Kā jau vēstījām, sākam publicēt portālā jaunu romānu daļās – “Dāvana no Venēcijas”. Par romantisko stāstu tā autore Inga Kerliņa saka: “Kādā no saviem Eiropas apceļošanas braucieniem kopā ar vīru arī es vienu dienu baudīju Venēciju. Jā, mums bija par maz laika, lai pilnībā apjaustu, aptvertu un iepazītu itāļu skaistuli, tālab nākotnes plānos ir kādudien tur atgriezties vēlreiz. Taču ar vienu dienu Venēcijā pietika, lai mana iztēle radītu mīlestības stāstu. Stāstu par to, kādas neparastas dāvanas sniedz Venēcija.”
Turpmāk gaidi jaunu nodaļu ik dienas!
11. daļa
Laiks skrēja aulekšiem, gads jau bija nomainījis citu gadu.
Laura visbiežāk strādāja no mājām, jo grūtniecība lika sevi manīt tā kārtīgi – viņai sāpēja slimā kāja un mugura, šad tad reiba galva, jo asinsspiediens lēkāja te augšā, te lejā. Ģimene ļoti rūpējās par Lauru, mamma ik pa brīdim nakšņoja pie viņas, arī māsa iespēju robežās viņu apciemoja un, kā jau divu dēlu mamma, topošajai mazulītei pirka dažādas skaistas, mazu dāmu lietas. Visādā ziņā, Laura bija starojoša un laimīga grūtniece!
Kādā skaistā, bet diezgan aukstā februāra dienā, Laura apmeklēja savu ginekoloģi. Ultrasonogrāfijas izmeklējuma 4D foto rādīja neapgāžamu patiesību – pēc pāris mēnešiem Laura kļūs par māmiņu meitiņai. Ārste šo grūtniecību vadīja ļoti piesardzīgi, jo bija noraizējusies par Lauras veselību un ne visai labo pašsajūtu. Tomēr Lauras pozitīvisms ārstei ļoti patika un viņa zināja, ka tas ir svarīgs pozitīvam iznākumam. Laura ļoti gaidīja bērniņu, un ārste priecājās kopā ar viņu.
Ar patiesu beznosacījuma mīlestību un asarām acīs vairākas reizes apskatījusi no modernās medicīnas aparatūras saņemto foto ar savu mazulīti, Laura piezvanīja mammai, lai pastāstītu, ko dara, kā viņai klājas. Mamma bija priecīga, dzirdot apstiprinājumu, ka gaidāma mazmeita un piekodināja, lai Laura pa slidenajām ielām lieki nestaigā. Apsolījusi mammai būt paklausīga un uzmanīga, viņa devās mājās.
Laura gāja nesteidzīgi, pētot veikalu skatlogus. Uzmanīgi, lai nepakluptu uz slidenās ietves, viņa laipoja pāri nenotīrītajiem ledus kalniem, domās rājot slinkos un paviršos sētniekus.
Lai apietu kārtējo ledus kalnu, Laura piegāja pārāk tuvu kāda veikala ieejas durvīm. Par laimi, brīdī, kad ārā nākošais cilvēks durvis atvēra, Laura pret tām bija pagriezusi muguru. Taču, tik un tā – saņemtais sitiens bija pamatīgs un negaidīts, tāpēc Laura, nenoturējusies kājās, paklupa.
– Atvainojiet, kundze!– viņa izdzirdēja pazīstamu balsi un redzēja sev priekšā pastieptu roku. Pacēlusi augšup acis, Laura sastinga! Tas bija Georgs! Tā tikai bija satikšanās!
Arī viņš bija acīmredzami apmulsis.
– Laura? Tu?– vīrietis muļķīgi jautāja, palīdzēdams Laurai piecelties.
– Sveiks, Georg! Jā, kā redzi – es!– Laura, slaucīdama no mēteļa netīro sniegu, atbildēja.
Vīrietis klusēja un ar neslēptu interesi pētīja Lauras vēderu.
– Kas ir? Spoku ieraudzīji?– uzbrūkoši jautāja Laura. Notīrījusi mēteli, viņa sakārtoja to un bija apņēmības pilna doties tālāk.
– Tu… tev būs bērns?– minstinoties jautāja Georgs.
– Jā,– Laura apstiprināja acīmredzamo. – Sievietes, kurām ir sekss, mēdz palikt stāvoklī, Georg. Starp citu,– viņa, lepni paceltu galvu paziņoja,– tas ir arī tavs bērns.
Georgs savas lielās acis iepleta vēl plašāk. Vīrietis bija pagalam apjucis un uz brīdi zaudējis valodu.
– Tu nebaidies, Georg!– turpināja Laura. – Man neko no tevis nevajag. Es tikai uzskatīju, ka tev jāzina. Un viss. Tik vienkārši, saproti…– ar sāpīgu pieskaņu balsī, viņa teica. – Es jau sen to būtu izdarījusi, bet tu mani… tu man meloji, sarunāji tikšanos un pazudi… tad es nevarēju tevi sazvanīt, jo telefons vienmēr bija izslēgts, bet īsziņas, pēc visa spriežot, tu nelasi vai arī nemāki atbildēt,– Laura pateica visu, kas pa šo pusgadu bija sakrājies. – Ne jau tādu es iedomājos mūsu tikšanos…– viņai kaklā sakāpa asaru kamols.
Viņi joprojām stāvēja pie ieejas durvīm un traucēja gan garāmgājējiem, gan veikala apmeklētājiem.
– Es nu iešu,– ieminējās Laura. Pakrītot viņa bija mazliet sasitusies un arī satraukuma pilnā tikšanās, Laurasprāt, varēja kaitēt mazulim.
– Nē, nē! Pagaidi, mums jāparunā!– arī Georgs beidzot atguva runas spējas. – Nāc, ieiesim kafejnīcā, parunāsimies. Es tev paskaidrošu,– viņš aicināja.
Laura piekrita uzaicinājumam, lai gan viņa saprata, ka ar šo, dažas dienas tik nozīmīgo viņas dzīves vīrieti īsti, par ko runāt, vairs nav. Ar savu muļķīgo un pazemojošo attieksmi viņš no attāluma bija nogalinājis Lauras ilgas un vēlmi kontaktēties.
Pa ceļam Georgs atkal bija tas pats uzmanīgais un šarmantais vīrietis, ar kuru Laura iepazinās Venēcijā. Viņš uzmanīja katru Lauras soli, pieturēja viņu pie rokas, kad pretim nāca kāds steidzīgs gājējs.
Arī kafejnīcā vīrietis turpināja par Lauru rūpēties – palīdzēja novilkt mēteli, iekārtoties krēslā, piedāvāja atnest glāzi ūdens, pieņemot, ka Laura ir satraukusies.
Pasūtījis Laurai tēju, Georgs izvelējās iedzert konjaku. Skatoties uz šo pāri no malas, nevarēja saprast, kurš no viņiem ir satraucies vairāk.
Laura baudīja aromātisko dzērienu un apzināti klusēja. Georgs taču bija solījis izrunāties, tāpēc viņa ieturēja pauzi.
– Laura,– iedzēris brangu malku konjaka, vīrietis beidzot sāka runāt. – Man atkal tev jāatvainojas…
Laura spītīgi klusēja, skatoties Georgam acīs. Kaut kāds milzīgs un neaptverams, spēks viņu bija kā spārnos pacēlis pāri visam ikdienišķajam, blakus un apkārt notiekošajam. Pat uz šo sarunu viņa raudzījās it kā no augšas, it kā būtu krietnu pakāpi pārāka pār šo nesaprotamo vīrieti.
Ne vārda no Lauras nesagaidījis, Georgs turpināja:
– Es saprotu, ka šis nav īstais brīdis, bet man tev jāatzīstas, jo…– viņš atkal iedzēra konjaku.
Nopūties, Georgs turpināja:
– Tu mani nosodīsi, tu ienīdīsi un es… es sapratīšu tevi, Laura, jo tev ir visas tiesības tā domāt, – viņš atkal apklusa.
Laura skatījās ārā pa logu. Domās viņa pārcēlās uz skaisto Venēciju, uz to jauko augusta vakaru, kad Georgs pienāca pie viņas un uzsāka sarunu. Toreiz runa bija par mīlestību no pirmā acu skatiena…
– Atvaino, ko tu teici?– Laura pārjautāja. Viņa, kavēdamās patīkamajās atmiņās, tiešām bija palaidusi garām vīrieša sacīto.
– Es teicu, ka esmu bijis netaisnīgs pret tevi, jo… jo man bija tev jau tad, augustā, jāpasaka taisnība,– viņš skaidroja.
Laura pasmaidīja. Tātad – viņas aizdomas ir apstiprinājušās. “Georgs ir precēts, droši vien, vairāku bērnu tēvs, kārtīgs ģimenes galva,” viņa domāja.
– Nesatraucies! Es taču teicu, un tas ir nopietni – man no tevis neko nevajag, Georg! Mēs esam no dažādām pasaulēm, es tāpat par tevi zinu ļoti maz. Tev nevajag baidīties – man nav mantisku pretenziju un arī vajāt tevi negrasos,– mierīgi, monotoni skaidroja Laura.
– Nē, man nav bail, ko tu…– Georgs taisnojās. – Es… baidos, ka tev būs šoks…– viņš neslēpa satraukumu.
Laura atkal klusēja, ļaujot vīrietim justies neērti.
– Tas nav tā, kā tu domā. Man nav ģimenes, es neesmu precējies, jo…– Georgs apklusa.
Ieintriģēta Laura palūkojās uz viņu. Vīrieša rokas jūtami trīcēja.
– Tev viss labi?– viņa pus pa jokam, pus nopietni pajautāja. – Pasaki, ko tu slēp, un viss būs galā. Šī tik un tā ir mūsu pēdējā tikšanās, Georg…– smagi nopūšoties, pareģoja Laura.
Georgs, kā aukstumā stāvot, noskurinājās.
– Es neesmu precējies, bet man… man ir draugs,– Georgs beidzot atzina.
Tagad bija Lauras kārta ieplest acis.
– Ko?!– viņa iekliedzās.
– Es, jā… Es esmu ar kādu kopā, taču es esmu biseksuāls un…– viņš ar pūlēm atklāja Laurai savu orientāciju. – Un es spēju novērtēt simpātiskas sievietes un man bija ļoti labi kopā ar tevi, taču…– Georgs novērsās. – Man ir skarba seksuālā pieredze, jo pusaudža gados mani… Nu, tu saproti. Un es biju vientuļš, man nebija neviena, kam uzticēties, ar ko izrunāt sāpes. Es maldījos sevis meklējumos un tad, brīdī, kad joprojām nebiju sevi līdz galam sapratis, es sastapu vīrieti, kurš visādā ziņā bija par mani pārāks. Es pakļāvos un mocīju sevi tālāk, ik pa laikam pārbaudot sevi īsās attiecībās ar sievietēm,– Georgs turpināja savu grēksūdzi.
Tik apjukusi Laura nebija pat tad, kad izjuta pirmo nojausmu par iespējamo grūtniecību! Ja kāds būtu teicis, ka viņai būs šāda pieredze, Laura to cilvēku, neskatoties uz viņas labo audzināšanu, izlamātu un patriektu tālāk no acīm un savas sabiedrības. Taču nu tā bija skaudra realitāte – modernās, jauno laiku attiecības pilnā mērā, kā ar ceļa rulli, bija pārbraukušas pāri viņas izpratnei un jūtām. Laurai bija izcils sekss ar vīrieti, kurš pirms tam, visticamāk, mīlējās ar kādu citu vīrieti, un, pilnīgi iespējams – seksa laikā arī viņam čukstēja ausī tādus pašus, saldus, patīkamus komplimentus, kurus dzirdēja arī Laura. Tikai tagad viņa saprata savādo Georga izturēšanos gan tad, kad zvanīja telefons rītā, kad viņi šķīrās, gan tad, kad viņa redzēja Georgu lidostā un, protams, tagad viņai kļuva skaidrs, ka Georgs restorānā bija kopā ar draugu, nevis, kā solījis – ar vienu nakti izmīlēto sievieti. Acīmredzot, vīrietis ir Georga partneris un tieši viņš nosaka Georga gaitas un dzīves ritmu.
– Bet,– Georgs atsāka sarunu,– tas vīrietis, viņš… Viņš mani vada, saproti. Es nespēju pretoties, es esmu kā noburts, Laura…– varenais pilots raudāja.
Kaut kam tādam Laura nebija gatava! Viņa izbijusies skatījās apkārt, jo viņu sarunai, šķiet, nu jau sekoja arī citi kafejnīcas apmeklētāji.
– Georg, rimsties!– Laura mierināja apjukušo sava mazuļa tēvu. – Cilvēki skatās, izbeidz,– Laura centās iziet no nepatīkamās situācijas.
Pārliekusies par galdu, cik nu to ļāva viņas grūtnieces vēders, Laura paņēma Georga roku.
– Paklau, Georg,– meklējot acu kontaktu, sieviete iesāka,– nomierinies, lūdzu!
Georgs pacēla galvu.
– Ir jau labi, Lauriņ… Piedod…– viņš murmināja.
“Ak, vīrieti, vīrieti! Tavam “piedod” ir nulles vērtība,” nodomāja Laura.
No visas šīs savādās sarunas viņa bija neizsakāmi piekususi. To, ko gribēja pateikt, viņa Georgam bija pateikusi. Savukārt viņš atzinies savā savādajā seksuālajā piederībā. Faktiski, viņi visu bija izrunājuši un noskaidrojuši. Laura neredzēja iemeslu, lai ilgāk paliktu kafejnīcā un palūdza, lai Georgs izsauc viņai taksometru.
– Man bija gara diena, Georg! Es patiešām vēlos nokļūt mājās,– Laura paskaidroja. – Mums tāpat vairāk nav, par ko runāt.
Georgs neslēpa satraukumu. Viņš paņēma Lauras rokas, maigi tās noskūpstīja.
– Nē, neaizej! Lūdzu, pastāsti, kā tu jūties, kā es tev… jums… kā varu palīdzēt,– vīrietis lūdzās. Viņš tiešām izskatījās pamests, vientuļš un nožēlojams.
Laura izrāva rokas un cēlās kājās, lai paņemtu mēteli.
– Nesarežģī visu, Georg! Es taču teicu – man neko no tevis nevajag. – Laura pateica stingri un nepārprotami.
– Bet es gribu palīdzēt, saproti!– vīrietis, pielēcis kājās, kliedza. – Tas ir mans bērns, man ir tiesības būt lūdzās, Laura!– Georgs pēkšņi kļuva agresīvs un uzstājīgs. – Tev nav tiesību padarīt viņu par nelaimīgu un nolemtu dzīvei bez tēva atbalsta. Tu, Laura, pat nevari iedomāties, cik tas ir smagi – īsti nesaprast savu identitāti. Mani vecāki nemaz nav mani īstie vecāki un es pat nezinu, kāds ir mans sākums,– Georgs beidzot atzina Laurai savu sāpīgo patiesību.
Tagad visu cilvēku skatieni bija pievērsti tikai viņiem. Laurai pat šķita, ka kāds jau paspējis ieslēgt telefona kameru un notikušo filmē, lai pēc tam kā dienas lielāko piedzīvojumu izliktu sociālajos tīklos.
– Nomierinies, Georg!– Laura atkal lūdzās. – Man paliek kauns,– viņa teica, skatoties apkārt. Viņu drāmas pilnā saruna ļaudīm acīmredzami patika.
– Gribi, es nometīšos ceļos,– vīrietis bija gatavs zemoties. – Tikai lūdzu, lūdzu, neaizej tagad!– viņš turpināja lūgties.
Laura apsēdās atpakaļ krēslā. Viņa jutās pavisam salauzta, un vienīgā viņas vēlēšanās bija pēc iespējas ātrāk nokļūt mājās. Vienubrīd viņai likās, ka būtu bijis labāk, ja todien viņa neietu pa to ielu, kur, velns viņu sazina, kādu iemeslu pēc, gāja arī Georgs.
Skatoties ārā pa logu, viņa teica:
– Ja es tev kaut mazliet kaut ko nozīmēju, lūdzu, ļauj man iet. Izdari pakalpojumu – izsauc taksometru, jo es esmu pārāk piekususi, lai uz māju brauktu sabiedriskajā,– Laura bezspēkā prasīja.
Paskatījusies uz Georgu, sieviete turpināja:
– Viss ir izrunāts, Georg! Neuzvedies kā sieviete un netaisi publiskas scēnas, lūdzu!
– Labi,– nomierinājies teica Georgs. Sakārtojis apģērbu un izspūrušos matus, viņš izdzēra atlikušo konjaku. – Tad vismaz ļauj kopā ar tevi aizbraukt līdz mājām, lai es zinu, kur tu dzīvo. Vai ļausi tevi… jūs abas… apciemot?
Laura izbrīnījās. “Jūs abas? Es taču neteicu viņam…” viņa kļuva piesardzīga.
– Kāpēc tu domā, ka man… mums būs meitiņa?– Laura atmaiga.
Arī Georgs mīļi pasmaidīja.
– Es gribu, lai viņa ir tikpat skaista un patiesa kā tu, Laura,– vīrietis godīgi atzina. – Vīrieši ir tāda šaubīga, melīga un nepastāvīga vērtība,– viņš secināja. – Tālab Dievs radījis jūs – sievietes kā dievietes, lai grēku pilnajā pasaulē būtu līdzsvars.
– Tevī ir miris dzejnieks, Georg?– klausoties vīrieša prātojumos, iesmējās Laura. – Es tagad atpazinu to Georgu, kuru satiku augustā,– viņa turpināja. – Atkal komplimenti… Starp citu,– paņemot rokassomiņu, teica Laura,– Redzi? – sieviete rādīja Georgam viņa paša Murāno salā savērto sirsniņu rokassprādzi. – Es to nēsāju līdz…
Georgs paņēma rokassprādzi, aplūkoja to un atdeva atpakaļ Laurai. Klusējot viņš palīdzēja sievietei uzvilkt mēteli un, pagriezis viņu pret sevi, centās noskūpstīt. Laura izvairījās.
– Nē, nedari tā, nevajag…– viņa aizgrieza seju.
Aizpogājot mēteli, sieviete turpināja: “Zini, Georg? Tu man šķiti tāds – varens un stiprs kā vīrišķības paraugs, etalons. Un tava aktiermāksla bija kā rozīne uz putukrējuma kaudzes. Taču nu es saprotu, ka īsta vīrieša spēks nav vis sporta zālē uztrenētos, ar steroīdiem uzbarotos muskuļos un mākā skaisti parunāt. Patiess vīrieša spēks ir māka būt uzticamam, īstam, tādam, kurš spēj saņemties, atzīties, nepazust… Tava divējādā dzīve tev ir atņēmusi krietnu daļu vīrietības…” ar nožēlu atzina Laura.
– Man tevis no sirds žēl!
Georgs stāvēja, galvu nodūris, kā nelaimes čupiņa. No staltā un cēlā pilota nebija ne vēsts.
– Piedod, draugs, bet Vācija atkal cietusi sakāvi!– uzvaroši iesmējās Laura un devās uz durvju pusi.
Izgājusi uz ielas, viņa pacēla galvu augšup un dziļi ieelpoja spirgto gaisu.
Virs galvas, debesīs, bija redzamas divu lidmašīnu atstātas dūmu sliedes. Tās nekrustojās, bet nebija arī paralēlas.
“Kā mēs ar Georgu,” nodomāja Laura. “Nezinot viens par otra eksistenci, satikāmies vienā punktā uz mazu, baudas pilnu brīdi, lai pēc tam tikpat pēkšņi attālinātos. Tad atradās kas tāds, kas varēja mūs savest kopā, taču mūsu nākošā tikšanās citā punktā, ir mūs izšķīrusi pavisam. Mēs esam ļoti, ļoti savādas likteņa līnijas izplatījumā, kas apgāzušas ģeometrijas teoriju par divu paralēlu taišņu attiecībām.”
Pametusi skatu atpakaļ uz kafejnīcu, Laura redzējaGeorgu joprojām stāvam pie galdiņa ar nodurtu galvu. Viņi abi bija izdarījuši savu izvēli un otram atlika to pieņemt. Šajā testā liktenis nebija devis lielas iespējas izvēlēties pareizo variantu. Viņi turpmākajam ceļam izvēlējās katrs savu. Pat iespēju minimums neveidoja sakritību.
Piegājusi pie ielas malas, Laura pacēla roku un drīz vien viņas priekšā apstājās taksometrs. Georgs joprojām nebija iznācis no kafejnīcas un nekāda pamata cerēt, palikt ielas malā un gaidīt šo sabrukušo vīrieti, Laurai nebija.
Iekāpusi taksometrā, viņa nosauca savu adresi un pēc nepilnas pusstundas jau bija mājās.
Izņēmusi no somas sirsniņu rokassprādzi un sarkano aploksni, un tajā ielikto vēlējumu, Laura tās nolika kastē, kur glabāja visādas, viņai nozīmīgas mīļlietiņas. Venēcietes teoriju par sarkano papīru viņa bija pārbaudījusi dzīvē un, jā – tā tiešām darbojās!
Tagad visi, kam viņa bija vēlējusies pati personīgi pateikt, zināja par gaidāmo bērnu, un Laura varēja mierīgu sirdi baudīt atlikušo grūtniecības laiku un gaidīt tikšanos ar savu mazulīti.
