Ģimenes vietā viesnīca
Agrais rīts ar tikko cauri mākoņiem izlauzušos saules gaismu pamazām noārdīja pēdējas druskas tumsas un, busiņam vienmērīgi traucoties uz priekšu, atvēra Kairas pilsētas vārtus. Negulējuši, samiegojušies, naktī cēlušies septiņi latvieši bija iebraukuši Ēģiptes galvaspilsētā, lai Maikla pavadībā pagarinātu savas vīzas. Oficiālas darba atļaujas Mahmuds Alī viņiem nebija nodrošinājis, kā sākumā solīts, tāpēc nekas cits neatlika kā pagarināt savas tūristu vīzas, ko drīkstot darīt līdz pusgadam.
Gunita sēdēja mašīnā, neiedziļinoties vīzu procedūrās. Tas viņu neinteresēja. Tikko kā busiņš bija iebraucis Kairā, viņa vēroja pilsētu, cilvēkus, baudīja agrā rīta svaigumu un gaidīja, kad varēs satikt Maiklu. Pilsētas agrums vēl neļāva Kairu sabojāt ar traucējošo mašīnu taurēšanu un cilvēku burzmām, tomēr – viņai to tagad vajadzēja! Skaļumu, burzmu, nekārtību, haosu – pēc miera ciematā viņa pēc tā visa ilgojās kā pēc kārtīgas latviešu rupjmaizes, esot svešumā. „Kā man nepatīk tā Kaira!” pretēji Gunitai neapmierinājumu pauda Leons, kuram drudžainā pilsēta bija kā nasta uz muguras.
„Hei heīiii,” Maikls sveicinājās, busiņam apstājoties pie Tahrīra laukuma. Viņa balss bija skaļa un entuziasma pilna un sveica ikkatru no latviešiem, kas pamazām trausās no braucamrīka ārā. Gunita šo tikšanos bija gaidījusi visvairāk. Tā pati pilsēta, kas pirmajās dienās! Tas pats emociju vilnis! Tas pats priecīgais vīriņš Maikls, ar kuru viņa tagad pavadīs savas lieliskās dienas Kairā. Tiesa, šoreiz tas būs ne tikai Maikls… Būs arī Ādams, taču neizskatījās, ka Maikls par to uztrauktos. Pa ceļam uz Mugammu, iestādi pašā Kairas centrā, kur vīzas tika pagarinātas, vīriņš stāstīja par aktivitātēm, ko ieplānojis nākamajā dienā, jo zināja, ka šo dienu Gunita pavadīs ar Ādamu. Piedzīvojums varēs sākties jau tūlīt pēc garlaicīgās un birokrātiskās vīzu ceremonijas. Papīru rakstīšana, iesniegšana – latvieši pēc Maikla komandas darīja visu, ko mazais vīrelis prasīja. Ēka atgādināja skudrupūzni – tā vai mudžēja no ārzemniekiem. Amerikāņi, eiropieši, āfrikāņi – viņi visi gribēja vienu – ilgāk palikt šajā piramīdu zemē.
Tālbraucējiem no Mahmuda Alī ciemata bija kopīgi ieplānotas arī pusdienas. Nīla latviešu grupu jau gaidīja pie galdiņa uz peldoša kuģīša un burvīgi saulainu skatu uz Kairas torni. Gunita to visu pamanīja, garām ejot, jo domās jau bija savas dienas plānojumā, satraukta par to, kas notiks, kad beidzot tiks vaļā no savas saucamās ģimenes. Pēc pusdienām viņai bija paredzēts satikt Ādamu un pavadīt dienu ar viņu. „Es tevi gaidīšu trijos pie Fridays,” viņa īsziņā deva pēdējo apstiprinājumu, mielojoties ar gardo vistu un frī kartupeļiem.
„Vai saldējumu pasūtīsiet?” sekoja Maikla jautājums. Olga un Renāte atbildēja apstiprinoši, bet Gunita izlēma, ka neko citu vairs nevēlas. Viņas satraukums par gaidāmajām brīvdienām bija nodzinis apetīti. Šķiet, Olga nebija gaidījusi tādu Gunitas atbildi – visām meitenēm taču patīk mieloties ar saldējumu. Noteikti tas ir viņas figūras noslēpums, iespējams, Olga domāja. Viņā sāka mutuļot dusmas un sāncensības gars, un tāpēc, saņēmusi savu saldējumu, dāma sniegbalto plombīru sāka ēst ar nepatiku un pretīgumu. Viņa sevī cīnījas starp kāri uz saldējumu un kāri uz Gunitu, līdz otrā beidzot uzvarēja, un rūpes par savu figūru katru nākamo kumosu lika norīt kā indi.
„Nē, es vairs nevaru!” ar asu karotes atsitienu pret šķīvi Olga pārtrauca ēst kārumu, kamēr Renāte to gardi tiesāja.
„Kāpēc? Tev negaršo?” Renāte vaicāja.
„Viņš ir pretīgs,” viņa pastūma savu šķīvi uz priekšu, baltajam kūsājošajam plombīram saliecoties uz vienu pusi.
„Mmm. Man gan garšo,” Renāte ļāvās baudai.
Tikmēr Olga, kas bija izvēlējusies ēst Gunitu, nevis saldējumu, to uztvēra ar vienaldzību. Viņa gribēja būt kā Gunita. Jau no pirmās dienas. Taču dāmas principi un rūpes par sabiedrības viedokli viņu bieži no tā atturēja. Gluži tāpat kā Gunita, arī viņa šodien bija nolēmusi uz ciematu nebraukt.
„Es arī palikšu Kairā!” viņa to svinīgi paziņoja tikai tad, kad latviešu bariņš jau kāpa busiņā un gatavojās doties prom.
„Ja?” Leons pārsteigti ievaicājās, un arī pārējie lūkojās izbrīnītām acīm. Atšķirībā no Gunitas, kas to bija plānojusi jau agrāk, rakstījusi atļaujas, stāstījusi citiem, Olga nebija pūlējusies. Nevienam nebija jāzina par viņas privāto dzīvi. Un, šķiet, ar Mahmudu Alī viņai bija individuālas vienošanās.
„Nu tad jau tiekamies ciematā, un lai tev viss izdodas!Raksti, kā tev iet!” Leons uz atvadām Gunitai piekodināja. Busiņa durvis aizvērās, ārā paliekot vien Olgai un Gunitai.
„Labi, es eju,” Olga negribēja stāvēt klusumā ar savu ienaidnieci. Šī vairs nebija tikšanās kafejnīcā Rīgā, kur abas meitenes bija tik sirsnīgi sadraudzējušās. Čalas vairs nebira pašas no sevis. Šī bija kļuvusi par divcīņu. Vismaz no Olgas puses. Iežmiegtu sarkanu somiņu plecā, viņa iesēdās pirmajā taksī, kas brauca garām un devās vien sev zināmā virzienā.
Gunita palika uz ceļa malas viena, bet laimīga. Lai arī vietējo acis neatrāva uzmanību no viņas ārzemnieciskās izcelsmes, meitene pacietīgi gaidīja, kad, kā sarunāts, Ādams atbrauks viņai pakaļ. Viņa jutās tik lieliski – pirmo reizi viena uz Kairas ielām. Viņai likās, ka cilvēki apkārt ir draudzīgi un, godīgi sakot, – viņai patika šīs daudzās acis, garāmgājēju smaidi un tradicionālais „welcome to Egypt”[1], ko viņi, paejot garām, meitenei veltīja. Viņai pat patika taksisti, kas piestāja viens pēc otra, cerot, ka tiks pie ārzemnieces maciņa un nopelnīs, iespējams, nedēļas normu par vienu braucienu. Un tomēr Gunita, visu acīm uzlūkota, iekāpa Ādama mašīnā.
„Ātrāk, ātrāk, mana priekšniece nedrīkst pamanīt, ka esmu uz pusstundu izbraucis,” viņš mudināja Gunitu. Par spīti neveiklajam atgadījumam ciematā uz ēkas jumta, šodien Gunita ieraudzīja citu Ādamu. Tas vairs nebija nobijies, nepārliecinātais, nodilušajā vilnas džemperī tērptais puisītis, kas sviedru lāsītēm uz pieres teicās, ka gribētu veidot tuvākas attiecības ar latviešu daiļavu. Nē. Kairā Gunita viņu redzēja citādāku – aizņemtu, steidzīgu, darba pienākumiem piepildītu galvu. Šī bija viņa pilsēta un viņa mājas, kur puisis zināja katru stūrīti. Nebija iemesla būt nepārliecinātam. Viņš drosmīgi traucās cauri mašīnu pūlim, pārvarot šķēršļus vienu pēc otra, un vienlaicīgi paspējot sarunāties ar Gunitu.
„Klau, man vēl jānostrādā pāris stundas, tāpēc es tevi atstāšu pie darba kafejnīcā un pēc tam atnākšu pakaļ, ok?” viņš jautāja. Gunitai patika viņa plānošana. Viņš likās tik pārliecināts, tik zinošs, kā zivs ūdenī viņš peldēja pa savu pilsētu Kairu, kur savukārt Gunita apmaldītos aiz katras nākamās palmas.
„Jā, labi,” meitene piekrita, pēkšņi pievēršot uzmanību arī puiša izskatam. Tas vairs nebija mājas džemperis. Gaišpelēkās auduma bikses, baltais krekls ar pieklājīgu džemperīti un sasukātie mati liecināja par viņa piemērotību bankas gaiteņiem. Mašīnā viņi daudz nerunāja. Gunita vien pastāstīja, ko latviešu bariņš sadarījis Kairā. Ādams savukārt apjautājās, kā iet viņa draugam Madim un Leonam. Meitene pēkšņi sajutās tik droši un patīkami ar Ādamu. Tik pārliecinoši. Viņš vairs nebija tas emocionāli aizvainotais puišelis ar lūdzošu seju, kurā rakstīts „lūdzu, esi mana draudzene”. Pat likās, viņš ir aizmirsis šo pārpratumu, kuru viņi ne mirkli nepieminēja. Šķiet, viņš bija pieņēmis, ka viņi ir tikai draugi. Ļoti labi draugi.
„Tā, lūk, ir kafejnīca, kurā tu sēdēsi, ok?” Ādams ātri norādīja. Gunita izkāpa no mašīnas un ļāva Ādamam doties atpakaļ uz darbu. Meitene iegāja kafejnīcā, izvēlējās sev galdiņu pie zaļumaugiem ar ūdens strūklām, kas apskaloja skaisti pozējošos akmeņus. Fantastiski! Viņa jutās tik lieliski! Beidzot Gunita pati varēja pasūtīt, ko gribēja, nevis kāds atkal to izlēma viņas vietā. Beidzot viņa sajutās brīva domāt un lemt, ko tik ilgi nebija darījusi ciematā. Turklāt viņai vēl bija izmaksātais avanss, kā arī Leons bija aizdevis nedaudz naudas. Par to viņa šobrīd nepavisam neraizējās. „Man lūdzu kafiju ar pienu,” Gunita to pateica ar lepnuma sajūtu, sajūtot sevī individualitāti un varu, sajūtot pašai savu balsi. Pat pusdienas Fridays bārā bija Maikla sarunātas. Viņa nesteidzīgi baudīja dzērienu un domāja par gaidāmajām dienām. Ādams, Maikls…cerams, viņiem izdosies atrast kompromisu attiecībā uz Jaunā Gada plāniem. Gunitai tik ļoti gribējās būt kopā ar abiem saviem draugiem.
„Vai tu labi pavadīji laiku?” Ādams bija nostrādājis savas darba stundas un nāca pakaļ Gunitai.
„Jā, tā bija tik lieliska sajūta būt vienai,” Gunita godīgi atbildēja. „Ko mēs tagad darīsim?” viņa puisim jautāja.
„Visu ko vēlies!” Ādams atbildēja. „Ja gribi, varam braukt uz 6. Oktobra pilsētu jau tagad vai pavadīt laiku šeit Kairā. Kā vēlies.”
„Hmm,” meitene domāja, „varbūt iebraucam veikalā, man vajag dažas lietas nopirkt. Mums tādas iespējas ciematā nav,” viņa bailīgi teica. Gunita vēl nebija satuvinājusies ar jauno Ādamu. Un tagad, kad viņa bija ciemos pie puiša, jutās kā mainītās lomās. Pavisam noteikti viņa negribēja justies, ka traucētu vai būtu lieka.
„Jā, protams,”Ādams atbildēja.
„Es gribētu arī nopirkt kaut ko taviem vecākiem,” Gunita piebilda.
„Kāpēc?”
„Es taču pie jums palikšu.”
„Hmm, nezinu,” Ādams bija domīgs. „Diez vai tā būs laba doma viņus satikt.”
„Kā? Vai kas noticis?” Gunita neslēpa pārsteigumu. Kā tad viņa pie ģimenes varēs palikt pa nakti? Ādama nākamais teikums visu izskaidroja.
„Patiesībā es sarunāju tev lētu hosteli tieši blakus manai mājai,” viņš pēkšņi paziņoja. Gunitu tas pārsteidza nesagatavotu. Viņa bija speciāli izvēlējusies palikt pie Ādama, lai nebūtu jāpaliek viesnīcās, kas likās garlaicīgi. Meitenei daudz vairāk interesēja iepazīt ēģiptiešu ģimeni, redzēt, kā tā dzīvo. Taču vēl tad viņa nezināja, ka arābu kultūrā meitenei palikt pa nakti pie puiša nav īsti pieņemts. Taču Ādams un viņa ģimene Gunitai bija likušies nedaudz rietumnieciskāki.
„Mans tētis neiebilda, ka tu paliec, bet mana mamma ir dīvaina, viņa vienmēr ir ar kaut ko neapmierināta, tāpēc tā nebūtu laba doma, ja tu paliktu,” puisis skaidroja, un Gunita to pieņēma. „Taču tu varēsi iepazīties ar manu brālēnu kaut kad šajās dienās,” Ādams centās ģimeni aizvietot ar ko citu. Meitene jutās mazliet vīlusies, taču pieņēma situāciju. Turklāt viņa priecājās par jaunām iepazīšanām. Nonākot pilsētā, viņa bija kā izbadējusies pēc cilvēkiem, vēlējās satikt vēl un vēl jaunas sejas. Ādams, Maikls. Ar to nebija gana. Viņa gribēja ienirt vēl dziļāk ēģiptiešu cilvēkos, kas viņu tik ļoti saistīja. Runāties ar tiem. Dalīties pieredzē. Viņai to tagad vajadzēja.
Pēc nelielās iepirkšanās veikalā viņi turpināja ceļu uz 6. Oktobra pilsētu.
„Kāpēc to sauc par 6. Oktobri?” Gunitai šāds pilsētas nosaukums likās dīvains.
„Tas ir par godu Ēgiptes – Izraēlas karam 1973. gada 6. oktobrī, kurā Ēģipte uzvarēja. Līdz ar to šis ir ļoti nozīmīgs datums Ēģiptes vēsturē – mēs to uztveram kā mūsu neatkarības dienu,” paskaidroja Ādams. „Tāpēc par godu šim notikumam jauno pilsētu nosauca par 6.Oktobra pilsētu.” Gunitai to bija interesanti uzzināt. Viņa sāka vērot pilsētas apkārtni un pamanīja, ka mājas te ir citādākas nekā Kairas centrā. Turklāt šajā pilsētā bija vairāk klaju lauku un zaļuma. Ādams pat teica, ka vasarā te ir vējaināks nekā Kairā un tāpēc nav tik neizturami karsti.
„Šeit ir jaunā stilā celtas mājas un daudz universitātes, tāpēc studenti brauc mācīties no visām arābu valstīm,” Ādams skaidroja. „Te ir arī Ēģiptes Holivuda, kur uzņem filmas. Atceries es tev teicu, ka Ēģipte ir vislielākā filmu ražotāja visās arābu valstīs,” puisis stāstīja, un Gunita ar interesi klausījās. „Tas ir Šerzaid, kur bagātnieki dzīvo,” viņš rādīja uz privātmāju rindu. Viņu mašīna virzījās tālāk, līdz iebrauca blokmāju rajonā, kur skatam pavērās liela mošeja. Tā bija kā centrs, kurai apkārt veidojās pilsēta ar maziem veikaliņiem, novietotiem vienam pie otra, kafejnīcām, kur vietējie iedzīvotāji nesteidzīgi baudīja šišu, ofisu telpām. Gunitai patika viss. Kā tūriste viņa skatījās apkārt, okšķerēja katru stūrīti un vēroja, kā te rosās dzīvība. Te bija citādāk nekā Kairā. Mierīgāk. Un tomēr arī te netrūka cilvēku burzmas, mašīnu kņudas, nabadzīgu lūdzēju uz ielām.
Ādama mašīna pietuvojās pie kādas no blokmājām, kuras pagalmu rotāja izpušķota Ziemassvētku eglīte. Gunitai likās dīvaini redzēt ko tādu laikā, kad ārā spīd saule un ir silti. Eglīšu pārdevēji nebija retums arī uz ielām. Arābu Ziemassvētki, kas tuvojās (7. janvārī) tika gaidīti ar līdzīgām pušķošanas un rotāšanas tradīcijām kā Eiropā. Tur, lūk bija Gunitas hostelis, kurā meitene nolika mantas, un tad abi ar Ādamu devās ārā – pasēdēt tuvējā kafejnīcā.
„Kādi tev rītdienai plāni?” Ādams jautāja Gunitai, kad abi bija veikuši pasūtījumu un meitenei atnesa kafiju, savukārt Ādamam – Pepsi. Te tas noteikti bija iecienītāks par kolu.
„Rīt no rīta man jātiekas ar Maiklu Intercontinental hotelī, tur viņam klienti apmetušies, un tad mēs dosimies ekskursijās,” Gunita atstāstīja savu plānu.
„Visu dienu?” Ādams pārjautāja. Varēja redzēt, ka viņu uztrauca meitenes pieķeršanās Maiklam – puisim, kas gribēja Gunitu piesavināties uz Jauno Gadu.
„Jā… tā ir plānots, bet redzēs, kā tur viss virzīsies. Es tiešām gribu izmantot šo iespēju – ekskursijas par velti,” Gunita centās pārliecināt Ādamu.
„Nekas nav par velti,” Ādams viņu brīdināja, „Tici man, viņam noteikti ir iemesls, kāpēc viņš tā dara. Un vai tu tiešām gribi ar viņu arī Jauno Gadu sagaidīt?” Gunitu patiesībā nedaudz pārsteidza Ādama runas veids. Tas vairs nebija tik kautrīgs un bikls kā, pastaigājoties gar Vidusjūru Aleksandrijā, un aplinkus runājot par šo pašu tēmu. Tagad Ādams ļoti tieši parādīja, ka nevēlas, lai Gunita izvēlētos Jauno gadu sagaidīt ar Maiklu.
„Tā ir runāts,” viņa piesardzīgi atbildēja.
„Gunita, vai atceries, kad vēl tu biji Latvijā, tu rakstīji, ka Jauno Gadu sagaidīsi ar Couchsurfing biedriem. Kāpēc tu tagad maini savu izvēli?” Ādams likās gribēja panākt savu, savukārt Gunita aizvien nesaprata, kāpēc viņš nevarētu pievienoties abiem Rock kafē, un visi kopā lieliski pavadītu laiku. Galu galā abi šie cilvēki viņai bija draugi. Maikls – jau no pirmās dienas radījis meitenei labu iespaidu par ēģiptiešiem, esot draudzīgs, jautrs un tāds, ar ko patīkami būt kopā. Savukārt Ādams – viņas ilgu laiku noslēpumainais viesis ar dziļajām sarunām par ēģiptiešu kultūru, politiku, cilvēkiem, reliģiju. Viņš viņai bija kā Ēģiptes skolotājs, kurš turklāt raizējās par meitenes aizdomīgo darbu Alī ciematā. Viņš bija traucies no savas darba vietas uz otru pilsētas daļu, lai Gunitu paķertu mašīnā un paglābtu no arābu acu skatiem. Un tagad par spīti tam, ka viņa ģimene nevēlējās, lai meitene paliek pa nakti, viņš bija atradis tai citu vietu. Gunita to visu novērtēja. Viņa juta no puiša patiesas rūpes un draudzību, turklāt nākamajā dienā agri no rīta tieši Ādams bija tas, kas pirms došanās uz darbu aizveda Gunitu uz Intercontinental viesnīcu, kur viņai bija norunātā tikšanās ar Maiklu.
