Inta bija tikko apsēdusies un mēģināja nomierināt kāpienā satraukto elpu, kad atsprāga stiklotās durvis un ar skaļu „Čiu, riu, septiņ div!”, birojā iebrāzās Hanna. Īstajā vārdā Dace, sieviete uzstāja, lai viņu dēvē par Johannu, vai vismaz par Hannu. Šis vārds ar viņu rezonējot, un it īpaši rezonēt esot sācis tagad, trīsdesmit trīs gadu vecumā, kopš viņa esot apzinājusies savu identitāti. Ar šo vārdu viņa parakstīja nekad nepublicētas esejas, kuras sūtīja žurnāliem un interneta portāliem, sūkstoties, ka „tur jau drukā tikai savējos”. Tā viņa atsaucās telefona zvaniem un iepazīstināja ar sevi garlaikotu intelektuāļu krodziņos, kur laiku pa laikam ieklīda, lai meklētu domu biedrus eksistenciālu jautājumu risināšanai.
–– Ir nu gan rītiņš! –– viņa ietaurējās skaļā, dobjā balsī. Piedipināja pie darba galda, nosvieda somu un allaž līdzi staipītos maisiņus. Tad atglauda pāri sakrāsotajai sejai krītošās melno, garo matu šķipsnas un pārlaida skatienu telpai, meklējot dzirdīgas ausis, –– nē, nu protams, TĀ tikai ar MANI var notikt!
Viņai allaž kaut kas atgadījās. Turklāt, atgadījās īpaši. Hannas zeķubikses plīsa īpaši un papēži lūza sevišķā manierē. Sabiedriskais transports kavēja tikai viņai un, protams, speciāli. Neba velti meičas viņu dēvēja par Biroja Mocekli. Inta ķemmēja matus, pārskatīja darāmo darbu sarakstu un teiktajā pat neklausījās –– gan jau atkal aizmirsusi mājās mobilo telefonu, datoram uzlējusi brokastu kafiju vai tamlīdzīgi. Intai savu rūpju gana.
–– Ej tu nost, kas par rītu! –– Hanna, kūkumā salīkusi, atkāpās biroja vidū, bēra vārdus un vicināja melnā šifonā blūzē ietērptās rokas. No rozā īsbrunču apakšas spraucās slaidas kājas, ieautas melnās zeķubiksēs un sarkanās platformas kurpēs, kas kustējās tādā kā „ča-ča-ča” ritmā.
„Tiešām, kaut kāds pilnmēness. Vispirms vīrs, tad tas Moisejs, tagad vēl aurojoša Dace!”, Inta uzlika austiņas, pievilka tuvāk sildītāju un koncentrējās darbam. Biroja Mocekles vāvuļošana viņā raisīja fiziskus drebuļus. Bet, varbūt tas tikai aukstums, kas dvesmoja no sienām. Viņai nepatika šīs telpas. Ēkā bija iespiedušies biroji, kuri vēlējās būt vizuāli stilīgi. Tik oriģināli, ka līdzinājās cits citam kā spoguļdvīņi. Ar industriālo dizainu, kaitinoši atvērtām koptelpām, ķieģeļu mūriem, milzu ventilācijas caurulēm un avangarda gleznām. Arī Intas vadītais tulkošanas uzņēmums nesen bija pārvācies uz šejieni. Ja gribēji būt pamanīts, vajadzēja atrasties pareizajā vietā. Sieviete vēlreiz nodrebinājās. Cerams, vakardienas salšana nebūs raisījusi saaukstēšanos. Tik vēsu un lietainu maiju, savos trīsdesmit piecos, viņa neatceras piedzīvojusi.
***
Inta stāvēja zem biroju kompleksa ieejas nojumes un klusībā lamāja Ilgvaru. Vīrs atkal nesteidzās. Iecienītajā bēšajā žaketē ar rozēm sala. Ja vien nelītu, ietu kājām. Iznāca ēkas apsargs un no kabatas izvilcis „KENT” paciņu, aizsmēķēja. Kuplās uzacis, kas spuroja uz visām pusēm, līdzīgas mazām pudeļu birstītēm, pavirzījās pretī viena otrai. Šķita, tūlīt, tūlīt, tās satiksies, taču birstītes atkal atkāpās savās vietās. Sieviete saviebās un prātoja, vai nevajag atgādināt pie sienas piestiprināto zīmi: „10 metrus no ieejas smēķēt aizliegts”. Tikmēr vaininieks paguva ievilkt vien pāris dūmus, iekams vēja atnesta lietus lāse trāpīja cigaretei. Vīrietis nodzēsa smēķi un ielidināja to atkritumu urnā. Brīdi raudzījies lietū, viņš pievērsās Intai.
–– Moisejs, –– apsargs pastiepa spēcīgu plaukstu, –– cik var staigāt garām, beidzot taču jāiepazīstas, –– viņš paskaidroja.
Viņa apvaldīja smaidu. Moisejs! Izskatās pēc Ulda no blakus mājas. Tumšpelēkie mati, pievīti dažiem sirmiem pavedieniem, apgriezti kārtīgā ezītī. No taisnstūrveida sejas raudzījās brūnas, spožas acis, izvietotas tuvu viena otrai. Zem pareizi veidotā deguna pāri virslūpai stiepās rēta, kas muti vērta nedaudz greizu. Bet vispār, tīri simpātisks tas Mozus! Tās stiprās rokas! Un spēcīgais augums! Savilkusi nopietnu seju, viņa nomurmināja savu vārdu, un vērās auto plūsmā. Kur gan kavējas Ilgvars?
–– Tu no kura kantora? –– Moisejs turpināja.
–– Tulkoju. Trešajā stāvā, –– viņa mehāniski atbildēja.
–– Aaa, laikam zinu. Viena no jūsējām nāk te papļāpāt. Tāda skaļa tumšmate. Telefona numuru iedosi? –– Moisejs paberzēja degungalu.
Pēdējais teikums Intu pārsteidza nesagatavotu.
–– Kam tev tas. Nevajag! –– viņa satrūkusies paraudzījās blakus stāvētājā.
Telefons, gluži kā sadzirdējis sevi pieminam, ieskanējās. No Intas somas atskanēja U2 „With or without You”. Dziesmu viņa bija izvēlējusies Ilgvara zvanam. Vīrs ziņoja, ka tomēr nevarēs atbraukt viņai pakaļ. Un jā, viņš esot piemirsis pateikt, ka nedēļas nogalē foto plenērs un prom braukšot jau rīt. Kopš viņš sociālo tīklu profilos, līdzās vārdam bija pierakstījis titulu „FOTOGRĀFS!!”, Ilgvars mājās uzturējās arvien retāk. Inta klusu nolamājās, pamāja Moisejam un izvilkusi sarkanu lietussargu, sarāvusies izgāja zem krītošajām lāsēm.
Moisejs notrausa no vaiga nejaušu lietus pili. Šo sievieti viņš bija ievērojis jau sen. Apaļīgs stāvs, ar stingrām, sievišķīgām aprisēm. Glītā seja ar pareizajiem vaibstiem un pilnīgajām lūpām vienmēr šķita viegli iedegusi, bez Latvijas pavasarim raksturīgā bāluma. Tumšie, gludie mati krita pusplaukstas platumā zem ausīm. Un acis. Tik brūnas un dzīvas! Apsargs zināja, ka viņai kāds brauc pakaļ, bet dažkārt tā arī neatbrauc. Arī viņš skaitās precējies, lai gan, ar sievu tikpat kā nesarunājās. Moisejs ieblieza ar dūri pa sienu un devās atpakaļ uz posteni vestibila stūrī.
Pie ēkas piebrauca kravas mikroautobuss ar uzrakstu „Ziedošā Oāze”. Šoferis izcēla kasti ar rožu podiņiem. Pienāca puisis no ceturtā stāva svētku rīkošanas aģentūras un palūdza atļauju ziedus pa nakti atstāt apsarga „aizgaldā”.
–– Kas tad man, liec vien! Tikai, vaktēt gan netaisos, ja kas pazudīs, paši vainīgi! –– viņš paraustīja plecus un apsēdies aiz letes, iegrima Borisa Akuņina „Turku gambītā”.
***
Hanna nerimdamās runāt, ieslēdza datoru. No atvilktnes izvilka tumšzilu gumijas iešļūceņu pāri. Balansējot uz vienas kājas noķeksēja vispirms vienu sarkano platformeni, tad otru. Iekāpa čībās un iestūķēja kurpes atvilktnē. Beidzot apsēdās, parakās somā, iztina no celofāna rudzu maizes riku ar kotletēm, un kāri iekodās tajā. Telpā izplatījās gaļas un sīpolu aromāts, kas sajaucās ar viņas uzmācīgi saldajām smaržām.
–– Un paēft arī nepafspēju! Nu pilnīgi traks rīts!
–– Klau, dāmas, te nav ko elpot! –– Inta piecēlās un atvēra logu.
Ejot atpakaļ uz darba vietu, viņa pamanīja Hannas emociju izvirduma ieganstu. Līdzās datoram, papīru kaudžu, ēdiena kārbu un maisiņu juceklī, stāvēja neliels rožu podiņš. Tikmēr Hanna noslēpa somā pusapēsto kotlešmaizi un iesvieda mutē košļājamo gumiju. Uzlika austiņas un ienira tulkojamajā materiālā. Ar rūžu izceltie vaigu kauli kustējās gremošanas ritmā, tāpat kā rūpīgi uzkrāsotās lūpas ar nedaudz augšup izzīmētajiem kaktiņiem. Krāsojums Hannas seju vērta pastāvīgi smīnošu. Šobrīd Intai tā šķita savilkta triumfa smaidā un viņa iztēlē svieda kolēģei ar skavotāju. Jaunajā birojā neieplānot sev nodalītu kabinetu, bija kļūda. Sagribēji spēlēt demokrāti un sēdēt kopā ar meitenēm, tad nu saņem arī Biroja Mocekli, ar mūžīgo tarkšķēšanu, neveiklos apavos ieauto kāju šļūkāšanu un skaļo košļāšanu.
Intas skatiens atkal un atkal apstājās pie Hannas darba galda.
***
Rīts pienāca slapjš un pelēks. Ilgvars sakrāmēja somu, uzspieda paviršu skūpstu un nosaucis Intu par „manu pīrādziņu”, aizbrauca. Atgriezīšoties svētdien. Viņa taču negarlaikosies, vai ne? Lai aizejot kaut kur ar draudzenēm. Inta aizvadīja uz skolu meitu un domīgi nostājās pie spoguļa, pētot šauros džinsos un tumšzilā svīterī iespīlēto stāvu. „Pīrādziņš”. Vēl nekad vīrs nebija viņu tā saucis. Varbūt, tiešām, kādu kilogramu derētu nomest. Nu vismaz, biežāk staigāt kājām. Inta brīdi pētīja savu atspulgu, tad lēni noģērbās un uzvilka puķoto kostīmu. Žakete labāk piesedza liekos apaļumus. Turklāt, gaišās krāsas bija kā pretstats vējpilnajam slapjumam aiz loga.
Moisejs slaistījās zem ieejas nojumes, kad ieraudzīja piebraucam taksometru. Līdzās šoferim sēdēja Inta. Tās rozes uz viņas tērpa! Paklausot pēkšņam impulsam, viņš nodzēsa cigareti, iemetās savā stūrī, parakās kastē un ar puķu podiņu rokā aizšķērsoja sievietes ceļu uz liftu.
–– Tas tev! –– spēcīgā roka viegli drebēja.
Inta sastinga. Gribēja ko teikt, bet kājas pašas aiznesa viņu uz kāpņu pusi. Sen viņa nebija tā skrējusi. Ko gan viņš ir iedomājies!
Moisejs palika stāvam. Noblīkšķēja durvis. Vestibilā, aizķērusies aiz gumijotā paklāja malas, ieklupa Hanna. Vienā rokā turot salauztu lietussargu, otrā balansējot somu un vairākus maisiņus, viņa uztriecās apsargam.
–– Ko stāvi kā murmulis! –– viņa iebrēcās un ieinteresēta paraudzījās uz ziediem, kamēr vīrietis pacēla viņas nokritušo lietussargu.
–– Ņem, būs labāks prāts! –– Moisejs ielika puķu podu Hannas pilnajās rokās un nospieda lifta pogu. Viņas seja ar koši krāsotajām lūpām atplauka platā smaidā. Lifts atbrauca un atkal aizbrauca, taču Hanna tajā neiekāpa, izplūdusi garā pateicības runā. Bet Moisejam gribējās izgaist. Par laimi, iezvanījās uz galda atstātais telefons un viņš atstāja sievieti vienu.
***
Brīdi pastrādājusi Hanna pielēca kājās.
–– Es taču neiedevu koordinātas! Kā viņš mani sazvanīs! –– viņa iesaucās un izmetās pa durvīm.
Inta nemierīgi sagrozījās. Vai tiešām, „viņš” ir viņš? Šķiet, bija pienācis īstais brīdis aiziet uz pirmā stāva veikaliņu pēc kaut kā garšīga. Šķērsojot vestibilu, viņa redzēja apsarga letei pārlīkušo Biroja Mocekles muguru, rozā minisvārkos ietērpto dibenu un apmulsušā apsarga seju.
Moisejs grozīja rokās vizītkarti ar telefona numuru. Kā tas tā ir sanācis, ka Intas vietā viņam pielipusi šī Dace, kura sauc sevi par Hannu un stāsta, cik ļoti dienesta laikā iegūtā rēta viņa seju dara dramatisku. Vai viņš zinot, ka Borisa Akuņina īstais vārds ir Grigorijs Čhartišvili? Un, cik viņa gatava tam, lai viņš brīvdienās Hannu kaut kur aizvestu. Vai viņš esot informēts, ka Akuņins neatbalsta Putina politisko kursu?
–– Ja nu tev mainās plāni, piezvani! Nekautrējies! –– viņa vairākkārt aicināja, ignorējot Moiseja teikto, ka viņš nedēļas nogalē būs aizņemts, līdz vīrietis negribīgi nosolījās „kaut ko izdomāt”.
Bet Moisejs vienkārši gribēja iepazīt Intu.
Intai nākot no veikala, Hannas vestibilā vairs nebija. Viņa iegriezās tualetē. No aizņemtas kabīnes skanēja Biroja Mocekles balss.
–– Hallo, hallo, tagad dzirdi? Viņš piezvanīs! Jā, es iedevu numuru, paprasīt bremzēja, tu jau zini, kādi tie veči ir. Nu bet, puķes taču tāpat vien nedāvina! Kā tev šķiet, kurp labāk braukt? Varbūt tepat uz Mangaļsalas molu? –– viņa čurāja un vienlaikus bēra vārdus klausulē.
Inta apgriezās, klusi aizvērusi durvis un uzkāpa uz „dāmistabu” stāvu augstāk. Ir maijs, piektdiena, un rītdienu sola siltu un saulainu. Viņai ir trīsdesmit pieci gadi, vīrs, kura nekad nav mājās un pusaudze meita, vienmēr aizņemta ar savām darīšanām. Vienas diennakts laikā viņa divreiz atraidījusi pievilcīgu vīrieti. Tas nozīmēja kārtējo vientuļo nedēļas nogali. Kamēr citi aizpildīs sociālos tīklus ar bildēm no Tērvetes, Rundāles, Siguldas un Jūrmalas, viņa strādās, strādās un strādās. Ne velna! Tā nebūs! Atgriezusies birojā, viņa atvēra izpildāmo darbu mapi un atradusi īpaši piņķerīgu, medicīnas terminiem piebērtu tekstu, nospieda sūtīšanas pogu un devās pie Hannas.
–– Dace, tev darbiņš. Atver e-pastu, lūdzu. Vajadzētu uz pirmdienas rītu. Nāksies pastrādāt arī brīvdienās. Varēsi taču, vai ne?
Inta pagrieza muguru, lēni aizgāja līdz rakstāmgaldam. Klientam darbu jānodod pēc pāris nedēļām. Bet, labs, kas padarīts, ne tā?
Mājupceļā viņa apstājās līdzās Moisejam, kurš atkal kūpināja „KENT” un norādīja uz zīmi, ka šeit smēķēt aizliegts. Tad palūdza iedot viņa mobilo tālruni un ierakstīja tajā savu numuru. Atdevusi tālruni pārsteigtajam īpašniekam, viņa gaišajā kostīmā ietērpto augumu šūpodama, nozuda pievakares saulē.
Par autori:
Ilze stāstus raksta nesen. Ir piedalījusies 2014.gada “Jauno un Iesācēju autoru seminārā” un mācījusies “Literārajā Akadēmijā” pie Ingas Žoludes un Ronalda Brieža. Piedalījusies prozas lasījumos “Literārās Akadēmijas Prozas Pēcpusdienas” ietvaros. Līdz šim darbi ir publicēti “Latviju Tekstu” prozas pielikumā un “Satori” interneta portālā.
