Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

Trīs tases Ēģiptes: LXXXII daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Laura ierodas Kairā

Darbs, mājas, darbs – rutīna laiku dzina uz priekšu tik ātri, ka pavisam drīz pienāca diena, kad Kairā ieradās Gunitas rumāņu draudzene Laura. Viņa ielidoja vakarpusē ap septiņiem. Gunita draudzeni lidostā nevarēja sagaidīt, jo tajā laikā strādāja. Taču šī nebija problēma – Hosams ar Ādamu nemaz nebija jāpierunā aizbraukt Laurai pakaļ. Hosams to piedāvāja pats, un Ādams viņam piebiedrojās. Ne jau katru dienu viņu dzīvē ienāca jaunas meitenes no Eiropas. Ēģiptē nebija tāda ikdiena kā multikultūrajā un migrējošajā Eiropā, līdz ar to katrs šāds piedzīvojums likās pat mazliet eksotisks. Īpaši Hosamam. Tiesa, arī viņa paša garais, staltais augums, tumsnējie mati un āda apbūra eiropietes. Laura, kas bija nesen izšķīrusies no drauga, tūlīt jau meklēja nākamo aizraušanos un pat ieinteresējās par Hosamu, kad meitenes tikās. Tas notika uzreiz pēc Gunitas stundām. Hosams ar Ādamu un Lauru bija piebraukuši pie valodu centra un gaidīja. Gunitai tajā dienā darbs beidzās desmitos, un, tā kā viņu sagaidīja Hosams, viņa atteica Fatmai šoferi. Viņš noteikti tagad priecājas, nodomāja Gunita. Arī viņam diez vai patika katru nakti vest skolotāju mājās un tad vēl pašam nokļūt savās mājās.

„Gunita! Es tā priecājos tevi redzēt!” sauca Laura, izskriedama savai draudzenei pretī.

„Čau Laura! Kā atbrauci?”

„Jā, forši, mani sagaidīja tie tavi džeki. Viens ir baigais skaistulītis. Hosams,” viņa teica, meitenēm ejot uz mašīnu. „Tev man būs vēlāk par viņu jāpastāsta,” Laura norādīja.

„Labi, labi, bet ne tagad mašīnā,” Gunita piekodināja, kad abas jau vēra vaļā aizmugurējās durvis. Laura nebija mainījusies. Tie paši melnie viļņainie mati, kas sniedzās nedaudz pāri pleciem, tās pašas tieksmes uz intrigām, tas pats trakums un dabiskums, kas Gunitai viņā patika, tie paši lipīgie smiekli. Laura parasti nēsāja svārkus – tie viņai bija uzvilkti arī šoreiz, vien Gunita norādīja, ka tie ir nedaudz par īsu, ja viņa pastaigājas viena bez pavadoņa – noteikti tiks pamanīta un uzrunāta. Svārkiem vajadzēja būt vismaz līdz celim, bet labāk drusku pāri. Arī topiņu ar lencītēm labāk nevilkt, pa virsu neuzvelkot tam kādu jaciņu vai blūzīti, kas nosegtu plecus. Laura to bija diezgan vieglprātīgi palaidusi gar ausīm, tāpēc Gunita viņu pamācīja.

„Nu, meitenes, kur dodamies?” jautāja Hosams, kas bija gatavs vakara piedzīvojumam.

„Ak, nē, man rīt darbs,” Gunita teica. „Un vēl stundas nav sagatavotas.” Gunita nebija plānojusi nekur iet. To viņa varēja atļauties tikai ceturtdienu vakaros un piektdienās. Meitenes darba grafiks bija kļuvis pārāk pieblīvēts.

„Gunita, nu lūdzu, uz mazu brītiņu,” lūdzās Ādams. „Visiem rīt ir kaut kur jābūt,” viņš teica. „Arī man jābūt darbā.”

„Bet tev ir vienalga, tu tur nepārgursti. Man toties rīt ir piecas stundas,” Gunita kā vienmēr bija apzinīga.

„Redzi, Laura, Gunita vienmēr ir tāda, tikai domā par savu darbu. Pārliecini viņu!” Ādams pagriezās pret Lauru.

„Hmm, nu Eiropā viņai tusiņi patika, bet es jau nezinu, man ir vienalga. Kā jūs izlemjat. Ja Gunitai rīt daudz jādara, varbūt nevajag.”

„Gunita, lūdzu..” Ādams paskatījās uz viņu žēlīgām acīm.

„Nu labi, labi, bet tikai uz stundu. Un tad, kad es teikšu, mēs brauksim mājās!” Gunita izlēma.

Patiesībā tas bija labs vakars, pat ja nākamajā dienā bija grūti piecelties. Gunita izstāstīja Laurai par savu darba pieredzi, par noslēpumaino Mahmuda Alī kungu, no kura viņa baidījās un aizbēga.

„Wow, mēs varam pie viņa aizbraukt? Es gribētu viņu satikt,” ieinteresējās Laura.

„Haha, nē, noteikti nē. Es vairs tur savu kāju nesperšu. Un tas ir ļoti tālu no šejienes.”

„Bet viņš izklausās tik nereāls. Būtu tik interesanti viņu satikt. Diez viņš mani pieņemtu darbā pēc tā feiskontrol?” Laura sajūsminājās.

„Tici man, labāk no viņa būt pa gabalu,” Gunita piesardzīgi teica. Pēdējā laikā ar ciemata ļaudīm viņa pat nebija sazinājusies. Un negribēja ar. Labāk, lai neviens nezina, kur viņa ir un kā dzīvo. Turklāt pēc Londonas brauciena, kad Gunita bija ieguvusi jaunu iebraukšanas vīzu un pagarinājusi to ar Ādama adresi, viņa vairs nejutās nekādā mērā saistīta ar Mahmudu Alī. Vismaz vīza viņus vairs nesaistīja.

„Un ar to smieklīgo šefu tu arī vairs nesazinies?” Laura turpināja jautāt par Gunitas darba devējiem, domādama Vaelu Riadu, ar kuru meitene bija kopā pavadījusi ne tikai piecas neaizmirstamas darba dienas, bet arī nakti vienā gultā.

„Haha, nē,” Gunita atbildēja, bet tad atcerējās. „Vienreiz viņš man zvanīja, ka ir mainījies un kā no jauna piedzimis, darbinieces saņem bonusus un tā tālāk. Lai es nākot atpakaļ! Bet nē, to nu gan ne!” Gunita bija pārliecināta.

„Man vēl joprojām tas liekas nereāli, ka jūs gulējāt kopā. Varbūt viņš ar pārējām arī gulēja?”

„Nē,” Gunita sasmējās, „nedomāju, ka pārējās būtu tā iekritušas.”

„Hmm, interesanti. Un tomēr viņš tev neuzmācās. Man jau liktos, tur cita varianta nav, ja guļ kopā. Džeks neizmantoja situāciju,” Laura smīkņāja.

„Nezinu, kāds bija viņa mērķis. Varbūt viņam tas jau skaitījās kaut kas gulēt ar mani vienā gultā. Un man šķiet, viņš redzēja, cik nobijusies esmu, turklāt guļu ar drēbēm,” Gunita tagad šo situāciju atcerējās ar smaidu.

Viņas pārrunāja arī to, kā Gunita knapinās, jo ir parādā naudu, un ka Ādams viņai palīdz. Tika pieminēts arī ceļojums uz Londonu. Taču Gunita nestāstīja par to, kādi strīdi viņiem bijuši. „Ādams man ir labs draugs, kā tāds brālis, citreiz sakašķējamies, tad atkal salabstam. Gadās. Abi esam nervozi,” viņa godīgi atzina. Gunita nestāstīja, ka Ādams pie viņas iet vai katru vakaru un sēž, kamēr meitene iemieg. Laura to nesaprastu, domāja Gunita. Es taču nevaru stāstīt, ka man bail savā dzīvoklī no džiniem. Tāpēc Lauras ciemošanās laikā Gunita bija sarunājusi, ka, ja Ādams nāks uz viņas dzīvokli, tad iepriekš piezvanīs, lai Gunita var ar Lauru sarunāt. Galu galā tagad astoņas dienas viņas te dzīvos divatā. Tas patiesībā bija tik jauki, ka Laura ir šeit, Gunita domāja. Viņai bija iedegusies eiropeiskā dzirksts. Tā būs astoņu dienu sajūta no mājām un Eiropā piedzīvotā. Neliela, bet tomēr.

Dalīties.

Atstāt Ziņu