Piektdienas interneta ciemiņš
Gunita gaidīja piektdienas viena iemesla dēļ – lai izgulētos. Jau tas vien, ka reizi nedēļā viņa cēlās no rīta ar domu, ka šodien nav jācīnās par autobusiem, jāiet uz centru un jāsaskaras ar kārtējiem nepatīkamajiem pārsteigumiem, ko sagādā te Nahla ar jaunām un pārceltām stundām, te šoferis, kas kavē, piešķīra piektdienām īpašu statusu. Tagad, kad viņa strādāja sešas dienas nedēļā, meitene saprata, kāpēc normālos gadījumos nedēļā ir divas brīvdienas. Ja pirmā diena paiet izguļoties, otrajā gribas pabūt ar sevi, kaut kur aiziet, kādu satikt – darīt to, kas nav darbs. Tāpat jau piektdienās sanāca veltīt apmēram trīs, četras stundas, lai sagatavotos nākamās dienas nodarbībām, taču tas notika nesteidzoties un nedomājot par to, ka tūlīt jāiziet no mājas, lai dotos uz centru.
Turklāt piektdienas rīta garšai piemita īpaša burvība. Pat gribējās ātrāk piecelties, lai to izjustu pēc iespējas ilgāk… lai būtu jau augšā ar kafijas krūzi rokās, kad visi vēl apkārt guļ un ceļas tikai uz vieniem, kad iet uz mošeju. Tas bija tāds patīkams klusums ar lūgšanas saucieniem no mošejas un cilvēku bariņiem, kas soļoja tuvākās mošejas virzienā, sekojot saucienam. Gunita, sēžot istabā pie loga, parasti dzirdēja viņu soļus uz smilšu ceļa. Tie skanēja kā ritmiski bungu piesitieni. Tajā laikā, likās, pierimst pat autobusi un mašīnas, kas traucas pa šoseju, lai skaļākus padarītu šos vienmērīgos lūdzēju soļus. Piektdienas miers pārņēma visu tuvējo apkārtni.
Bija aprīļa otrā piektdiena. Iespējams, tā būtu kārtējā brīvā piektdiena. Ādams un Gunita tiktos uzreiz pēc lūgšanas, ietu aplūkot kādu dzīvokli Mādi rajonā, kur dzīvoja Ādama paziņa, kas ieteica dažādus variantus – tiesa, lielākoties tie viņus neapmierināja, jo dzīvokļi bija netīrīgi un nolaisti, taču neko labāku par Gunitas prasītajām 1000 mārciņām nevarēja piedāvāt. Pēc kārtējās dzīvokļu apskates Ādams censtos Gunitu vēl un vēl pārliecināt, ka vislabākais tomēr ir palikt 6.Oktobra pilsētā, kur viņš vienmēr ir blakus, ja kas notiek. Ar šādu domu viņi atgrieztos Gunitas dzīvoklī, un viņa teiktu, ka jāgatavojas nākamās dienas stundām, taču Ādams uzstātu iet ārā – pasēdēt kafejnīcā un nesteidzīgi padzert kādu dzērienu vai uzsmēķēt šišu. Gunita sūdzētos, ka ir pārāk aizņemta, lai staigātu pa kafejnīcām, viņai jāgatavo stundas. Ādams mudinātu izturēties vienaldzīgāk pret centru, kuru pat Sāra pameta. Kāpēc arī tu nevari pamest? Tu varētu atrast darbu kādā skolā 6.Oktobra pilsētā. Viņš teiktu. Taču Gunita strīdētos pretī, ka darbu viņa nepametīs. Viņai ir līgums, kas jāievēro. Tas nozīmē – vispirms jāpabeidz savi kursi. Aizmirsti par to līgumu! Tāpat viņi tev neko nevar izdarīt! Turklāt viņi tevi izmanto, kamēr tu naivi viņiem paklausi! Ādams atbildētu. Kaut uz stundiņu, puisis lūgtos. Lūdzu aizejam! Tad Gunita piekāptos, bet ar nosacījumu, ka viņa ņem līdzi savu datoru un turpina darīt savus darbus. Ēģiptiešu kafejnīcās ļoti bieži bija internets. Tā nu viņi sēdētu Sarajā, vienā no 6.Oktobra kafejnīcām. Ādams smēķētu šišu, Gunita malkotu kapučīno un ik pa laikam pievērstos internetam. Tā būtu parasta piektdiena… ja vien Gunitu skaipā neuzrunātu draudzene, ar kuru viņa jau sen nebija sazinājusies.
„Čau Gunita! Kā iet?” Laura no Rumānijas viņai jautāja. Pēdējo reizi viņas sazinājās, kad Gunita bija tikko atbēgusi no ciemata. Tad, šķiet, viņa par šo varoņdarbu izstāstīja vai puspasaulei. Taču, kad sākās darbi Kairā, laika trūkuma dēļ viņa ar draugiem bija saikni pārtraukusi.
„Laura!” Gunita pārsteigumā iesaucās. „Paldies, man iet labi, daudz jāstrādā, bet ir ok.”
„Es redzēju bildes, tu biji Londonā?”
„Ak, jā, biju uz koncertu.”
„Un kas tas par džeku kopā ar tevi? Jūs esat pāris?” Laura nebija mainījusies. Viņas intereses vienmēr grozījās ap džekiem.
„Nē, nē, tas ir Ādams. Viņš jau gribētu, lai mēs būtu pāris. Bet varbūt vairs arī ne. Mēs esam ļoti labi draugi.”
„Aha! Ko tu tagad dari?”
„Sēžam abi ar Ādamu kafejnīcā.”
„Klausies, man ir slikti. Man ir depresija. Draugs mani pameta, un es nezinu ko darīt,” Laura sūdzējās.
„Hmm, man ļoti žēl,” Gunita teica, pat nespēdama iedomāties, kādu traku ideju Laura izperinājusi.
„Es te tā skatījos tavas Ēģiptes bildes feisbukā un domāju, varbūt varētu pie tevis aizbraukt Lieldienu brīvdienās?” Laura pēkšņi ieminējās. Gunitai tas patiesi bija pārsteigums. Taču ideja viņai patika.
„Jā, lūdzu brauc, Laura!” Gunita ilgi nedomāja. Viņa pavisam noteikti gribēja, lai draudzene viņu apciemo. Bija jau piemirsies, kā ir, ja tev pārmaiņas pēc blakus ir draudzene. Citādi tikai Ādams, darbs, Ādams, darbs… Turklāt šī būtu tāda mājas sajūta – atbrauktu viņas draudzene no Eiropas.
„Jā, Laura, brauc!” Gunita mudināja.
„O, forši, tad es varu pie tevis palikt, ja? Man tiešām tas ir vajadzīgs, man ir depresija, un es gribu pamainīt vidi,” Laura sūdzējās.
„Protams, Laura, es gādāšu, lai tu to puisi aizmirsti. Mums būs jautri, es centīšos sarunāt, lai man iedod kādas brīvas dienas darbā, un mēs varētu kaut ko sadarīt kopā,” Gunita solījās.
Ilgi viņas nerunāja – Laura jau sāka domāt par lidojuma biļetēm un datumiem. Nauda viņai nebija problēma. Viņas vecāki bija diezgan turīgi, turklāt viņa bija vienīgais bērns ģimenē, tāpēc Gunitai nebija šaubu, ka jau nākamajās dienās viņa pasūtīs lidmašīnas biļetes uz Kairu. Viņas vienojās, ka Laura paliks astoņas dienas. Protams, Gunita nevarēs katru dienu ar viņu pavadīt laiku, bet bija pārliecināta, ka Laura negarlaikosies. Viņa bija drosmīga meitene – noteikti pati ies pretī piedzīvojumiem. Gunita izstāstīja par Lauru Ādamam, un arī puisis ieinteresējās viņu satikt.
„Vai Ēģiptē uz Lieldienām ir brīvs?” Gunitai ienāca prātā, un viņa pajautāja Ādamam.
„Vispār jā. Man darbā svētdiena būs brīva.”
„Domā man centrā iedos brīvu?” Gunita uztraucās.
„Tam taču jābūt brīvam! Kurš mācīsies tajās dienās?” viņš brīnījās. Lai nu kā Gunita to ieplānoja nākamajā dienā noskaidrot no centra.
Piektdienas vakars bija beidzies ar necerētu pārsteigumu. Tik labi bija iet gulēt ar patīkamu nākotnes notikumu prātā. Taču Gunita vēl neapzinājās, kas viņu patiesībā sagaida, Laurai ierodoties.
