdīgais un neizprotamais ēģiptietis. Kamēr viņi bija vieni, viss bija kārtībā. Viņi sadzīvoja, kopā labi pavadīja laiku. Bet, kad iesaistījās trešās personas, sākās strīdi.
Ādams iegāja Gunitas istabā.
„Gunita, klausies!”
„Prom, ej lūdzu prom,” Gunita nu jau mierīgi lūdza. „Man tiešām ir jāiet gulēt, man rīt ir agri jāceļas, vai tu tiešām to nesaproti? Man ir apnikuši šie strīdi. Es jau no darba pārrodos nogurusi. Kāpēc man vēl jānogurst, strīdoties?” viņa teica.
„Tikai paklausies mani,” nu viņš runāja daudz mierīgāk nekā sākumā, kad ar agresiju bija atvēris dzīvokļa durvis.
„Es eju gulēt, ir jau pāri pusnaktij, ko tev vēl vajag?” Gunita lūdzās.
„Es vienkārši negribu, lai šādas situācijas atkārtotos,” Ādams to teica, domājot par puisi, kas tagad paliks pa nakti.
„Es arī ne,” Gunita teica. „Vai tu tagad neizietu ārā, es gribu pārģērbties un iet gulēt,” viņa uzstāja.
„Gunita, tikai piecas minūtes, lūdzu uzklausi mani,” viņš teica jau agresīvākā tonī.
„Nē, tu tiešām esi kā lipeklis, kāpēc tu neuzklausi mani pārmaiņas pēc? Es esmu nogurusi, šī situācija jau ir beigusies, un te vairs nav ko diskutēt. Mūsu draudzība ir beigusies. Viss, pazūdi!” Gunita jau atkal kļuva agresīva.
„Nē, es nekur neiešu, kamēr mēs nebūsim izlīguši. Lūdzu, mums jāizlīgst, Gunita, citādi, ja es iešu prom, tad tikai pa logu,” viņš teica.
„Saproti, mēs nevaram izlīgt, mums ir pārāk dažādi uzskati. Es uzskatu, ka draugi var pie manis nākt un palikt, tu – nē. Es uzskatu, ka ir jāatvainojas, ja ko sliktu izdara, tu – nē. Viss, starp mums viss beidzies,” viņa teica.
„Gunita, bet viņš nav tavs draugs,” Ādams norādīja. „Viņš ir cilvēks no ielas.”
„Nu un? Viņš tagad ir Lauras draugs, viņš viņai palīdzēja un atveda uz mājām. Un pat, ja viņš ir cilvēks no ielas, viņš, izrādījās, ir labs cilvēks. Tātad man nav iebildumu pret viņu,” Gunita uzstāja un izgāja ārā no istabas uz kādu no citām istabām. Viņa tur pārģērbās un tad gāja atpakaļ uz savu istabu.
„Es eju gulēt,” viņa teica Ādamam, kas bija viņai sekojis. „Lūdzu ļauj man iet gulēt,” viņa lūdzās, kad pulkstenis jau tuvojās vieniem.
„Gunita, bet..”
Taču nogurusī meitene viņā vairs neklausījās. Viņa ielīda gultā.
„Labi, Gunita,” Ādams teica un atstāja istabu. Varēja redzēt, ka viņš tagad jūtas zaudētāja lomā. Viņa joprojām bija dusmīga uz Ādamu. Viņa bija cerējusi, ka viņš būs mainījies, bet laikam pēc Londonas nebija iespēja to pārbaudīt, jo Gunita nebija vairs sazinājusies ar citiem draugiem.
Istabā ienāca Laura, un Gunita viņai pateica, ka iet gulēt. „Ej, lūdzu parādi, Nūram viņa istabu! Es esmu nežēlīgi nogurusi, un man rīt agri jāceļas,” Gunita teica Laurai.
„Neuztraucies, mēs tiksim galā,” Laura mierināja Gunitu, kura ieslīdēja gultā un par spīti diskusijām un strīdiem, ko viņa vēl dzirdēja viesistabā, viņa aizmiga. Viņa bija tik ļoti nogurusi.
Nākamajā rītā modinātāja zvans vēl nebija nozvanījis, kad Ādams ienāca Gunitas istabā.
„Gunita, ir jau gandrīz septiņi. Tev jāceļas!” viņš teica.
„Tu vēl esi šeit?” Gunita izbrīnīta jautāja.
„Jā, man vakar palika slikti, un es nespēju tikt līdz mājām, es paliku te pa nakti,” viņš paskaidroja. Taču Gunita bija gandrīz simtprocentīgi pārliecināta, ka tās bija tikai atrunas. Viņš taču nevarēja pieļaut, ka kāds cits džeks te paliek pa nakti, Ādama neuzraudzīts. Kad Gunita no rīta ienāca viesistabā, Nūrs vēl gulēja uz viena no dīvāniem. Viņam uz pretējā dīvāna bija gulējis Ādams. Kā divi gaiļi viņi bija gulējuši vienā istabā, lai miegā uzraudzītu viens otru. Lai kāds neiedomātos ieiet Lauras vai Gunitas istabā.
„Cikos tu brauc uz darbu?” Ādams vaicāja Gunitai. Meitene nepavisam nevēlējās ar viņu runāt. Viņa nebija izgulējusies un, atceroties iepriekšējās dienas strīdu, jutās vīlusies Ādamā. Tas patiesībā nebija Nūra dēļ. Tas bija strīds starp Ādamu un Gunitu un viņu atšķirīgajiem uzskatiem. Tas jau atkal pierādīja, ka viņiem tomēr ir grūti saprasties. Par to Gunita šobrīd pārdzīvoja visvairāk. Tomēr viņa piespieda sevi atbildēt.
„Deviņos.”
„Vai es varu tevi pavadīt?” Ādams jautāja. „Es šodien neiešu uz darbu,” viņš piebilda.
„Man vienalga,” Gunita vienaldzīgi atbildēja.
„Labi, tad deviņos es būšu ārā pie tavas mājas,” viņš to pateica un izgāja ārā pa durvīm. Gunita pazina šo Ādama izturēšanos. Viņš gribēja salīgt. Taču nevis, atzīstot savas kļūdas un atvainojoties, bet panākot, ka Gunita ir bijusi tā, kas izraisījusi viņā šādu rīcību, un rezultātā viņa ir tā vaininiece. Protams, sevi viņš pārāk daudz mīlēja, nodomāja Gunita. Viņa pagatavoja sev brokastis, ātri sagatavoja stundu materiālus un ģērbās, lai dotos ceļā uz darbu. Ādams viņu jau lejā gaidījā. Kā bija solījis. Tagad viņš nekavēja. Viņš zināja, ka Gunitai patīk, ja ierodas laikā. Puisim rokās bija puķu pušķis.
„Lūdzu,” viņš iedeva Gunitai.
„Priekš kam?” meitene strikti atteica.
„Es gribu, lai mēs atkal salabstam.”
„Un ko es tagad ar tām puķēm darīšu? Es esmu ceļā uz darbu,” Gunita atbildēja pavisam stingri.
„Es paņemšu tās uz mājām un atnesīšu tev šodien vakarā,” viņš teica. Gunita neko neatbildēja, tikai iedeva viņam puķes. Viņi nostopēja autobusu un brauca klusēdami. Gunita nevēlējās neko teikt. Viņa nesaprata, kāpēc Ādams brauc līdzi. Kad viņa izkāpa pie savas darba vietas, un viņš aizbrauca tālāk, Gunitu pārņēma savādi bēdīga sajūta. Bez intereses un smaida, neizgulējusies un, pavirši pasveicinājusi Fatmu, viņa iegāja valodu centrā un domāja par notikušo. Rūgtums un neapmierinājums māca viņas domas. Viņa jutās slikti, ka ir bijis šāds strīds un nezināja, kā rīkoties tālāk. Turklāt viņa jutās tik nogurusi, kad darba diena vēl nebija nemaz iesākusies. Bija palikušas divdesmit minūtes, līdz atbrauks šoferis un vedīs viņu pie studentes Amelas. Gunita iegāja vienā no klasēm, apsēdās, nolika galvu uz cietā galda un iemiga. Fatma viņu noteikti pasauks, kad būs jābrauc uz stundu.
