Vārda dienu svin: Jāzeps, Juzefa

Romāns ‘Dāvana no Venēcijas’. 10. daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Kā jau vēstījām, sākam publicēt portālā jaunu romānu daļās – “Dāvana no Venēcijas”. Par romantisko stāstu tā autore Inga Kerliņa saka: “Kādā no saviem Eiropas apceļošanas braucieniem kopā ar vīru arī es vienu dienu baudīju Venēciju. Jā, mums bija par maz laika, lai pilnībā apjaustu, aptvertu un iepazītu itāļu skaistuli, tālab nākotnes plānos ir kādudien tur atgriezties vēlreiz. Taču ar vienu dienu Venēcijā pietika, lai mana iztēle radītu mīlestības stāstu. Stāstu par to, kādas neparastas dāvanas sniedz Venēcija.”

Turpmāk gaidi jaunu nodaļu ik dienas!

Dāvana no Venēcijas. 1. daļa

Dāvana no Venēcijas. 2. daļa 

Dāvana no Venēcijas. 3. daļa

Dāvana no Venēcijas. 4. daļa

Dāvana no Venēcijas. 5. daļa

Dāvana no Venēcijas. 6. daļa

Dāvana no Venēcijas. 7. daļa

Dāvana no Venēcijas. 8. daļa

Dāvana no Venēcijas. 9. daļa


10. daļa

Darba nedēļas vidū Laura nolēma savus personīgās dzīves vissvarīgākos jaunumus paziņot kolēģiem. Lai sarunai izvēlēto pusdienu pauzi padarītu ne tik formālu, viņa nopirka torti, augļus un šampanieti tiem, kuri gatavi svinēt dzīvi.

Redzot Lauru ierodamies darbā ar pamatīgu iepirkumu somu, kolēģi, protams, bija izbrīnīti. Taču slodzes dēļ līdz pusdienas laikam tā īsti nevienam nesanāca laika parunāt ar Lauru, un viņai nevajadzēja izdomāt dažādas atrunas.

Īsi pirms pusdienu pauzes, sieviete palūdza savu vienmēr izpalīdzīgo kolēģi apstaigāt pārējos un paaicināt pusdienas laikā uz atpūtas istabu, lai baudītu saldas pusdienas. Pati viņa izlika traukos augļus, sagrieza torti un ielika ledusskapī šampanieti.

Izbrīnīti par negaidīto piedāvājumu, viņas kolēģi sanāca atpūtas telpā.

– Laura, vai kaut kas atgadījies?– norūpējusies jautāja direktore, kā allaž, izrādot patiesi mātišķas rūpes par saviem darbiniekiem. Būdama prasīga pret sevi un citiem, ar augstu atbildības sajūtu, aģentūras direktore bija no tiem vadītājiem, kuri darbiniekus īstajā laikā prata ne vien norāt, bet arī uzslavēt un aizstāvēt. Darbinieki, protams, viņu par šādu pieeju personāla vadībai cienīja un viņas prasības centās maksimāli ievērot.

Mazliet piesarkusi, Laura iesāka:

– Jā, ir gan noticis! Bet nekas slikts, nevajag satraukties,– viņa uzreiz nomierināja kolēģus. Ievilkusi elpu, Laura turpināja:

– Mani dārgie! Es jūs pasaucu, lai visiem reizē paziņotu kādu svarīgu jaunumu.

Kolēģi, dzirdot tādu iesākumu, saspringa. Kāds saskatījās, kāds sačukstējās, bet direktore mudināja Lauru neieturēt tik garu pauzi, sakot, ka nav taču teātra izrāde!

– Es esmu stāvoklī! Man būs bērniņš!

Telpā iestājās klusums.

– Lai jūs neuzdotu dažādus jautājumus, es nolēmu to pateikt visiem reizē un, ja nu kādam vēl ir kaut kas jautājams, pieklājības robežās, protams, esmu gatava jums atbildēt. Man tas ir svarīgi, tāpēc uzskatīju, ka tie ir mazi svētki, kurus drīkstu gribēt nosvinēt…

Lauras kolēģi bija ne mazāk apmulsuši, kā viņas vecāki. Viņi zināja, ka Laura nav precējusies un  neviens nebija manījis, ka sievietei būtu draugs. Pie tam Laura savu veselības problēmu dēļ nebija sevišķi aktīva pasākumu apmeklētāja, tāpēc šāds paziņojums bija negaidīts.

– Es tevi apsveicu, Laura!– pirmā ierunājās direktore. – Man prieks par tavu uzdrīkstēšanos un no sirds vēlu, lai tu un mazulis būtu laimīgi!– viņa, mīļi apkampusi Lauru, novēlēja.

– Paldies Jums!– Laura neaizmirsa pateikties. – Un, ja vien Jums nav pretenziju, es, kā solīju, turpināšu darbu. Nu, kādu brīdi, protams, pastrādāšu no mājām, bet tad atkal atgriezīšos birojā!– viņa solīja direktorei.

– Par to neuztraucies, Laura! Es zinu, ka tev varu uzticēties un visu var samenedžēt, tā kā neredzu pamatu uztraukumam!– direktore lietišķi teica.

Tad arī pārējie kolēģi nāca apsveikt Lauru. Protams, neizpalika jautājums, kurš laimīgais ir gaidāmā mazuļa tētis un kad Laura iepazīstinās kolēģus ar savu līgavaini.

Tādam jautājumam viņa bija gatava. Un Laura bija nolēmusi, ka pati pateiks kolēģiem taisnību. Pēc tam, lai katrs pats domā – nosodīt viņu vai apsmiet, vai arī klusībā pārdomāt Lauras stāstu, saprast viņu un atbalstīt. To sieviete atstās katra paša ziņā.

– Mans bērniņš ir atvests no Venēcijas. Ceļojuma laikā man bija mazs, īss, bet galvu reibinošs romāns un sanāca, ka ar jūtamām sekām,– Laura centās atbildi pārvērst jokā. Viņa, protams, nebija ļoti laimīga, ka tik ļoti atklājās, bet labāk viņa pati pasaka visu, kā notika patiesībā, nekā klausās kolēģu pašu izdomātas versijas.

– Vai, cik romantiski!– bija aizkustināta administratore. Ar asarām acīs viņa apsveica Lauru un solījās palīdzēt, ja nu vajadzīgs kāds padoms.

Vīrieši savā starpā kaut ko sačukstējās. Laura saprata.

– Jā, puiši,– viņa vērsās pret kolēģiem,– redziet, kāda patiesībā ir klusā Laura. Kas to būtu domājis vai ne?– viņa kļuva sarkastiska.

– Nē, tu nedomā, ka mēs tevi nosodām,– viens no pārdošanas speciālistiem sāka taisnoties. – Vienkārši, nu… mēs esam izbrīnīti… ka tu tā…– vīrietis nespēja noslēpt savu apjukumu.

– Saki vien, ko patiesībā domā,– Laura uzvilkās. Hormoni darīja savu. – Tu taču arī domāji, ka ar tādu, kā es, nekad neviens negulēs, ja?– viņa uzbruka.

Redzot, ka briest skandāls, iejaucās administratore.

– Beidziet!– viņa apsauca kolēģus. – Izbeidziet šos zemiskos jautājumus un kritiku! Katrs dzīvo savu dzīvi! Un, ja nu te kāds ir tāds pareizāks par pareizu, pilnīgi bez grēka, ejiet, ņemiet un nomētājiet Lauru ar akmeņiem!– administratore bija satraukusies. – Viņa ir jauna, talantīga un simpātiska sieviete. Kāpēc viņa nevarētu būt laimīga? Jums nešķiet, ka Laurai jau tā ir bijis daudz smagu brīžu? Esiet taču cilvēki, nevis kā prasti sētas kranči, kas rej un rej!– administratore vēlēja, paceļot šampanieša glāzi. – Par tevi, mīļā!– viņa pagriezās pret Lauru. – Būs labi! Viss būs ļoti, ļoti labi!

Arī direktore apsauca vīriešus – tāda viņu uzvedība vadībai nepavisam nepatika. Skaidrs, ka katram no viņiem bija sava attiecību pieredze un tāda jau ir vīriešu psiholoģija: ja vīrietim ir vairākas partneres, tad viņš ir kārtīgs, iekārojams mačo, bet, ja sieviete kļūdās, viņa uzreiz iegūst sliktu slavu par savu vieglo, izlaidīgo uzvedību. Dīvaini, ka paši iekārojamākie vīrieši jeb, kā tagad saka, alfa tēviņi bieži vien ir nelabojami brunču mednieki. Savukārt sievietes, kuras maina partnerus vai kuras gluži vienkārši patīk vīriešiem, tiek sauktas par senākās profesijas pārstāvēm.

Pēc direktores vēlējuma, turpmāko laiku visi pavadīja, baudot torti un augļus un, kā parasti, kad runa ir par bērniem, dalījās savos pieredzes stāstos. It kā kaislības bija norimušas, taču Laura juta, ka tagad kolēģiem ir vairāk jautājumu, nekā atbilžu. Bet viņa, intrigas radītāja, jutās labi. “Vismaz kāda jautrība ikdienas rutīnā!” Laura bija apmierināta.

Sadzirdot kolektīva vīriešu atziņas, Lauras optimisms mazliet saplaka. Bet vienlaikus viņa sajuta patiesu sieviešu atbalstu, arī vecāki bija nomierinājušies, tā kā svešu cilvēku viedoklim šajā jautājumā nemaz nebija tāda ievērojama nozīme.

Bija palicis tikai viens cilvēks, kurš paša attieksmes dēļ joprojām dzīvoja svarīgās informācijas badā. Protams, tas bija Georgs!

Kādu vakaru Laura atcerējās par sarkano papīru, kuru viņai laipni uzdāvināja kundze Venēcijas rakstāmlietu veikaliņā. Sekojot venēcietes savādajam ieteikumam, Laura, nu jau labi izstrādātā, kursos apgūtā, kaligrāfiskā rokrakstā, uzrakstīja savu vēlmi – vēl vienu reizi satikt Georgu, lai pateiktu viņam, tiešām, tiešām tikai lai pateiktu, ka viņš kļūs par tēvu. Neko citu Laurai no Georga nevajadzēja. Viņa bija absolūti pārņemta ar gaidāmo bērna piedzimšanu un prātā attaisnoja Georgu, iedomājoties un iestāstot sev, ka vīrieša dīvainajai uzvedībai ir kāds loģisks pamatojums. Laura bija atradusi spēku piedot sava bērniņa tēvam, jo gaidības gribēja izbaudīt kā vienreizēju, skaistu un neaizmirstamu, tikai  ar pozitīvām emocijām pildītu laiku.

Kā kundze bija vēlējusi, sarkano vēlmju lapiņu Laura ielika ne mazāk sarkanā aploksnē un nolika redzamā vietā. Viņa to noglāstīja un piedomāja, lūdzot liktenim vēl vienu vienīgu tikšanos ar Georgu…


Dalīties.

Atstāt Ziņu