Negaidīts uzaicinājums uz Lieldienām
Studenti bija vienīgais, kam izdevās Gunitas domas novirzīt uz ko citu. Tomēr starp stundām vai, atrodoties šoferīša mašīnā, viņa joprojām domāja par iepriekšējā dienā notikušo. Tas bija vēl viens liels strīds, kura rezultātā Gunita atklāja iezīmes, ar kurām viņa Ādamā nevarēja samierināties. Kā viņš varēja būt tik nepieklājīgs? Ienākt pa durvīm, nesasveicināties, nepavadīt laiku ar šo puisi un jau dzīt prom? Gunita to nesaprata. Tiesa, viņa atzina, ka arī pati bija diezgan pārgalvīga. Meitene nebaidījās uzticēties svešajiem, ja tie pirmajā brīdī radīja pozitīvu noskaņu. Jau cik mašīnās viņa bija iekāpusi, kad nevarēja nostopēt autobusu, kas brauc uz Tahrīra laukumu. Tas bija pirmo piecu sekunžu novērtējums – labs cilvēks vai nē. Viņai līdz šim bija veicies – nekas ļauns nebija nodarīts. Taču viņa apzinājās, ka šīs situācijas var būt bīstamas, un arī Ādams viņai bija bieži pārmetis, ka viņa tā dara.
Taču gadījums ar Lauras draugu nepavisam nelikās bīstams – viņi bija pavadījuši kopā veselu dienu, arī Gunita bija paspējusi puisi nedaudz iepazīt. Kāpēc lai neļautu viņam vienu nakti pārnakšņot, zinot, ka Nūrs dzīvo citā pilsētā un naktī nevar tikt mājās? Protams, tik naiva, lai nesaprastu, ka Nūram noteikti iepatikusies arī Laura, Gunita nebija. Jā, viņiem visiem patika eiropietes, bet, ja viņi bija inteliģenti un saprātīgi, šie puiši nekad neuzmācās.
Taču Ādama greizsirdībai nebija robežu. Tagad arī Laura zinās, kāds patiesībā ir Gunitas uzticamais draugs. Viņa pa dienu bija Gunitai zvanījusi un izteikusi savas bažas.
„Viņš taču ir traks. Kā viņš vakar kliedza un uzstāja uz savu! Vēl tad, kad tu aizgāji gulēt, viņš teica, cik tas ir bīstami, ka Nūrs var kaut ko nozagt, izvarot un tamlīdzīgi. Es nesaprotu, kā viņam vispār ir tiesības tev kaut ko pārmest, ja tas ir tavs dzīvoklis, un tu par viņu maksā. Sūdzies tai nama saimniecei!”
„Nezinu, viņa taču nerunā angliski, un dzīvokli Ādams man sarunāja. Līdz šim viss it kā bija labi.”
„Man šķiet, tev jāpārvācas uz citu vietu. Ko tu ar to lipekli ņemies? Atrodi dzīvokli, un miers tev no viņa! Es tavā vietā tā darītu,” Laura pārliecinoši teica. Taču viņa tik daudz ko nezināja, domāja Gunita. Viņa bija redzējusi tikai Ādama slikto seju un izdarīja attiecīgus secinājumus. Taču Gunita zināja arī viņa labo pusi, tāpēc arī tagad bija tik grūti pēc šī strīda. Tāpēc Gunita jutās tik bēdīgi. Visa viņas dzīve Kairā bija Ādams. Jau no sākta gala viņš viņai palīdzēja. Viņi bija dalījuši tik daudz kopīgu mirkļu. Tieši tāpēc bija grūti pieņemt lēmumu, kas būtu balstīts tikai uz šo notikušo situāciju.
„Hmm, nezinu, vai tagad tā ir laba doma,” Gunita svārstījās. Dzīvokļa meklējumi līdz šim viņai nebija sekmējušies, turklāt vairākos dzīvokļos tas bija stingrs noteikums, ka draugi nedrīkst palikt pa nakti – ne meitenes, ne puiši.
Gunita zināja, ka drīz viņa atkal piedos Ādamam, pieņems to kā viņa kultūras atšķirību. Pat, ja iepriekšējā dienā dusmu uzplūdā viņa bija teikusi, ka viss ir beidzies, viņa piedos savam draugam… Kā toreiz Londonā. Kā jau parasti. Laurai, kas bija tikko šeit ieradusies no Eiropas, to bija grūti saprast, un Gunitai – grūti izskaidrot. Laura tikai runāja „tev ir tiesības,” „viņam nav tiesību”, „es tavā vietā sūdzētos” terminos. Taču Gunita, kas te jau bija dzīvojusi kādu laiku, zināja, ka tas ir bezjēdzīgi. Šeit nepastāv tiesības, te ir jāpieņem cita kultūra, kurā tu esi ārzemnieks un viesis, un cīņa par tiesībām var tev vēl vairāk sarežģīt dzīvi. Kā tas bija noticis šajā gadījumā ar Nūru. Gunita arvien vairāk sāka nožēlot iepriekšējās dienas strīdu. Šo kultūru sadursmi. Gunita un Ādams kopš Londonas nebija tik nopietni strīdējušies. Taču tajā mirklī, kad viņš bļāva un lika Nūram iet prom, meitene negribēja piekāpties. Jau atkal viņa bija kā uz svaru kausiem, kuros viņas kultūra un pieņēmumi bija nostatīti pret Ēģiptes kultūru un pieņēmumiem. Bija tik grūti saglabāt līdzsvaru.
Kādā no reizēm, kad Ādams palika pie Gunitas, kamēr viņa iemieg, viņš bija mācījis neatriebties. Kāpēc tev jāatriebjas, ja kāds izdarījis ko sliktu? Dievs viņu sodīs. Arī par laba darīšanu viņš vienmēr teica: es negaidu no tevis neko, Dievs man pateiksies. Un tomēr – arī Ādams bija tikai cilvēks – arī viņam neizdevās to visu vienmēr ievērot. Īpaši strīdos viņš dažkārt pieminēja, ka palīdzējis Gunitai, ka tāpēc viņai draugu vajadzētu cienīt. Taču pēc strīdiem viņš vienmēr teica, ka tā patiesībā nedomā. Viņš bijis nervozs un emocionāls. Gunita bija tāda pati. Tāpēc viņi tik viegli aizsvilās un bieži pateica viens otram to, ko nedomā. Tomēr to, ka viņu viedokļi daudzos jautājumos nesakrita, bija fakts. Un tas bija visgrūtāk – iemācīties vienam otru saprast un nonākt pie kompromisa.
Ādams bija vēlējies pēc darba ar Gunitu tikties, pirms viņa iet iekšā dzīvoklī. Meitene piekrita, vien piekodinādama, – ne ilgāk par desmit minūtēm, jo viņa gribēja šajā naktī pagulēt mazliet vairāk stundas. Viņa izkāpa no šofera mašīnas, un tur pagalmā jau stāvēja Ādams. Viņam rokās bija puķes, ko viņš bija pasniedzis jau no rīta, kā arī saldējums un maisiņš. „Te es tev nopirku dažādus augļus,” viņš teica. „Un saldējums, protams – gan tev, gan Laurai!” Gunita nesmaidīja, tikai pieklājīgi pateica paldies, un tad Ādams sāka sarunu.
„Gunita, lūdzu piedod! Un arī viņam es atvainojos,” viņš teica.
„Kad?” meitene interesējās.
„Kad tu aizgāji gulēt – mums bija neliela diskusija, un vēlāk es arābiski atvainojos, un mēs pat sadraudzējāmies,” viņš skaidroja.
„Un kā lai es zinu, ka tā ir taisnība?”
„Uzticies man! Dievs zina!” viņš teica.
„Labi, bet tev jāatvainojas arī Laurai,” Gunita teica.
„Kāpēc? Ko es viņai izdarīju?”
„Tāpēc, ka viņa nebija gaidījusi tādu attieksmi no tevis – tas ir tikai tevis paša labā, lai viņa nedomātu, ka tu esi tikai tāds ļauns. Lūdzu, vai izdarīsi to?”
„Labi, labi,” viņš noteica. „Taču arī tu un viņa bijāt pret mani ļaunas. Viņa mani nosauca par lipekli.”
„Piedod. Tu zini, ka tas bija strīda karstumā, un, ja tu nebūtu iebildis jau no paša sākuma, ka Nūrs paliek, nekas tāds nebūtu atgadījies.”
„Tu zini, ka Ēģiptē…”
Iespējams, jau atkal būtu radies strīds (jo uzskati viņiem nemainīgi bija dažādi par notikušo), ja to nebūtu nobremzējis kāds negaidīts zvans, kuram pateicoties Ādams savu domu tā arī nedabūja izteikt.
„Madis??” Gunita paskatījās klausulē un šokēta saskatījās ar Ādamu. Madis no ciemata. Kāpēc lai viņš man zvanītu? Domāja Gunita, un pacēla klausuli.
„Jā, Madi?” viņa bailīgi teica.
„Nu čau, Gunita! Kā tev tur Puduma ciemā iet?” viņš jautāja.
„Hahaha,” Gunita sasmējās. Viņa atcerējās, kā ciematā neilgi pirms aizbēgšanas arī Madis sāka ikdienā iepīt humoru, un viņi bija pat iztēlē uzbūruši „Zvejnieka dēla” fragmentus ar iešanu jūrā. „Labi iet, labi,” Gunita atbildēja.
„Kā brālim Teodoram?” Madis turpināja jautāt, un Gunita jau atkal smējās. Bija zināms, ka viņš domā Ādamu.
„Viss kārtībā,” Gunita taču nestāstīs par viņu likstām. Šī pat bija zināma atslodze iegrimt citā lomā un atcerēties vecos „Zvejnieka dēla” laikus ciematā. „Un kā tev, brāli Oskar?” Gunita pielāgojās dialogam.
„Labi, labi. Viss pa vecam. Ejam zvejā katru dienu un domājam būvēt Ledus pagrabu.”
„Hahahā,” Gunita jau atkal sasmējās. Viņai pat uz brīdi gribējās atkal nokļūt tai garlaicībā un nīkuļošanā, kad ikdienas prieks bija saziņa ar Ādamu, draugu, kurš toreiz bija daudzu kilometru attālumā, bet tagad… stāvēja tepat blakus… pēc kārtējā konflikta.
„Nu tak nākampiektdien esi Kairā, ne?” Madis beidza amzierēties un pievērsās zvana iemeslam.
„Jā, piektdienās man brīvs,” viņa lēni un aizdomīgi teica.
„Lieliski! Mēs visi būsim Kairā uz Mahmuda Alī Lieldienu svinībām, un kungs ielūdz arī tevi,” Madis to lepni paziņoja.
„Ko? Mani? Bet es taču tagad esmu tā sliktā,” Gunita bija pārsteigta.
„Nu kāda tur sliktā. Olga taču arī aizgāja no ciemata un pat viņu ielūdz. Tā ka taisies un tad jau tiksimies!” Madis bravurīgi teica.
„Tu esi pārliecināts, ka tas nebūs atriebības plāns?” Gunita nespēja noticēt šādam uzaicinājumam. Turklāt arī Olga bija aizgājusi prom? To gan meitene nezināja.
„Nē, taču, viss jau ir sen aizmirsts un piedots. Kopā tikai vakariņas paēdīsim. Tev būs uz viņa ofisu jānokļūst, bet par laikiem es tev vēl zvanīšu, kad nāks tuvāk.”
„Un kāpēc Olga aizgāja?” Gunita ieinteresējās.
„Nu tak sakašķējās ar priekšnieku. Te jau mums vienmēr iet raibi,” Madis tikai noteica.
Ar to arī saruna beidzās. Tad meitenei pievērsās Ādams. Arī viņam acis bija iedegušās pārsteigumā. Lai ko puisis būtu izdarījis iepriekšējā dienā un lai cik nejauki būtu izturējies, viņi nevarēja izvairīties no pagātnes, kas abus vienoja, kas bija baisa, biedējoša, bet tuva. Gunita atcerējās intrigu, kas abos sēdēja, pirms Ādams atbrauca uz ciematu, pirmo reizi, kad viņi tikās un aizlavījās uz tuvējo pilsētu, kā abi toreiz bija pārrunājuši, ka ciematā notiek dīvainas lietas. Tas bija cits Ādams. Viņai toreiz bija tik ļoti paticis tas Ādams, kurš radīja drošības sajūtu un ieveda viņu brīvībā. Vai tiešām šis cilvēks, kas tagad stāvēja pretī, bija tas pats Ādams, ko viņa satika ciematā? Vai arī pilsētas smiltis viņu bija nosmērējušas? Šī arī nebija tā pati Gunita, kas toreiz ciematā. Mazā, naivā meitenīte, kas tiecās pēc cilvēkiem, burzmas un pilsētas, kas tiecās atklāt un pētīt, kas, aizlaižoties ar Ādamu uz Aleksandriju, domāja, cik cilvēki ir draudzīgi, kaut tagad viņa to tulkoja kā uzbāzību. Tie bija citi laiki. Viņiem abiem.
Gunita izstāstīja Ādamam par Lieldienu mielastu ar Mahmudu Alī, un arī Ādams bija ļoti nobažījies. Arī viņam atausa atmiņā viņu neticamais piedzīvojums. Ādams pat sākumā bija kategoriski pret, ka Gunita turp dodas, bet meitene uzstāja, ka ar Madi un pārējiem latviešiem jutīsies droši. „Labi, tad es vismaz tevi pavadīšu līdz viņa ofisam, un tur gaidīšu, kamēr viss beidzas,” Ādams teica, un viņi vienojās, ka šādi abi jutīsies drošāk.
Jau atkal šķita, ka viss nostājies vecajās sliedēs. Gunita uz brīdi aizmirsa, ka ir atbraukusi Laura un atvedusi eiropeisko noskaņu. Viņa sajutās kā tajā pašā piedzīvojumā, ko bija ar Ādamu uzsākuši. Un likās, tas tagad turpinās. Viņā bija gan bailes, gan interese vienlaicīgi satikt noslēpumaino Mahmudu Alī. Līdz piektdienai bija palikušas trīs dienas. Vēl trīs dienas, un Gunita atkal ieraudzīs cilvēku, no kura viņa baidījusies, kurš viņu pazemojis, kurš vēl joprojām viņai ir neatklāts noslēpums. Viņa satiks arī savus latviešu kolēģus. Renāte un Mārtiņš, Madis, Olga. Jaunie esot sabraukuši. Neticami! Diez, kā tas būs?
