Sāpes un ciešanas
Tas likās kā ļauns murgs – dienā un naktī. Darbā un mājās. Kā peles ritenī, kurā tu griezies uz riņķi, un nevari atrast veidu, kā šo riteni apstādināt. Gunita vairs nespēja padomāt ne par ko citu kā Ādama slimību. Viņa vēl nekad nebija saskārusies ar to, ka kaut kas tik nopietns piemeklē kādu no viņas draugiem. Turklāt Ādams bija kas vairāk nekā vienkārši draugs. Viņš bija Gunitas ģimene šeit, Ēģiptē. Viņš bija ar viņu Londonā, kad Gunita tik ļoti vēlējās atgriezties mājās, viņš viņu mierināja, kad meitenei nozaga telefonu. Viņš viņu sagaidīja pēc garajām stundām, lai Gunitai nav vienai jaiet dzīvoklī, no kura viņa vēl joprojām baidījās, kad palika tumšs. Lai kā Gunita censtos domāt pozitīvi, viņu ikvakara sarunas vienmēr noveda pie briesmīgām fantāzijām par nākotni. Kas notiks tālāk? Kā tas būs? Kā ir tad, kad ir vēzis? Ādams Gunitai stāstīja, ka tas pamazām izplatīsies visā ķermenī, cilvēks kļūs arvien vārgāks un tad… aizies no šīs dzīves. Arī viņa vectēvs un onkulis bija nomiruši no vēža. „Vai tu nāksi pie manis, kad es būšu uz gultas un vairs nevarēšu nekur aiziet? Vai tu apciemosi mani? Vai tu nesīsi man augļus? Vai tu nāksi uz manām bērēm?” Ādams to visu prasīja, un Gunita nespēja iedomāties draugu mirstam. Jauns cilvēks viņas vecumā prasa, vai viņa nāks uz viņa… bērēm… Līdzīgi kā prasītu „vai tu nāksi uz manu dzimšanas dienas ballīti?” Nē! Gunita nevēlējās šo pat dzirdēt. Kāpēc šis cilvēks, kas sēž viņai blakus un gaida, kad meitene iemigs, iespējams, pavisam drīz vairs nebūs, aizies? Kāpēc? Cik tas ir netaisni! Gunita nespēs vairs dzīvot tālāk. Viņa nespēs atbraukt uz Ēģipti – tā viņai tik ļoti saistīsies ar Ādamu.
Katrs vakars beidzās ar asarām. Katru vakaru viņi pārrunāja Ādama slimību. Viņi nespēja no tās izvairīties. Pat, ja viņi aizsāka citu tēmu – par Gunitas darbu, stundām, Ēģipti, laikapstākļiem – viņi vienmēr atgriezās pie vissvarīgākās, sirdi mokošākās tēmas. Gunita vairs nespēja priecāties par dzīvi. Viņa pēkšņi atcerējās sevi tikai dažus mēnešus atpakaļ. Pirmās dienas Mahmuda Alī ciematā. Cik viņa bija smaidīga, dzīvespriecīga un laimīga. Viņa smējās, jokojās, klausījās mūziku, skrēja. Tagad meitene nedarīja neko no tā. Tam nebija laika. Tam nebija vietas viņas asaru pasaulē. Viņas drūmajā pasaulē ar nomākto seju. Vai tā bija tā pati meitene? Nē, dzīve Ēģiptē viņu bija tik ļoti pārmainījusi. Tagad nekas vairs nebija svarīgāks par Ādamu. Kāda tagad visam jēga? Viņas draugs mirst, un viņa uz to noskatās, to vēro, nespēdama neko izdarīt, nespēdama palīdzēt. Naktīs viņa murgoja. Vienmēr murgoja par Ādamu, tad no rīta cēlās, vēl atcerēdamās iepriekšējās nakts murgus, sagatavojās stundām un brauca uz darbu. Vai tu nāksi uz manām bērēm? Vai tu nāksi uz manām bērēm? Man ir īsa dzīve, man paredzēta īsa dzīve, bet tu dzīvosi ilgi un atcerēsies savu Ēģiptes labāko draugu… Šie vārdi skanēja viņas ausīs, braucot autobusā, pārvietojoties pa Kairas ielām, stundās. Sēžot mikriņā, viņa dažkārt padevās nežēlīgajam ātrumam, kādā tas triecās, ielaizdams pa logiem vēju, kas sapūta Gunitas acīm priekšā matu ērkulu. Viņa padevās un droši ļāvās asarām – vējš bija parūpējies par to, lai tās neviens neredzētu.
Pat, ja Ādams bija vēlējies, lai Gunita pie viņa paliek mūžīgi un aizvada ar puisi viņa pēdējās dienas un pat, ja meitene to gribētu, tas nebija reāli. Šajās dienās Gunitu nodarbināja vēl kāda problēma – viņas uzturēšanās vīza Ēģiptē. Kad viņa bija aizgājusi to pagarināt, meitene jau tika brīdināta, ka ar tūrisma vīzu dzīvo par ilgu, tomēr viņas prasība pēc pagarinājuma tika pieņemta. Gunita bija plānojusi Ēģipti pamest oktobrī, kad bija paredzēta viņas biļete mājup, taču tagad izskatījās, ka diez vai viņai būs ļauts palikt tik ilgi. Ādamu Gunitas runas par prombaukšanu vienmēr apbēdināja – iespējams, tāpēc viņš bija piedāvājis apprecēties, lai meitene bez jebkādām problēmām būtu tiesīga uzturēties Ēģiptē. Taču šādu domu Gunita negribēja pat pieļaut. Tad puisis bija teicis, ka varētu mēģināt nokārtot darba vīzu, taču Gunita zināja, ka tā būtu pārāk sarežģīta procedūra. Jau atkal šis grasījās izvērsties kā viens no Ēģiptes pārsteigumiem. Pozitīvs vai negatīvs? To rādīs laiks.
Kad Gunita ieradās darbā, viņu gaidīja citas raizes. Nahla skolotājai stundu plānojumā lika ierakstīt arvien vairāk jaunu studentu vārdus, kas nozīmēja lielāku darba slodzi: viņiem vajadzēja gatavoties, saprast viņu līmeni, pasniegt stundas. Tā bija ierastā kārtība. Gunita domāja, tas nebeigsies nekad. Ja viņa tagad gribētu pamest darbu, būtu vajadzīgi vismaz divi mēneši, lai pabeigtu visus nu jau 16 iesāktos kursus. Turklāt Nahla bija kļuvusi tik agresīva (gan uz Gunitu, gan pārējiem centra darbiniekiem), ka meitene pat sāka no priekšnieces baidīties.
Savās skumjās Gunita sāka pamanīt arī to, kam iepriekš nebija pievērsusi uzmanību. Viņa aizdomājās par sekretāri Fatmu. Kad sieviete sēdēja pie klientu apkalpošanas galda, viņa smaidīja un pret saviem klientiem izturējās, cik labi vien spēja. Taču Gunita zināja, cik ļoti viņa patiesībā pārdzīvo, cik ļoti viņai sāp Nahlas pārmetumi. Fatma centrā pavadīja vai visu dienu – no desmitiem rītā līdz desmitiem vakarā. Viņa bija iedresēta melot, jo šī bija viena no centra stratēģijām, tāpēc daudziem studentiem arī Fatma nepatika. Studenti sūdzējās Gunitai, ka sekretāre melo. Pavisam dabiski viņi Fatmu saistīja ar centru – ar tiem krāpniekiem, kas paņem klientu naudu un tad pārbauda viņu pacietību. Taču Gunita zināja, ka tā nav Fatmas vaina. Fatmai šo darbu vajadzēja. Iespējams, citu viņa nedabūtu. „Es taču esmu tikai sekretāre, es neko nezinu, ko man liek, to es daru,” viņa mēdza taisnoties klientiem.
Nahlas bļaušanai Fatma turējās pretī stingri. Viņa to uzklausīja, pacieta, nerunāja pretī, tādējādi piekāpdamās un atzīdama savu vainu. Asaras viņa nelēja. Tikai ieskrēja centra virtuvītē, ielēja tējkannā ūdeni un uzlika to vārīties. Pa to laiku viņa paņēma savu kafijas krūzi, ar karoti iebēra krūzē melnos kafijas graudiņus, pievienoja cukuru, un masu samaisīja. Nokārtu galvu, viņa maisīja un maisīja tumšbrūnos kafijas graudiņus kopā ar balto cukuru, stingi pielikusi karoti pie krūzes pašas pamatnes. Kaut varētu sāpes tāpat sasmalcināt un samaisīt un tad izšķīdināt karstā ūdenī. Iespējams, viņa pie sevis domāja. Ūdens uzvārījās. Viņa uzlēja to tikko pagatavotajai masai, ignorējot garām skrienošās skudras turpat pie ūdens kannas. Šķiet, viņa tās nemaz vairs neredzēja. Kas ir skudras salīdzinājumā ar sāpēm, kas viņā sēž – sāpēm par mokošo darbu, nemitīgo Nahlas bļaušanu, viņas pūļu nenovērtēšanu. Viņa samaisīja kafiju. Jāiet. Jāturpina. Nav laika. Un viņa pameta virtuvi, lai ar kafijas krūzi rokā dotos atpakaļ uz centra apkalpošanas vietu un turpinātu priecēt klientus ar savas rozā lūpukrāsas smaidu. Neviens nedrīkstēja zināt, kas patiesībā aiz šīm koši rozajām lūpām slēpās.
Viens no iemesliem, kāpēc Gunita necieta centru, bija šofera kavēšanās. Vai nu viņš aizveda pie klienta par vēlu vai arī Gunitai nācās gaidīt centrā vēl pusstundu pēc savas pēdējās nodarbības, kamēr atbrauca šoferis un viņu paņēma. Skolotāja darīja visvienkāršāko – vainoja tajā šoferi. Viņai likās, ka viņš ir bezatbildīgs un pareizi nesaplāno savu laiku. Protams, Gunita redzēja, ka viņš ir nabadzīgs un arī viņam savu problēmu pietiek. Taču arī Gunita bija piekususi un, ja viņa varēja pusstundu ātrāk nokļūt mājās kādreiz, kad pēdējā nodarbība bija atcelta, viņa par to gribēja cīnīties, nevis skatīties, kā šoferis izšķiež viņas laiku un kārtējo reizi atved mājās ap 11 vai 12 naktī.
Taču pamazām Gunita saprata, ka vainot šoferi nav pareizi. Arī viņš cieta no Nahlas. Arī uz viņu Nahla bļāva un pazemoja. Bija atlaists Gunitas sestdienu šoferis, un tagad šoferim ar mūžīgo cigareti zobos uzlikta dubultslodze. Iespējams, tikai tagad Gunita pamanīja kalsnā vīra sāpes. Tā bija kāda no ceturtdienas pēcpusdienām. Gunita kārtējo reizi pukojās, ka šoferis vēl runā ar Nahlu, kad viņiem jau jābrauc pie nākamā klienta. Drīz šī saruna nebija vienkārša runāšanās, bet tā pārauga strīdā. Nahla kliedza uz šoferi, un sarunas beigās varēja redzēt, ka viņam vajadzējis piekāpties. Viņš izskrēja ārā no centra, likdams skolotājai sekot. Viņi iekāpa mašīnā, kur no centra skaļajām balsīm un trokšņa viņus sagaidīja mašīnas klusā un saulē sakarsusī telpa. Viņi nerunāja. Tikko piesēdies pie stūres, viņš uzmeta savu cigarešu paciņu uz priekšējā statīva, un tajā brīdī tā bija vienīgā skaņa. Rutīnizētā piekāpšanās Nahlai. Kā parasti. Un nespēja viņai pretoties. Kā parasti. Jo darbu vajag. Viņš izlikās norijam kumosu, iedarbināja mašīnu un brauca. Kā parasti. Nekas jau cits neatlika. Cik žēl, ka nevar pat viņai pasūdzēties, iespējams, viņš domāja, sajūtot Gunitas klātbūtni. Cik žēl, ka es nevaru viņam pajautāt, kas notika, domāja Gunita. Viņi nekad nerunāja. Izturējās, kā divi priekšmeti, kas reaģēja tikai fizikālu darbību rezultātā: viņš apstādina mašīnu, Gunita izkāpj vai iekāpj.
Arvien vairāk Gunita saskatīja šoferī cilvēku (tādu pašu kā viņa), kurš cieta, kurš kļūdījās, kurš, iespējams, raudāja mājās, tāpat kā Gunita. „1 minūti, 1 minūti,” viņš skolotājai reiz teica pēc tam, kad bija paņēmis viņu no centra, lai vestu mājās. Gunita tikai negribīgi pamāja ar galvu. Viņa tik ļoti gribēja ātrāk tikt mājās, bet saprata, ka šoferis vēlas kaut kur iebraukt pa ceļam. Pilnīgi noteikti tas neaizņems vienu minūti, kā viņš parasti teica. Tā būs kārtējā kavēšanās. Gunita jau vēlējās zvanīt Ādamam un teikt, ka būs vēlāk, kad viņa saprata, cik neiejūtīga bijusi. Šoferis apstājās kādas mājas pagalmā, un pie viņa mašīnas loga pieskrēja mazs zēns. Priecīgu un līksmu seju kā visi puikas viņš skatījās uz šoferi un kaut ko gaidīja. Šoferis atvēra logu un no bikšu kabatas izņēma pāris monētas – spīdīgās ēģiptiešu mārciņas. Viņš tās pasniedza mazajam puikam un ilgāk nekavējās – aizvēra logu, puika aizskrēja, un viņš tikai paskatījās uz Gunitu un ar lepnumu teica: „mans dēls”. Šoferis to pateica arābiski, ko Gunita saprata. Pēkšņi viņa sajutās tik neērti, ka domās bārusi šoferi par viņa vēlmi aizkavēties. Tas taču bija viņa dēls. Vai viņš maz pietiekami bieži redzēja savu tēvu? Tēvs, kurš Gunitu katru vakaru veda uz 6.Oktobra pilsētu, pats atgriezās mājās ap pusnakti vai pat vēlāk – kad viņa dēls jau noteikti gulēja. Savukārt no rīta, kad šoferis cēlās, iespējams, dēlēns jau bija skolā. Tā pagāja katra diena. Arī šoferim bija tikai viena brīvdiena. Viena diena nedēļā, ko veltīt savai ģimenei, savam dēlēnam. Pārējā laikā viņš strādāja, lai pelnītu naudu.
Pēc šīs reizes Gunita saprata, ka nav godīgi vainot šoferi tajā, ka viņa ierodas mājās vēlu vai ka viņš neatbrauc laikā, jo, iespējams, tajā laikā viņš ved citu skolotāju. Nav godīgi kādu vainot. Viņa pati izvēlējās te strādāt. Pati izvēlējās te palikt. Un, lai arī Gunita šajā brīdī sev apkārt redzēja tikai ciešanas un sāpes, un mūžīgās asaras, tikai viņa bija tā, kas to varēja mainīt. Ja viņai bija apnikusi šāda dzīve, tā bija jāmaina. Bija kaut kas jādara. Gunita izlēma pateikt Nahlai, ka vēlas pabeigt savus kursus pēc iespējas ātrāk.
