#MeToo

Jau vairākas nedēļas visas ziņu lentes gluži vai katru dienu papildinās ar mirkļbirkas #MeToo* briesmīgajiem stāstiem. Maisam, briesmīgi lielam, melnam, sieviešu sāpju un pazemojumu pilnam maisam gals atrauts vaļā. Varbūt Vainstīna** zemiskajām tieksmēm un viņa upura drosmei jāsaka paldies?

Kāpēc tieši tagad? Vai tiešām viņu var būt tik daudz? Kāpēc viņas ir klusējušas? Vai tas nav lēts PR? Jautājumu daudz. Daļa no tiem tā arī paliks bez atbildes. Bet šī, atkailinātā, ir tikai aisberga redzamā daļa. Iedomājaties, cik daudzas sievietes, kuras bijušas seksuālas vardarbības upuri, nekad nevienam par to nepateiks, jo, pirmkārt, viņas vairs nekad nerunās, otrkārt – nav, kam teikt, treškārt – ir taču valstis, kur pašam vardarbības upurim draud sods… Briesmīgā laikā dzīvojam, jo vardarbība nav mazāk bīstama par mēri. Un tā, kā tagad redzam, ir izplatījusies absolūti visā pasaulē.

Par upuriem smīkņā, viņas nosoda, ne visām tic, sevišķi, ja notikums bijis pirms vairākiem gadiem.

Tas bija kārtējais raksts par briesmīgo vardarbības dēmonu, kas valda pasaulē. Es to izlasīju. Es stāstīšu savu stāstu. #MeToo

***           

Seksuālā vardarbība nav tikai šovbiznesa monstrs. Tā dzīvo visur. Es to izbaudīju. Es arī esmu upuris.

Es biju savu vecāku vienīgā meita, augusi mīlestībā, saticībā, lai arī ne ļoti bagātā ģmenē. Es nekad nebiju dabūjusi pērienu, pat kliegt vienam uz otru mūsu ģimenē nebija pieņemts! Es ļoti centos, biju labākā skolniece klasē, man bija sasniegumi sportā, es vadīju skolas pašpārvaldi, papildus apguvu svešvalodas, jo gribēju studēt un vēlāk veidot veiksmīgu karjeru diplomātiskajā dienestā. Jā, man, meitenei no mazpilsētas, bija lielas ambīcijas, jo es gribēju tik tālāk par mazpilsētu. Es tiku, jūs ziniet, bet par to maksāju dārgu cenu. Kāpēc es runāju tikai tagad? Es centos, lai mani vecāki būtu lepni. Es centos, jo gribēju, lai dzimtajā pilsētā par mani runā. Es biju gatava smagam darbam, jo man bija mērķi. Es runāju tagad, jo mani vecāki ir miruši. Es nespētu viņus sāpināt. Jā, es biju upuris un mani kompleksi izlīda dažādos veidos. Jautāsiet, vai esmu laimīga – es taču sasniedzu mērķus, karjeru, par mani runāja un vecāki lepojās… Es biju niecība, upuris, kas baidās runāt. Es baidījos atzīt un baidījos sāpināt, es negribēju, lai man vēlreiz tas viss ir jāizsāp. Ja es būtu sapratusi, ka tā varu pasargāt citas, es, ne brīdi nešauboties, būtu runājusi agrāk. Piedodiet, lūdzu, piedodiet, ka es to nespēju…

Man toreiz bija divdesmit trīs. Pēc prakses pirms studiju beigām mani uzaicināja strādāt ministrijā, departamentā, kur biju praksē. Ar prieku pieņēmu piedāvājumu, jo ne visiem maniem kursa biedriem pēc studijām uzreiz izdevās atrast kāroto darbu. Es turpināju studijas neklātienē, īrēju omulīgu dzīvokli netālu no pilsētas centra. Brīvajā laikā turpināju sportot, baudīju dzīvi, apmeklēju dažādus kultūras pasākumus.

Departamenta direktors amatā bija jau ilgu laiku. Daži kolēģi viņu uzskatīja par augsta ranga diplomātu, īstu profesionāli, viņa viedoklī ieklausījās, un draudzība ar viņu bija vērtīgāka par algas pielikumu. Tie, kas bija ieguvuši šo bonusu, zināja stāstīt, ka direktoram ir laimīga ģimenes dzīve, divas meitas, kuras studējušas ārzemēs, kur arī nodibinājušas ģimenes, un direktors tagad esot izcils vectētiņš saviem trim mazbērniem. Taču sarunās kāds bija atļāvies atzīt, ka par savu spožo karjeru un spēju ilgstoši saglabāt amatu, direktoram jāpateicas sievai, kura esot diplomātu aprindās zināmas ģimenes atvase. Ar sievu direktors iepazinies un apprecējies jau studiju laikos un tā arī pie sievas turoties.

Un tad bija TĀS runas, ka departamentā esot diezgan liela kadru mainība, īpaši sievietes, pat neskatoties uz labo atalgojumu, iespējām un iestādes prestižu, no mūsu departamenta bēgot. Jā, tieši tā filozofēja IT nodaļas puiši… Toreiz es tam nepievērsu uzmanību un nesapratu, ka IT speciālisti savā būtībā zina vairāk kā jebkurš ģimenes draugs. Kaut ko legāli, kaut ko – nelegāli, bet viņi tieši tāpēc ir speciālisti tehnoloģiju jomā.

Direktors, satiekot mani, vienmēr bija pieklājīgs, interesējās, kā veicas darbi, sākumā nekādus mājienus neizrādīja. Kādu brīdi biju jaunākā darbiniece, taču tieši man bija tas gods kopā ar direktoru doties komandējumā uz kādu Tuvo austrumu valsti. Es pamanīju kolēģu savādos skatienus, taču uztvēru to kā parastu tautiešu skaudību. Arī kancelejas vadītājas steiga, kad man pirms komandējuma bija jāparaksta dažādi dokumenti, nešķita aizdomīga. Vēlāk izrādījās, ka viņi visi klusēja, jo neviens nevēlējās pazaudēt darbu. Tieši tik primitīvi…

Lidojuma laikā direktors lielāko daļu gulēja un lasīja. Viesnīcā mūsu numuriņi atradās blakus. Neskatoties uz nākošajā dienā paredzēto tikšanos blīvo, saspringto grafiku, pēc vakariņām direktors piedāvāja iziet pastaigā pa pilsētu. Sapratu to kā pieklājības žestu, bez tam, tajā valstī biju pirmo reizi un iepazīt pilsētu likās interesanti. Tādas tēvišķas bija mūsu sarunas – direktors taujāja par manu dzīvi, ģimenei, profesijas izvēli, interesēm, protams – vai man ir dzīvesbiedrs. Paralēli šīm sarunām, direktors man daudz stāstīja par pilsētu un valsti, kurā atradāmies. Saruna bija piepildīta, interesanta, direktora akcijas manās acīs palielinājās.

Pēc vairāku stundu pastaigas biju nogurusi gan no karstuma, gan iespaidiem un plašās informācijas, tiešām gribēju atpūsties, jo priekšā bija svarīga darba diena. Pie numuriņiem atvadījāmies, es brīdi atpūtos, tad sagatavoju sev vannu. Pie durvīm klauvēja. Direktors. Protams, bez liekiem jautājumiem atvēru. Viņš bija halātā, kaut kā savādi smaidīja. Aizvēris aiz sevis durvis, direktors pārliecinoši nāca manā virzienā. Atkāpjoties es, tik muļķīgi kā meksikāņu seriālos, paklupu aiz dīvāna. Tas bija liktenīgs kritiens. Kā bezdibenī…

Pēkšņi direktors no izglītota, pieklājīga vīrieša, no pazīstama diplomāta, kārtīga vīra un mīloša vectētiņa bija pārvērties nezvērā. Viņš piespieda mani pie dīvāna, uzgūlās virsū, ar vienu roku aizspieda muti, ar otru turēja manas rokas.

– Tu domā, ka es tevi, niecību no mazpilsētas, zaļknābi no augstskolas sola tāpat vien atstāju darbā un paņēmu līdz? Nē, manu jaukumiņ! Par visu ir jāmaksā,– viņš sēca man sejā. Es sajutu direktora sviedrus sev uz vaiga un viņa piebriedušo locekli uz sava vēdera. – Nedomā kliegt, atceries, kurā valstī atrodies. Un neceri, ka tev atgriežoties valstī kāds ticēs. Tu neesi nekas, bet, kas esmu es, man tev nav jāatgādina,– pārliecināts par sevi direktors ņirdza.

Es biju kā pārakmeņojusies. Baiļu šoks, kauns, ka biju tik lētticīga, iedomas – varbūt pati esmu izaicinājusi – plosīja mani, bet nedeva spēku rīkoties. Es lieliski sapratu, ka, atrodoties tajā valstī, tik tiešām neviens man nepalīdzēs un, kamēr esmu darbā, es pret šo varmāku esmu bezspēcīga. Man bija jaizlemj, ko darīt. Es, protams, varēju ļauties, izlikties, ka man tas patiktu, varēju mēģināt atrunāt, draudot, ka atgriežoties visiem par to pastāstīšu. Man nebija daudz laika un es lieliski sapratu, ka neviena no manām idejām nedarbosies ne tagad, ne ilgtermiņā.

– Nekas tev nenotiks, jums taču visām gribas seksu ar kungu, jums visām gribas seksu ar priekšnieku, lai kafijas pauzēs ir par ko parunāt, vai ne?!– direktors, joprojām turot aizspiestu manu muti, elsoja ausī. – Tad nelauzies, ne tev gabals nokritīs, ne starpene nodils un uz pieres rakstīts arī nebūs. Atzīsti, tu taču arī gribi augsta līmeņa diplomātisko seksu, vai ne?– viņš turpināja rupji izpausties.

Neko tādu es negaidīju! Mani mēģinājumi atbrīvot rokas nebija veiksmīgi, un galva bija iespiesta dīvāna stūrī tā, ka arī to es nespēju atbrīvot. Direktors, neskatoties uz saviem gadiem, bija labā fiziskā formā, un tas šādā situācijā spēlēja viņam par labu. Katra mana kustība, lai atbrīvotu kājas, deva viņam iespēju pavirzīt dzimumlocekli augstāk pa manu ķermeni. Es brīdi ievilku elpu, zaudēju modrību, un direktors to izmantoja. Palaidis vaļā manu muti viņš, acīm zvērojot noelsās:

– Nespirinies, kuce, un nedomā kliegt, ja gribi atgriezties mājās! Labāk atslābsti un gūsti baudu,  jaukumiņ!– direktors nokomandēja un ar vaigu aizspieda man muti. Jau nākošajā mirklī viņš ar brīvo roku ieķērās manās apakšbiksēs un, parāvis aiz tām, pacēla kāju. Tad strauji un spēcīgi, ar savu celi pieturot manu kāju, ievadīja savu dzimumlocekli man vagīnā. Man neizsakāmi sapēja. Es to negribēju, man bija pretīgi. Es nesaprotu, kāpēc pat nemēģināju kliegt. Es mēģināju grozīt galvu un vienubrīd domāju, ka varētu iekost direktoram vaigā. Gluži kā sadzirdējis manas domas, viņš pacēla galvu un to noraidoši pagrozīja:

– Nevajag, pat nedomā, tev vairāk sāpēs,– viņš mani pabrīdināja.

Dzimumakts bija pretīgs, garš, kā man šķita. Direktors kratījās, elsoja, siekalojās pa manu seju un matiem, kodīja kaklu. Pie katras manas kustības viņš sagrāba manas rokas spēcīgāk un stiprāk piespieda celi.

Un tad tas tomēr beidzās. Ar pretīgu vaidu direktors ejakulēja man uz vēdera, bet tad parāva savu ķermeni augšup un piegrūda savu locekli, kurš bija slapjš, man pie mutes. Skatoties man acīs, direktors pavēlēja:

– Ņem, sūkā, kuce!– un kā uzvarētājs pacēla skatu pret griestiem. Eiforijā zaudējis modrību, direktors bija palaidis vaļā manas rokas un kāju, tas deva man iespēju, un es viņu pagrūdu. Negaidījis šādu soli, viņš nokrita uz grīdas, es lēcu kājās un skrēju uz vannas istabu, jo tur varēju paslēpties.

Viņš pienāca pie aizslēgtajām vannas durvīm un mierīgi, it kā nekas nebūtu bijis, teica:

– Ieej vannā, jaukumiņ, un izgulies labi! Mums rīt svarīga darba diena dzimtenes labā! Arlabunakti!

Es dzirdēju, ka viņš aiziet un ieiet savā numuriņā. Es bezspēcībā iekritu vannā, pat nejutu, ka ūdens ir atdzisis. Man bija vienalga, cik tas auksts, es gribēju noberzt direktora siekalas, sēklu, pieskārienus. Es gribēju aizskalot kanalizācijā ne tikai šo dienu, bet visu savu dzīvi, visu sevi, ja vien tas būtu iespējams.

Es nezinu, cik ilgi atrados aukstajā ūdenī, taču kaut kā tomēr biju nokļuvusi līdz gultai. Ar atvērtām acīm, palīdusi tikai zem greznā gultas pārvalka, es biju “nogulējusi” līdz rītam.

Iekšējā telefona modināšanas zvans atgrieza mani realitatē. Man taču bija jādara darbs! Es ieraudzīju sevi spogulī un nobijos. Neviens neko nedrīkst nojaust, no mūsu šīs dienas darba daudz kas ir atkarīgs. Man bija jāsaņemas un jāstrādā valsts labā. Bet kā es atradīšos viņa tuvumā? Kā tas būs? Man bija sevis neizsakāmi žēl. Tā bija nolemtības sajūta. Vienubrīd, pieejot pie viesnīcas loga, es paskatījos lejup… Nē, es nedrīkstu, tas taču būs diplomātiskais skandāls… Man bija tikai viens variants – saņemties un doties kalpot valstij.

Pie durvīm klauvēja. Es sarāvoss, jo pazinu – tas bija direktors. Man bija jāiet. Es gāju.

– Labrīt, kolēģe! Dodamies brokastīs, mums priekšā darbīga diena,– absolūtā vienaldzībā direktors paziņoja.

Es nespēju uz viņu paskatīties, turējos pa gabalu, izvairījos no skatieniem.

Diena ievilkās, es centos turēties un aktīvā darba diena aizdzina domas par piedzīvoto vardarbību. Līdz brīdim, kamēr tiku numuriņā. Bet es nespēju gulēt, man pat bija bail iet vannā, jo es nebiju pārliecināta, ka atkal neatnāks direktors. Pat aizslēgtās durvis un desmitais stāvs man nešķita škēršļi.

Mēs ar direktoru satikāmies pirms izbraukšanas uz lidostu.

– Biju aizgājis līdz pilsētai, sieva gaidīs ciemakukuli, viņai patīk šejienes audumi un garšvielas,– ģimeniskais cilvēks stāstīja. – Vai tu, jaukumiņ, neko nenopirki atmiņai par šo braucienu?– direktors izsmejoši pajautāja, kāpjot taksometrā. Man kaklā sakāpa pazemojuma un asaru kamols. Man gribējās vemt…

Mūsu sēdvietas lidmašīnā bija blakus. Vēl viens pārbaudījums sešu stundu garumā.

Nākošā diena bija sestdiena, un man bija divu dienu handikaps. Es sāku apsvērt, kā man rīkoties. Nu nevar būt, ka viņš tā rīkojās pirmo reizi, jo bija pārdrošs un darbojās pārdomāti. Vai tiešām viņš ir tik varens, ka neviens man nespētu palīdzēt? Skatoties baltajos, biezajos mākoņos, es gribēju tur aizlidot. Lai neatgrieztos. Vai pagriezt laiku atpakaļ… Vai…

Pa galvu šaudījās dažādas domas. Mans ķermenis sāpēja, kakls bija notirpis, jo es sēdēju ļoti neērtā pozā, maksimāli atvirzījusies no direktora un skatījos tikai ārā pa logu. Es atteicos no ēdiena, no dzērieniem…. Es gribēju sajust zem kājām zemi un, neredzot to nezvēru, nokļūt mājās.

Mani gaidīja vēl viens pārsteigums. Ieturējis lidmašīnā maltīti, direktors man iedeva aploksni. – Izlasi, jaukumiņ! Tas, lai tu, mājās esot, neizdari nepārdomātas lietas un nesaraksti melīgus iesniegumus policijā,– viņš, uzvaroši smaidot, teica.

Es neticēju savām acīm! Aploksnē bija aizdevuma līgums. Manis parakstīts līgums, kuru es nekad nebiju noslēgusi! Bet melns uz balta, tas bija mans paraksts uz dokumenta, kas apliecināja, ka esmu aizņēmusies no direktora divsimt tūkstošus eiro. Ārprāts! Tad es atcerējos, ka kancelejas vadītāja deva parakstīšanai ar komandējumu saistītus dokumentus un steidzināja, lai visu parakstu nelasot, jo tā taču esot ierastā formalitāte. Tāpēc viņas skats bija tik dīvains… Vai tiešām viņa to zināja?!

– Tu visu saproti?– direktors jautāja. – Nedari neko tādu, kas tevi pazudina, jaukumiņ! Tev taču karjera un visa dzīve vēl priekšā,– viņš atkal izsmejoši piebilda. – Līgums paliks pie manis. Ja būsi gudra un paklausīga meitene, līgumu neviena tiesa neredzēs. Pretējā gadījumā – tu saproti – tev neviens neticēs, un tu man būsi parādā ļoti ilgi,– direktors nopietni un pārliecinoši iebiedējoši teica.

Es salūzu. Tādam sitienam, tik filigrānam plānam es nebiju gatava. Visas manas domas par vēršanos policijā pārvērtās pelnos. Es biju pazemota, izvarota un it kā varmākam parādā. Es sapratu vienu – man jānokļūst mājās, man jāizlemj kā un vai dzīvot tālāk. Es lieliski apzinājos, ka mana dzīve tagad dalījās “pirms” un “pēc” periodos, jo nekad vairs nebūs tā, kā bija pirms izvarošanas. Man būs jāmācās pieņemt sevi, neskatoties uz to, ka esmu pietiekoši izglītota sieviete un saprotu, ka manas vainas notikušajā nav ne mazumiņa.

Jā, toreiz arī es izlēmu klusēt, jo biju iedzīta stūrī. Es neredzēju loģisku izeju. Man šķita, ka nav neviena spēka, nevienas institūcijas, kas man patiešām spētu palīdzēt. Vispār, man šķita, ka neviens man neticēs un tas bija pats šausmīgākais.

Kāpēc es tagad to stāstu? Es nebiju vienīgā, es no sirds gribēju pasargāt citas un man ļoti, ļoti žēl, ka to neizdarīju agrāk.

Departamentā darbā tika pieņemta kancelejas vadītājas attāla radiniece. Arī viņa kļuva par direktora upuri. Direktors neesot zinājis par darbinieču radniecību un, savu radinieci žēlojot, kancelejas vadītāja man visu izstāstīja. Viņa bija gatava liecināt par falsificētajiem aizdevumu līgumiem un par visu pārējo, ko zināja, ilgstoši strādājot savā amatā. Un kolēģi no IT nodaļas arī sniedza derīgu informāciju par direktora patieso dzīvi.

Mums tomēr noticēja. Direktors saņēma pelnīto sodu, visus līgumus atzina par spēkā neesošiem. Man vairs nav jābaidās.

Man nav jābaidās? Taču man joprojām ir bail. Toreiz es paliku strādāt ministrijā, bet pie pirmās izdevības pārgāju uz citu departamentu. Bijušo direktoru praktiski nesatiku, jaunajā darbavietā neko tādu nepiedzīvoju. Es izgāju psihoterapijas kursu, apmeklēju atbalsta grupas, lasīju attiecīgu literatūru un vienlaikus izvairījos no rakstiem par piedzīvotu seksuālu vardarbību.

Taču es joprojām baidos. Ja esmu viena, viesnīcās nekad neveru vaļā durvis, kad pie tām kāds klauvē. Man nav ģimenes, nav bijis ilgstošu attiecību, jo es nespēju uzticēties vīrietim un izstāstīt savu skarbās pieredzes stāstu. Es esmu pieņēmusi, izsāpējusi un mani ir pārliecinājuši, ka es neesmu vainojama pie notikušā. Bet es esmu upuris. Desmit gadus pēc notikušā es joprojām esmu upuris. Un visu dzīvi dzīvošu kā upuris.

Ja vien kāds būtu runājis agrāk, ar mani, ar daudzām citām sievietēm, viss varēja būt citādi…

* Sociālā kustība #MeToo (#EsArī), kuras dalībnieki – sievietes un vīrieši, publiski stāsta par piedzīvoto seksuālo uzmākšanos vai vardarbību.

** Sociālā kustība #MeToo tika aizsākta jau pirms vairākiem gadiem, taču savu augstāko punktu sasniedza 2017.gadā, kad virkne sieviešu sāka atmaskot ietekmīgo Holivudas kinoproducentu Hārviju Vainstīnu par veiktajiem seksuālajiem pārkāpumiem.

Par autori:
“Mani sauc Inga Kerliņa, esmu dzimusi 1975.gadā, dzīvoju Cēsīs, bet manas saknes ir no kultūras bagātā Vecpiebalgas novada. Skolas gados un jaunībā rakstīju. Esmu no tās paaudzes, kas lasīja žurnālu “Draugs”. Pēc tam – studijas šur un tur, man ir trīs paši labākie bērni (divi jau pilngadīgi, pastarītim – 10 gadi). Esmu precējusies, vīrs Artis ir talantīgs akmeņkalis. Man ir juridiskā izglītība un (cik neinteresanti!) viena darba vieta nu jau vairāk kā 23 gadu garumā – strādāju Valsts policijā. Brīvajā laikā labprāt ceļoju un lasu. Laikam ritot, atkal ir bijusi vēlme rakstīt. Tad nu ķēros pie lietas.”