Vārda dienu svin: Aldonis, Agija

Divi velosipēdisti

Pinterest LinkedIn Tumblr +

– Pasteidzies, vēl minūte un vilciens aizbrauks!

– Es jau braucu, braucu!

Uz perona lielā steigā uzbrauca divi velosipēdisti. Pa priekšu traucās vīrietis. Vidēji 30 gadus vecs, uz tumši blondajiem matiem, kas vēja izpūsti stāvēja gaisā, viņš bija pavirši uzstutējis tumšas saulesbrilles. Seja bija sakarsusi sarkana, bet zilās acis dzirkstīja. Viņš vienā lēcienā bija nost no sava velosipēda un veikli no perona iemeta velosipēdu vilcienā. Turpat aiz viņa piestāja meitene, tik pat aizelsusies, cik viņas biedrs. Jauna, vidēja auguma, galvu rotāja melna cepure ar nagu, caur tās malām nepaklausīgi izlīduši ugunskrāsas mati, mugurā sarkans krekliņš, bet kājās zilas sporta bikses. Vīrietis paņēma no viņas braucamo un palīdzēja to iecelt. Tieši aiz viņiem aizverās vilciena vagona durvis.

– O, jē! Mēs paguvām!

– Jā, paveicās, nākamais būtu tikai pēc divām stundām!

– Redzēji, kā es tām sliedēm pārlidoju pāri?

– Aha, tik nedomāju, ka tā riskēt bija vērts, un ja būtu kritis!

– Es nenokritu! Ja vienmēr domāšu, kas varētu notikt, mana dzīve būtu līdz drūmumam drūma!

– Jā, bet viennozīmīgi garāka!

– Kāda jēga no garas un garlaicīgas dzīves?

– Vai tad dzīvojot prātīgi, dzīve tādēļ kļūst garlaicīga?

– Ha, un tagad pasaki, kā cilvēks var zināt, ka dzīve var būt labāka, ja nekad nepamēģina neko jaunu?

– Nekā, līdz ar to viņš ir laimīgs savā dzīvē, tā viņam ir mierīga, zināma un …

Meitene pacēla savu velosipēdu, lai ievietotu velostatīvā. Vīrietis, to redzot, piegāja viņai klāt un neko nesakot palīdzēja, uz ko viņa pateicīgi uzsmaidīja un apsēdās turpat līdzās iepretim savam braucamajam.

– Beidzot, var apsēsties. Es, ja godīgi, esmu piekusis!

– Vai tiešām?

– Atvainojos, jūsu biļetes, lūdzu?

Konduktore piegāja pie viņiem un vienaldzīgā tonī pajautāja.

– Jā, te būs, par mums un šitās par braucamajiem.

– Rīga?

– Jā.

– Paldies.

Viņa atdeva biļetes atpakaļ vīrietim. Meitene raudzījās ārā pa logu. Vilciens rāmi brauca, ritmiski skanot- ta da ta ta.

Vagonā bija pavisam maz cilvēku, ne vairāk par septiņiem, varbūt arī astoņi, bet tas nav būtiski,tik vēlu vakaros reti šai maršrutā bija daudz ļaužu, ja nu kādreiz, kad Rīgā kaut kādi svētki tika atzīmēti.

– Pasaki godīgi, tu būtu laimīga, ja dzīvotu tā, ka tas viss vizuāli izskatītos tā …

Vīrietis paņēma savu mugursomu un izņēma no tās termosu, divas plastmasa glāzītes un cepumus.

– Skaties, šī glāzīte būtu tava māja (viņš to piepildīja ar kafiju, paņēma rokā un kāri ievilka rūgto aromātu nāsīs, tad to nolika atpakaļ), šie būs tavs darbs (viņš nolika blakus kafijai cepumus), un šī te glāze (rokās turot viņš to uzmanīgi novietoja otrā pusē cepumiem, tieši pretī pirmajai) – piemēram adīšanas pulciņš, bet šī (viņš no kabatas izvilka šokolādes batoniņu “Snicker”) esi tu.

Meitene iesmējās.

– Nesmejies! Skaties un domā līdzi. Tu no mājas ej uz darbu, tad uz pulciņu, tad atpakaļ uz māju. Tu gūsti baudījumu no darba, jo tas tev dod iespēju doties uz pulciņu, bet viss, ko tu redzi, ir tikai šie cepumi un kafija, lai gan pati esi gana salda un piepildīta, kā šis snikerītis.

Viņš nolauza pusi šokolādes batoniņa un padeva viņai.

– Neko nesapratu no tava teiktā.

– Uh, saproti jel`, ja tu visu laiku staigā pa dzīvi vienā maršrutā, tu neko citu kā par cepumu ēšanu un kafijas dzeršanu neredzi, lai gan pašai galvā ir tik daudz prāta un ķermenī enerģijas, lai spētu paveikt daudz ko vairāk.

– Tad es tiktu ne tikai pie cepumiem, bet arī ogām, gaļas un kūkām.

Viņa smejoties papildināja.

– Tieši tā! Lai gan šādā mierīgā dzīvē tu nekad neriskē zaudēt, jo visu labi zini, ciets iestaigāts pamats …, tomēr paliec pilnīga muļķe, jo neriskē paiet tālāk, pa labi, vai kreisi, līdz ar to zaudē iespēju izjust dzīvi pa īstam.

– Jā, bet tai pat laikā nav jābaidās no sāpēm.

– Un? Vai tad sāpes ir kādu nogalinājušas? Ja sāp, tātad esi dzīvs, tikai tad tu iemācies novērtēt, ko nozīmē, kad nesāp, līdz tam nekam nav vērtības. Nekam.

– Nezinu. Negribu tev piekrist. Ja nesāp, un izvairies no iespējam, kas sāpinātu, tad arī var justies labi.

– Bet tas viss būs tikai virspusējs. Salīdzini to ar upi – rāma, krāčaina, ar ūdenskritumiem un arī  aizsalusi ar biezu ledu. Lūk, pēdējais variants ir to cilvēku dzīve, kuri no visa sevi sargā.

Meitene pasniedzās pēc cepuma, paraudzījās pa logu.

– Mainām tēmu, mēs sākam par daudz filozofēt!

– Nē, nemainīsim gan! No kā baidies?

– No tā, ka mans dzīvesveids ir pareizs, bet mani aizvien nepamet šaubas, ka man būtu jāstaigā starp šīm kafijas glāzītēm, pa ceļam iegriežoties cepumos.

– Tu domā, ka izdzīvojot šo dzīvi, rīkojies nepareizi?

– Jā.

– Kāpēc?

– Tādēļ, ka to nesaprot arī viņš … . Ja es būtu citādāka – tas snikerītis, kas staigāja starp divām kafijas tasītēm un cepumiem, to pašu kuru apēdām, tad viņš, nu, saproti  … .

– Atkal tu par viņu. Es jau domāju, ka jau esi sapratusi! Ja cilvēks, nespēj pieņemt tevi tādu, kāda esi, tev nav jāmainās viņa dēļ, jo ir iekārtots tā, ka kaut kur ir cilvēks, kuram tu būsi ideāla, lai ko arī tu darītu vai nedarītu.

– Varbūt … . Negribu runāt par mīlestību un tās radītajām sāpēm. Lai gan tas, ka cilvēks pēc kaut kā tiecās, ir cieši saistīts tikai ar to.

Vagonā atskan “Rīga – galapunkts”

– Mums jākāpj ārā. Ātri gan atbraucām!

– Auč`, man visi muskuļi stīvi, labi, ka drīz būsim mājās. Pa kurieni brauksi mājās?

– Pa Krasta ielu.

Viņš ātri sameta somā neapēstos cepumus, glāzītes un nocēla no statīva abus velosipēdus. Vilciens apstājās un viņi klusējot izkāpa arā. Viņa apskāva vīrieti.

– Paldies par šīsdienas kompāniju. Tu jau zini, ka man vienmēr prieks ar tevi kopā izbraukt kādu aplīti.

– Nav jau par ko! Kad tiekamies atkal?

– Nezinu, varbūt nākamnedēļ?

Okej. Tad pagaidām čau!

Dalīties.

Atstāt Ziņu