Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

Romāns Kārumniece. 30. daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

„Tikai nesāciet maigoties manā priekšā, lūdzu,” es pacēlu rokas. „Mums ir jāizdomā, ko jūs vēlaties, lai varu sākt plānot kāzas.”

„Mēs esam par to runājuši un vēlamies, lai svinības būtu pie jūras. Lai mūsu tuvie cilvēki būtu laimīgi, svinot kopā ar mums šo lielo notikumu, kad silts vējš pūš sejā un saule silda augumu.” Uģis paskatījās uz mammu un noglauda viņas vaigu. Tik tīras un izjustas emocijas varēja izjust cilvēki, kuri patiesi apzinājās, ko vēlas viens no otra un ko ir gatavi ziedot viens otram. Kas gan var būt labāks, kā dalīties savās emocijās, nebaidoties tikt nosodītam. 

„Pie jūras? Vakariņu galds?” es pieliecos tuvāk. „Tas ir izaicinājums pat man.”

Pārējā dienas daļa tika pavadīta diskutējot un pārrunājot kāzu detaļas. Izrādījās, ka mums katram ir savi priekšstati, kā kāzām vajadzētu notikt, un katram savs viedoklis likās vispareizākais. Māte vēlējās lielas kāzas, kurās tiktu aicināti visi, kas viņu pazīst. Viņa bija gatava uzaicināt savus esošos un bijušos slimniekus, lai viņi redz, cik viņu ārste ir laimīga.

„Kā tad, lai nāk visi slimie uz mūsu kāzām, pēc tam mūs visus varēs ielikt karantīnā, tas tik būs lielisks medus mēnesis,” Uģis īgņojās.

„Kā tu nesaproti, mīļais, es gribu, lai visa pasaule redz, cik es laimīga esmu!” māte nespēja beigt fantazēt.

Uģim, kā jau vīrietim, bija pilnīgi vienalga, kas tiek likts uz galda, galvenais, lai var paēst. Viņam bija vienalga, kur kāzas notiek, galvenais, lai klāt ir tikai paši tuvākie cilvēki un ceremonija nevelkas mūžīgi.

„Pats svarīgākais, ka mēs esam nolēmuši precēties, bet kur tas notiks un kā, to es atstāju jūsu pārziņā,” viņš piecēlās un devās uz sava kabineta pusi. “Galvenais, es nevilkšu mugurā neko kruzuļotu vai vēl sazin’ ko. Normāls uzvalks, kā jau man normālam vecim pienākas. Par mašīnu gan es uzņemos atbildību, citādi jūs vēl sarunāsiet kaut kādus limuzīnus, ar kuriem tikai stiptīzdejotājas pārvadā.”

„Vārdu sakot, meitiņ,” māte paņēma bloknotu, lai visu pierakstītu. „Ir jāsatiekas ar kāzu rīkotājiem, lai viņi visu smuki noorganizē. Es vēlos baltu kostīmu..,” viņa pieklusa, kaut ko ilgi domājot. „Nebūtu jau smuki, ka es ierastos kāzās kleitā ar izgriezumu līdz nabai. Gadījumā, ja tomēr kāds, no maniem slimniekiem ierodas, lai viņi neķer trieku.”

„Man gan liekas, ka tu varētu iet pie altāra vienkāršā, bet skaistā mežģīņu kleitā ar garu plīvuru,” manī sāka raisīties fantāzijas par iespējamo mātes tēlu.

Rezultātā tika nolemts, ka iesaistīsim šajā procesā aģentūru, jo, ņemot vērā faktu, ka bija palikuši tikai divi mēneši, mēs pašas varētu visu neuzspēt. Bija nepieciešams satikties ar mācītāju. Kā izrādījās, Uģis pazina vienu, kura baznīcai Saulkrastos bija veicis baznīcas restaurāciju.

„Tikai, lūdzu, satiecies ar to mācītāju pati. Ja jau Uģis viņu pazīst, ka tikai nav kāds izvirtulis. Mēs abas zinām, ka Uģa draugi ir diezgan aktīvi visās dzīves jomās, un kāpēc gan mācītājam vajadzētu būt izņēmumam,” mamma kaut ko smalki piezīmēja savā bloknotā. Kad Uģis mammu pirmo reizi iepazīstināja ar saviem draugiem, bija skaidrs, kāds dzīves veids Uģim bijis pirms tam. Tajā pašā vakarā mamma zvanīja man un žēlojās, ka viņai trāpījies īsts brunču mednieks ar komandu. Uģim ilgi nācās pierādīt, ka viņš neguļ ar citām sievietēm, bet tas līdz pat šai dienai ir licis mums visiem būt uzmanīgiem.

„Es ļoti ceru, ka viņš neuzaicinās uz kāzām visus savus draugus,” es klusām pavaicāju.

„Manis pēc, lai aicina, tikai lai uzvedas kā pienākas un nesāk uzmākties sievietēm jau pirmajās desmit minūtēs. Es tiešām nesaprotu, kā tik inteliģents vīrietis kā Uģis var tikties ar tādiem večiem?” mamma sašutusi piecēlās kājās.

„Tas, ka viņiem patīk sievietes, nenozīmē, ka viņi ir aprobežoti vai kā savādāk. Vai tu, piemēram, Guntaru esi redzējusi kaut kad ar neglītu sievieti? Tas nekas, ka viņas mainās kā gadalaiki, bet tomēr visas ir koptas un gudras. Un Ilmārs?”

„Ilmārs? Ilmārs ir precējies, trīs bērni, labs darbs un mīļākā, kas gatava nolasīt katru viņa vēlēšanos viņam no acīm, lūk, kas ir Ilmārs,” māte sāka kļūt nervoza. „Es nevēlos, lai Uģis pieņem šādu dzīves standartu kā normālu.”

„Tas, ka viņam ir tādi draugi, nenozīmē, ka viņš pats ir tāds. Mammu, nu, tu taču Uģi pazīsti! Ne jau tikai vīrietis ir vainīgs, ka viņam uzrodas mīļākā, mēs jau arī esam vainīgas. Tas viss ir saistīts,” es pārmetu vienu kāju pāri otrai un iedzēru malku tējas, kas bija jau palikusi auksta.

„Mana gudrā meita. Nu, labi, mans Uģis tiešām ir goda vīrs. Lai nu kā, tev jātiekas ar mācītāju pēc iespējas ātrāk,” viņa ieskatījās savā bloknotā. “Es sazināšos ar aģentūru. Man vienam slimniekam tur māte strādāja, jāmēģina atcerēties kuram.”

„Tas būs tik skaisti, es jau tagad to visu varu iedomāties.”

„Cik tad ir ilgi gaidīts, vai ne?” mamma apsēdās krēslā. „Cik naktis es neesmu gulējusi, skatīdamās kā Uģis guļ, un domājot, kad tas vīrietis beidzot saņemsies? Vai vispār saņemsies?”

„Ah, nav ko iegrimt fantāzijās, te tagad ir jārīkojas un jārīkojas ātri. Vai tev ir kāds greipfrūts?” man pēkšņi uznāca tāda vēlme pēc kaut kā rūgta.

„Nē, diemžēl nav.”

„Nu, labi, braukšu mājās un nopirkšu.” Ieskatījos pulkstenī, kas jau rādīja pusdeviņi vakarā. Laiks ir nepielūdzams. Kad mums iet labi, tas lido vēja spārniem, bet, kad gaidām kādu, tas velkas kā mūžība. Varbūt nav vērts gaidīt, bet rīkoties te un tūlīt, lai nejustu laika klātbūtni, bet tikai pilnīgu dzīves apmierinājumu?

Nolēmām ar mammu uzturēt kontaktus ik pēc dienas, lai ziņotu par paveikto un plānoto.

„Iešu atvadīties no Uģa,” piecēlos un gāju uz viņa kabinetu. Tā bija telpa, kurā viņš parasti uzturējās viens. Pieklauvēju un klusām atvēru durvis. Viņš sēdēja pie galda, iegrimis datorā. Apkārt bija kaudzēm papīru, skiču un maketu. Gaismas starus aizturēja lielais ozols, kas auga pie paša loga. Ja atvērtu logu, likās, ka zari iesprauktos telpā.

„Tu kaut ko gribēji,” viņš pajautāja, neatraujot acis no datora.

„Es gribēju atvadīties,” es klusām noteicu cieši vērojot viņu.

„Tu jau aizej? Nu labi, atā,” viņš noteica, joprojām skatoties datorā.

„Zini, cilvēkiem ir pieņemts atvadoties paskatīties vienam uz otru,” es sausi noteicu. „Starp citu, sen neesi redzēts Jūrmalā,” samiedzu acis un nodomāju, kāda velna pēc man vajadzēja vērt vaļā muti.

Nospiedis taustiņu datorā, Uģis atrāva acis no datora un pavērās manī. Gaisma apspīdēja viņa seju, un uz vienu mirkli man likās, ka viņa sejas vaibsti nedroši saraujas. Uģis piecēlās un lēnām nāca uz manu pusi. Vai tagad būs kliegšana? Vai es tikšu padzīta no šīs telpas? Es kāpos atpakaļ, pavisam lēnām un nemanot, līdz beidzot aiz muguras sajutu durvju rokturi. Iet vairs nebija kur.

„Es patiešām sen neesmu bijis Jūrmalā,” viņš runāja klusām, pienācis man ļoti tuvu. Likās, ka varu dzirdēt kā sitas viņa sirds. „Tu gribi mani uzaicināt ciemos?”

„Nē, tikai…nu, tava mašīna sen nav bijusi manīta pie manas mājas.”

„Paklau, man likās, mēs šo tēmu esam sen izrunājuši un slēguši, vai ne? Uģa skatiens pēkšņi kļuva ledains. „Man taču nav tev jāatskaitās, kur braucu?” viņš uzlika roku man uz pleca.

„Jāatskaitās nē, bet atceries, ka es būšu tepat blakus un vērošu tevi, klusām, tā, ka tu to pat nemanīsi, un ja tev paslīdēs kāja…,” viņš strauji uzlika plaukstu man uz mutes.

„Man kājas nemēdz slīdēt, visu daru ar nodomu, dārgā,” viņa skatiens likās izurbs manī caurumu. Man palika tik neomulīgi, ka vēlējos pazust no šīs telpas nekavējoties.

„Bet protams, Uģi, viss ir ar nodomu, bet es būšu tepat blakus,” es noņēmu viņa plaukstu un papliķēju viņam pa plecu. „Tepat vien.” Un atvēru durvis, lai ietu ārā. Pēdējo reizi pavēros viņā un centos saskatīt jebko, kas varētu viņu nodot, bet neko neatradu. Viņš stāvēja rokas uz krūtīm sakrustojis un izstaroja tādu enerģiju. Šī vīrieša aura bija tik neiedomājami spēcīga. Pat pustumšā telpā, likās, viņa ķermenis izstaroja gaismu.

„Man bija milzīgs prieks tevi redzēt,” es skaļi noteicu, kāpjoties atpakaļ.

Viņš neteica ne vārda, tikai pamāja ar galvu un aizvēra durvis.

„Labi, mammu, es eju,” iesaucos koridorā, meklējot savas kurpes. „Sazvanāmies.”

„Labi, meitiņ, atā.”

Naktī ilgi nevarēju aizmigt, Uģa teiktais man visu laiku jaucās pa galvu. Viņa ledainais skatiens lika man satrūkties katru reizi, kad iedomājos par to. Viņš slēpa kaut ko, meloja, bet ar tādu pārliecību kā īsts politiķis. No vienas puses man nebija tiesību iejaukties viņu dzīvē un uztraukt māti, bet no otras puses negribēju, lai viņai dara pāri. Rezultātā es tā sanervozējos, ka man palika slikti. Pusi nakts pavadīju tualetē, cīnoties ar sliktu dūšu. Kad no rīta zvanīja Ilvija, lai paziņotu, ka abi ar Māri, aicina mani brokastīs, man pat nebija spēka parunāt.

„Es jūtos tik slikti, ka nevaru pat parunāt, kur nu vēl brokastot.”

„Paklau, tādā stāvoklī vienai mājas nav vēlams uzturēties. Brauc pie mums, šodien sola labu laiku, pagulēsi dārzā un organisms atlabs. Es tev uztaisīšu omleti. Labi? Nu, brauc!” Ilvija lūdzās. „Es vairs nevaru izturēt ar viņa māti zem viena jumta. Kaut vai tev ir pneimonija, tu nevari mani atstāt vienu,” Ilvija čukstēja.

Nu, kā lai tādam cilvēkam atsaka? Piekritu, ka ieradīšos tiklīdz būšu atgiezusies normālā stāvoklī, taču pie sevis nodomāju, ka man steidzami ir jāiziet kursi, kā iemācīties pateikt nē.

Atlaidusies gultā es pēkšņi atcerējos, ka vakarā man ir sarunātas vakariņas ar Robertu. Ņemot vērā savu pašsajūtu, nolēmu viņam piezvanīt.

„Robert, man šorīt ir tik slikti, ka diez vai varēšu vakarā iet uz restorānu.”

„Kas tad tev noticis? Saēdies kaut ko?”

„Man liekas, ka tie ir sieviešu nervi.”

„Jā, tie jums tiešām ir īpaši. Lai nu kā, es tad iebraukšu vakarā tevi apraudzīt, varbūt  nepieciešama īpaša masāža?”

„Man nepieciešams jauns ķermenis un nekavējoties,” es iesmējos. „Labi, brauc vakarā. Es tagad braukšu pie Ilvijas, drusku paelpot svaigu gaisu. Un Robert…?”

„Jā?”

„Nopērc greipfrūtus. Man pēdējā laikā tā prasās kaut ko rūgtu.”

„Labi, es nopirkšu kaut ko rūgtu un pārvērtīšu tavu vakaru saldu.”

Vai viņš nebija lielisks vīrietis? Vienreizējs! Es atkritu gultā un jutu, ka nelabums atkāpjas. Šodien būs lieliska diena un vēl lieliskāks vakars. Lūk, tā!

 

Piebraucot pie mājas, varēja dzirdēt skaļu mūziku, kas nāca no garāžas puses. Labi, ka dārza teritorija pie mājas Mārim un Ilvijai bija pietiekami plaša, lai kaimiņi nesāktu sūdzēties par miera trūkumu. Māra Jaguāra visas durvis bija atvērtas, Džo Kokers pilnā rīklē dziedāja, „You can leave your hat on”, bet pats Māris, apkrāvies ar spaini un švammi, cītīgi mazgāja mašīnu, ik pa brīdim, skaļi izkliedzot dziedāšanai līdzīgas skaņas. Ņemot vērā mūzikas skaļumu, es varēju apzagt pusi mājas un neviens to nepamanītu. Tā es stāvēju un vēroju šo finansistu, kurš ikdienā ir nepārspējams ar savu gudrību un pārliecinātību, bet brīvdienās pārvērtās par parastu vīrieti, kuru dievinātu jebkura sievas māte.

„Un ilgi tu te tā stāvi un vēro mani?” pēkšņi mūzika kļuva klusāka un Māris, izkāpis no mašīnas, tuvojās man. „Sveika,” viņš pienāca klāt un apķēra mani.

„Čau! Tev striptīzs prātā jau no pašā rīta?” es pasmaidīju.

„Tu taču zini, ka par tavu striptīzu es samaksātu visaugstāko cenu, kāda sievietei ir maksāta,” viņš piemiedza ar aci, atgriežoties pie mašīnas mazgāšanas.

„Māri, Māri,” es purināju galvu. „Tu vienreiz aizrunāsies tik tālu, ka tiešām būsi spiests pārgulēt ar mani, bet tā kā es atteikumus nespēju izturēt, tad man noteikti sāktos grūtsirdība, tā kā labāk nemaz nedomā. Kur Plotnieces kundze?” es pavēros uz mājas pusi.

„Ilvija ir kaut kur mājā, bet par to pārgulēšanu ar tevi, es runāju ļoti nopietni, patiesi. Jau toreiz, savā kāzu dienā, visu dienu domāju, vai tik man vēl nevajadzētu paveikt kādu svarīgu darbiņu?” viņš sāka smieties, mazgājot mašīnas riteņus.

„Tu esi nenormāls, Plotniek. Man pietiek, eju meklēt tavu sievu.” Es apgriezos un iegāju mājā.

Mājā valdīja pilnīgs klusums, tikai no dārza puses ielauzās Māra mūzikas skaļums. Šī māja sevī bija uzsūkusi visu Jūrmalas mieru, jo, ienākot te, likās, visas problēmas atrisinājās pašas no sevis. Milzīgais logs, kas bija ielikts pa visu sienu, pavēra skatienam lielo dārzu, kas pletās aiz mājas. Tālumā varēja redzēt priedes, kas, kā vīri bija sastājušās kopā, lai pasargātu šo māju no lieliem vējiem.

„Ilvijā!!!” es skaļi iesaucos. Neviens neatsaucās. „Ilvijā!” es nokliedzos vēl skaļāk.

„Kāpēc jūs kliedzat, Līves jaunkundze,” pēkšņi no aizmugures dzirdēju ledainu sievietes balsi. Strauji apcirtos, kā noziegumā pieķerts bērns. Māra mamma stāvēja durvīs, turot brilles vienā rokā un glāzi kafijas otrā.

„Labdien Hermīnes kundze,” es nosarku. „Es meklēju Ilviju.”

„Ilvija tūlīt būs, viņa ir augšstāvā. Tāpēc jau nav jākliedz kā mežā.” Viņa mani noskatīja kā caur rentgenu un pagriezās, lai lepnā solī izietu dārzā pie dēla. Caur durvīm varēja redzēt, kā mainās viņas sejas izteiksme ieraugot dēlu. Viena velna vecene, nodomāju pie sevis.

„Čau! Tu jau esi klāt? Cik jauki, es tieši gribēju tev zvanīt,” Ilvija nāca lejā pa kāpnēm, ģērbusies gaiši zilā samta treniņtērpā un pieskaņotās čībās.

„Sveika, es tikko dabūju ledus šalti no Māra māmiņas,” sūdzējos Ilvijai, ejot uz virtuvi.

„Mēs ar viņu tikko sastrīdējāmies par to, kas jātaisa brokastīs un finālā katra palikām pie sava. Gribi ēst?” viņa piegāja pie galda un uzlika vārīties ūdeni.

„Nē, paldies, man vēl pašsajūta tāda vārga. Kaut kas traks, tāda sajūta, ka esmu ar kaut ko saindējusies.” Es apsēdos pie lielā virtuves galda un pavēros cauri logam. „Varbūt tev ir kāds greipfrūts? Man pēdējā laikā velk uz skābu, laikam kuņģim trūkst skābes.”

„Ir gan, tūlīt sagriezīšu. Stāsti, kas jauns ar mammas kāzām. Ko nolēmāt?”

Man prātā vijās mammas laimīgais skaties, runājot par kāzām, un Uģa stāvs drūmajā telpā. Vai tas bija viens un tas pats cilvēks, kurš darīja manu mammu laimīgu?

„Plānošana norit ļoti strauji. Mamma ir nolēmusi visu ņemt savās rokās, t.i. iesaistīt aģentūru, kas visu sarīkos, Uģis sarunās mašīnu, bet man ir dots uzdevums satikties ar mācītāju Saulkrastu baznīcā.” Es knibinājos ap salvetēm, kuras bija uzliktas uz galda.

„O, tad jau viss ir pa īstam un es varu sākt meklēt kleitu?”

„Jā, viss ir pa īstam. Viņi vēlas svinīgo vakara mielastu Jūrmalā vai kur citur, bet pie ūdens, kaut kur ārā.”

„Ļoti interesanta doma. Tēju vai kafiju?” Ilvija atvēra plauktu.

„Kafiju ar putukrējumu un abas sievietes pie sāniem,” Māris ierunājās, nākdams virtuvē.

„Plotnieks šorīt ir ļoti asprātīgs, jo no pirmdienas viņam ir trīs dienu atvaļinājums,” Ilvija sarkastiski piezīmēja.

„Liec man tēju,” es pamāju ar roku.

„Es neesmu asprātīgs, bet atklāts. Saku tikai taisnību, meitenes. Ieteiktu padomāt par savu piedāvājumu,” viņš noskūpstīja Ilviju un smejoties izgāja ārā.

„Klau, man tev ir kāds jautājums,” Ilvija apsēdās man pretī. „Cik ilgi tev jau ir tādi rīta nelabumi?” viņa cieši ieskatījās man acīs.

Jautājums mani pārsteidza pilnīgi nesagatavotu. Pēdējā laikā biju tā pārņemta ar darbiem, ar domām par Robertu, mammas kāzām un tēvu, ka sev biju aizmirsusi pievērst uzmanību.

„Ko tu ar to domā?” es lēnām noteicu, ļoti labi apzinoties jautājuma būtību.

„To pašu. Kad tev jābūt mēnešreizēm?”

„Mēnešreizēm? Aprīļa beigās, it kā.” Mēs abas apklusām un skatījāmies viena otrā kādu brītiņu. „Un tagad ir maija vidus,” es klusām noteicu un pieliku roku pie pieres. Tā nevarēja būt taisnība. Tā vienkārši nevarēja būt. Tam visam ir loģisks izskaidrojums. Kāds? Tūlīt izdomāšu.

„Vai pastāv kaut mazākā iespēja, ka tu esi stāvoklī?” Ilvija nolika tējas krūzes uz galda.

„Es nezinu, es…pēdējo reizi mīlējos ar Robertu Grieķijā, tas bija pāris nedēļas atpakaļ. Taču mēs nekad neizsargājamies, tas mūs nekad nav uztraucis un…,” es apklusu, nojaušot atbildi, ko tikko secināju.

„Dāmīt, man ir pamatotas aizdomas, ka tu esi stāvoklī,” Ilvija nopietni noteica.

„Kura tad no jums ir stāvoklī?” Hermīne bija laikam stāvējusi durvīs pietiekami ilgi, lai visu dzirdētu. Viņa piegāja pie ledusskapja un izņēma sulu.

„Es domāju, Hermīne, ka tās ir lietas, kuras attiecas tikai uz mums. Lūdzu, nejaucieties,” varēja redzēt, ka Ilvija valdās pēdējiem spēkiem. Tas tiešām bija apbrīnojami, cik viens cilvēks varēja būt ziņkārīgs un mīlēja jaukties citu lietās. Laikam jau vecumā citu dzīve kļūst interesantāka nekā tas ir jaunībā, kad viss griežas tikai ap tevi.

„Kas tad nu, vai nevarēšu pajautāt. Ja jau tas ir tik personīgi, tad nav ko runāt tik skaļi,” Hermīne atcirta un lepni izgāja ārā no virtuves.

„Lai Dievs man piedod, ja vienu rītu šī sieviete vairs nepamodīsies. Es vairs normāli nevaru mīlēties, jo man liekas, ka viņa vēro mūs pa atslēgas caurumu,” Ilvija ielika seju plauktās.

„Toties es laikam vairs negribu mīlēties un drīz vairs nespēšu saskatīt savus ceļus,” es domīgi noteicu. Arvien vairāk manī sāka apskaidroties doma, ka es tiešām varētu būt stāvoklī. Jutu pieaugam nelabumu, ko izraisīja pieaugošais stress manī.

„Ilvij, ja nu es tiešām esmu stāvoklī? Kā man to pateikt Robertam? Viņš, starp citu, šovakar taisījās pie manis iebraukt, lai uzsaldinātu manu dzīvi, dzīves ironija, vai ne?” es iesmējos caur asarām. Mani pēkšņi pārņēma nenormāls nemiers. Tāds nemiers, ka liekas, kuņģis ir izgriezts otrādi un doma pār ēdienu vien, liekas pretīga.

„Piedod, es te ar saviem stulbajiem jociņiem,” Ilvija paņēma manu roku. „Vispirms ir jāuztaisa tests un tikai tad vari teikt Robertam. Pagaidām nav ko trakot. Rīt aiziesi pie ginekologa un saņemsi skaidru atbildi.”

„Ilvij, ja tā būs taisnība…es nezinu, esmu šokā. No vienas puses es ļoti vēlos bērnu, bet es vēlos, lai arī mans vīrietis to vēlas. Bet es nemaz nezinu, vai viņš ir mans vīrietis!” es jutu, ka asaras sāk ritēt man pāri vaigiem. Iekšēji jutu, ka esmu stāvoklī, viss mans ķermenis signalizēja, ka tā tas varētu būt. „Man vajadzēja tagad raudāt no laimes, bet es jūtos…es nezinu kā es jūtos.”

„Tagad nomierinies. Iedzer tēju un savācies. Ja tiešām esi stāvoklī, tad uztraukties nav jēgas. Vienmēr ir izvēle, saproti? Tu varēsi pārtraukt grūtniecību, ja tiešām tāda būs.”

„Pārtraukt? Par ko tu runā? Es nespēšu nogalināt dzīvu būtni.” Es šausmās iepletu acis. „Labi, tagad es savākšos, citādi Māris būs šokā par manu izskatu. Kā es izskatos?”

„Pieņemami,” Ilvija piecēlās un atvēra logu. „Lai ienāk svaigs jūras gaiss. Viss būs labi, dzirdi? Roberts ir normāls vecis un uzņemsies atbildību jebkurā gadījumā. Viss nokārtosies.” Viņa apķēra mani un turēja cieši jo cieši. No šādas nesavtīgas mīlestības man atkal acīs sariesās asaras.

„Jā, viss būs labi. Viss būs labi” es sev centos iegalvot. „Tikai kā lai šovakar mīlējos ar Robertu, kā lai viņam skatos acīs?”

„Pasaki, ka jūties slikti un negribi mīlēties. Tu taču esi sieviete, kur ir tavas aktierdotības?” Ilvija ieslēdza radio, lai fonā skanētu mūzika.

„Es šobrīd nespēju loģiski domāt. Man vēl jādodas pie mācītāja. Par cik tas ir Uģa paziņa, mammai ir aizdomas, ka mācītājs varētu būt kāds izvirtulis, ņemot vērā faktu, kāds ir Uģis.”

„Uģis un izvirtulis? Katram vīrietim ir sava pagātne. Domā, ka mans Māris ir bijis svētais un taupījis sevi tikai man? Tad jau viņš neko nespētu man dot un man tāds vīrietis nebūtu vajadzīgs.” Ilvija bungoja radio skanošo meldiņu.

„Kāda interesanta tēma, dāmas,” Māris nāca iekšā virtuvē rokās nesdams kanniņu.

„Māri, nenes virtuvē savus krāmus no garāžas. Kas tā par kanniņu?” Ilvija piecēlās, lai noskaidrotu radušos situāciju.

„Mīļā, beidz stresot, tā ir eļļas kanniņa, kura ir drusku netīra.” Māris atgrieza ūdens krānu, lai nomazgātu netīro kannu.

„Ej un mazgā savu eļļas kannu tualetē. Nenes šos mēslus virtuvē,” Ilvija dusmīgi iesaucās.

„Nomierinies, ko tu ārdies. Tā taču ir tikai kanniņa,” Māris paraustīja plecus un mierīgi turpināja mazgāt.

„Tu kādreiz vari paklausīt arī mani? Ja tevi palūgtu tava mamma, tad tu jau sen būtu paklausījis, vai ne?” Ilvijas dusmas pieauga acīm redzami.

„Tu liec mierā manu mammu. Kāds viņai sakars ar to, ka es gribu savu kannu izmazgāt tieši šeit. Un vispār, tu esi kļuvusi neciešama. Ko gan nevarētu teikt par tavu rudo draudzenīti,” Māris uzsmaidīja, kas padarīju Ilviju vēl dusmīgāku.

„Nu, tad metieties abi kopā un neaizmirsti paķert māti līdzi,” Ilvija iesaucās un izgāja no virtuves ārā.

„Kaut kas traks,” Māris atspiedās pret virtuves galdu. „Viņa ir kā fūrija.”

„Man laikam nav tiesības neko teikt, bet domāju, ka pie visa vainīga ir tava mamma,” es piesardzīgi izteicu varbūtību. „Viņa, maigi izsakoties, ir vēsa sieviete.”

Māris nopūtas un sakrustoja rokas sev uz krūtīm.

„Viņa ir mana mamma un es viņu mīlu tādu, kāda viņa ir. Ilvijai ir jāsamierinās ar to. Šonedēļ es viņu vedīšu pie radiem uz Liepāju, lai atpūšas laukos. Kopš kura laika tu nostājies pret mani?”

„Es neesmu nostājusies pret tevi. Kāpēc jums vīriešiem, šķiet, ka mums ir jābūt vai nu ar jums vai pret jums? Jūs taču neesat pasaules centrs!” jutu, ka esmu aizsvilusies ne pa jokam.

„Tu arī esi šodien nervoza? Kas jums abām šodien noticis?”

„Piedod, man šobrīd dzīve rit drusku paātrinātā tempā un netieku tai līdzi. Es negribēju tevi aizvainot, piedod,” jutu, ka tūlīt sākšu raudāt. Doma, ka esmu stāvoklī, mani nospieda tik traki, ka likās, akmens mani nogremdēs ātrāk, nekā kāds mani spēs izglābt.

„Eu, kas tad tev noticis,” Māris pienāca man klāt un notupās man pretī. „Kur palikusi vienmēr jautrā rudmate?”

„Nav viņas vairāk, vismaz šodien nav. Nejautā kāpēc, negribu pagaidām par to runāt,” es nodūru acis, lai nebūtu jāskatās uz Māri. Dzīve pēkšņi bija iemetusi mani mutulī, par kura eksistenci biju vienmēr apzinājusies, bet nekad netiku saistījusi ar sevi. Likās, tas var notikt ar jebkuru citu sievieti, tikai ne ar mani.

„Ceru, ka tu drīz atgriezīsies ierastā ritmā, man nav ierasts, ka tu esi tik drūma.” Māris uzsita man pa ceļgalu un piecēlās. „Parunā ar Ilviju, es nevaru atteikties no savas mātes, bet negatavojos atteikties no savas sievas.”

Nolēmu, ka man ir laiks doties mājas. Pēkšņi ideja pavadīt jauku dienu pie Ilvijas bija pārvērtusies par šoka terapijas dienu. Un kā par spīti, Roberts plānoja ierasties pie manis, lai pavadītu jauku vakaru. Vai ir iespējams pavadīt jauku vakaru kopā ar grūtnieci? Šis vārds man joprojām likās svešs un, galu galā, varbūt tiešām esmu saindējusies un rīt izrādīsies, ka tracis ir sacelts ne par ko.

Ilvija ienāca virtuvē, nesot netīros traukus.

„Man pat viņas trauki jāvāc! Vai man uz pieres ir rakstīts „Gatava kalpot tieši Jums”?” Ilvija ar troksni ielika traukus izlietnē. „Man tas viss ir piegriezies,” viņa atspiedās pret izlietni.

Pēkšņi mani pāršalca niknums.

„Kas tev ir piegriezies? Tas, ka tava mīļotā vīra māte ir izveseļojusies un tagad tu, vesela būdama, vari viņai palīdzēt, tādā veidā pierādot vīram, ka esi lieliska sieviete? Vai tu vispār apjēdz, kas tās ir pa muļķībām? Man šobrīd pasaule griežas otrādi, man nav vīra un drauga, bet iespējams, ka esmu stāvoklī no vīrieša, kurš pats nezina, ko viņš vēlas, bet tu gaudo par palīdzēšanu Hermīnei??” es jutu, ka vaigos iesitās sārtums, taču biju tā aizsvilusies, ka nespēju apstāties. „Apstājies un paskaties uz to no malas! Man šobrīd nav laika tevi uzklausīt, jo ir jābrauc pirkt grūtniecības tests. Piedod, ja tavi pārdzīvojumi man ir pie kājas,” es paķēru somu un, pārmetot jaku pāri plecam, izgāju no mājas, neatskatoties. Nezinu, ar kādu seju Ilvija paskatījās uz mani. Man bija steidzami nepieciešams palikt vienai, saprast, ko tagad darīt. Ko galu galā teikt Robertam? Tā kā man pacietības nekad nav bijis, tuvākajā aptiekā nopirku grūtniecības testu, un braucot mājās, visu laiku skatījos uz to, it kā cerot ieraudzīt atbildi, neizmantojot to.

Man bija stunda laika, kamēr atnāk Roberts, un tas nozīmēja, pietiekami daudz laika, lai sagremotu jebkuru rezultātu, lai kādu arī tests parādītu.

Noliku testu uz vannas istabas izlietnes un apsēdos blakus gaidīdama instrukcijā norādīto laiku. Katra minūte likās kā stunda. Nervozi bungoju pa flīzēm, cenšoties tādā veidā nomierināt nervus. Nu, kuru lai vaino šādā situācijā? Abi bijām vainīgi, kā es tā arī Roberts. Es par vieglprātību un, iespējams, tiešām vēlmi palikt stāvoklī, un viņš par bezatbildību un elementāru vīrieša piegājienu dzīvei – mani tas noteikti neskars. Laiks bija pagājis un es nespēju paskatīties un testu. Tas gulēja uz izlietnes un bija gatavs paziņot un lemt manu tālāko nākotni. Piecēlos un pavēros testā. Nezin kāpēc mani tas nepārsteidza. Pirmo reizi mūžā mana intuīcija nebija mani pievīlusi. Tests rādīja nepārprotami pozitīvu atbildi. Es varēju skaļi teikt, ka esmu stāvoklī. Nezinu, cik ilgu laiku biju pavadījusi, veroties testā, bet durvju zvans mani atsauca realitātē. Skaidri zināju, ka tas ir Roberts, bet ko lai viņam tagad saka? Kā lai tēloju jautro sievieti, ja pēkšņi dzīves vilciens mani ir izsēdinājis pieturā, jo esmu braukusi bez biļetes?

Kamēr aizgāju līdz durvīm, Roberts jau zvanīja atkal un atkal. Atvēru durvis un, piespiedusi sevi smaidīt pagāju malā.

„Ko tu never vaļā durvis? Tu mani nemaz negaidi?” Roberts ienāca dzīvoklī noskūpstot mani.

„Sveiks,” es lēnām aizvēru durvis un truli skatījos uz viņu.

„Hallo, tu dzirdi mani,” Roberts pienāca klāt un sabužināja man matus.

„Jā, jā, dzirdu, biju tikai aizdomājusies,” es samirkšķināju acis, cenšoties sevi atgriezt realitātē. „Nāc iekšā. Dzersi kaut ko?” es iegāju lielajā istabā.

„Mēs tik sen neesam tikušies, ka alkohols ir pēdējais, kas man šobrīd ir prātā,” Roberts flirtēja. „Kā man tevis pietrūka,” viņš pienāca man klāt un cieši apķēra. Lai gan Roberts ne īpaši mīlēja smaržoties, man likās, es jutu viņa ķermeņa aromātu stiprāk kā jebkad. Viņš saņēma manus matus astē un skatījās uz mani, pētot katru sīkumu sejā, it kā cenšoties atminēt sievietes noslēpumu. Mūsu lūpas sakļāvās, izgaršojot tās, nododot visu savu mīlestību un ilgas, kas bija sakrājušās pa šīm dienām. Vārdiem šeit nebija vietas, jo cilvēku savā būtībā vadīja tika emocijas un instinkti. Mēs mīlējāmies kā pirmo reizi satikušies, kā divi cilvēki, kas tuksnesī beidzot atraduši savu ūdens avotu un nespēj atdzerties. Es pat uz brīdi piemirsu par savu noslēpumu, ko glabāju sirdī un nezināju, kā to pateikt. Tikai tad, kad spēki sāka izsīkt, mēs iekritām svētlaimības miegā, jūtot otra sirdspukstus.

„Tu man apžilbini, katru reizi savādāk,” Roberts murmināja.

„Man ir jaunumi,” es pēkšņi ieteicos.

„Ah tā?” Roberts noteica, nepakustējies.

„Mamma precas ar Uģi,” es lepni noteicu, kaut biju gribējusi teikt ko citu.

„Nevar būt!” Roberts pagriezās uz sāniem. „Uģis beidzot sadūšojās? Man prieks! Tad jau tajā mājā ir nemiera pilnas naktis?”

„Mammai jā, zini kā, sievietei kāzas nozīmē tik daudz! Bet Uģis…” es pēkšņi atcerējos viņa tēlu drūmajā kabinetā. „Uģis ir pārliecināts par sevi. Viņš patiešām mīl mammu. Patiešām.” 

„Tas jau vairāk izklausās kā sevis pārliecināšana. Klau, tev ir kaut kas ēdams? Manī tikko pamodās tāda apetīte pēc gaļas,” Roberts pievilka mani cieši klāt, skūpstīdams kakla bedrīti. „Pēc kādas īstas karbonādes.”

„No manis sanāktu lieliska karbonāde ar sieru,” es ieķiķinājos atgrūžot Robertu. „Jāiet uz virtuvi. Kaut kas ledusskapī jau ir.” Es paķēru rīta svārkus un devos uz virtuvi, domās iztēlojoties momentu, kad Roberts aizrīsies ar gaļas gabalu, kad paziņošu viņam lieliskos jaunumus.

„Man ir vistas karbonāde,” kliedzu no virtuves. „Var vēl uzvārīt klāt rīsus. A…un redīsi arī ir. Derēs?”

„Tāpēc jau nav tā jākliedz,” Roberts noteica man pie auss un es salecos ar visu vistas gaļas šķīvi. „Tagad visa Jūrmala dzirdēja, ka tev ir vistas karbonāde.”

Kamēr es gatavoju vakariņas, Roberts bija uzklājis galdu, no ledusskapja tika izņemta pudele baltvīna, uz kuru es noskatījos ar baltu aci. Roberts visu laiku stāstīja par savu mammu, kā viņa gulējusi slimnīcā, kā ārsti sākotnēji nevēlējušies viņu uzņemt, jo neesot jau nekas traks.

„Tu vari iedomāties tādu atbildi? Mana mamma nejūtas labi, sāp sirds, bet tie kretīni saka, ka neesot jau tik traki. Traki laikam ir tad, ka cilvēks pie viņiem ienāk komā, un atliek tikai konstatēt, ka nekā nav iespējams palīdzēt,” sašutis Roberts malkoja vīnu. „tev ieliet?”

„Nē, paldies, kaut kā negribas šobrīd,” es turpināju cept gaļu. Ienīstu, kad esmu gļēva un nespēju sākt sarunu par tik svarīgu lietu, kas izmainīs visu mūsu turpmāko dzīvi. Tas mani biedēja tik ļoti, ka nedzirdēju, ko Roberts stāstīja. Nespēju koncentrēties ne uz ko citu, kā tikai uz faktu, ka tūlīt pagriezīšos un teikšu. Teikšu ko? Kā? Kā parasti šādas runas iesāk? Jutu, ka manī pieaugu adrenalīna līmenis.

„Tu šovakar esi tik klusa. Kaut kas noticis? A..nestāsti, es zinu,” Roberts triumfā iesaucās.

Es iekrampējos karotē, ar kuru maisīju rīsus un gaidīju.

„Tu esi sanervozējusies par kāzām. Tāds notikums! Kas par svinībām! Un mūžīgā sieviešu problēma- ko lai velk mugurā,” viņš tēlaini saķēra rokas pie galvas.

„Tas nemaz nav smieklīgi, jo es tiešām nezinu, ko lai velk mugurā. Tā, nu viss ir gatavs.” Saliku šķīvi un rīsiem un vistas karbonādēm uz galda. Apsēdos pretī ar glāzi ūdens un sapratu, ka nespēju paēst. No uztraukuma, man bija pazudusi visa apetīte.

Toties Roberts izlikās to nemanām, jo šobrīd visa viņa uzmanība bija veltīta tikai vistai.

„Varētu padomāt, ka tu neesi ilgāku laiku ēdis,” es noteicu, vērojot viņu.
 „Pēc tik lieliska seksa man tiešām ir vilka apetīte. Bet es tiešām šodien nepaspēju paēst, kamēr visas lietas nokārtoju.” Viņš pacēla acis, vērojot mani. „Tev tiešām viss kārtībā?”

„Nē, Robert, ir vēl kaut kas,” es beidzot izteicu. Vārti bija atvērti un tagad atlika tikai ieiet pa tiem. „Man ir kas ļoti nopietns tev sakāms.” Jutu, ka vēderā man sāk lidot tauriņi, rokas palika aukstas un mute izkalta. Sajūta bija tāda kā skolā pirms izšķirošā eksāmena.

„Stāsti,” viņš turpināja ēst, pat nenojaušot, kādas ziņas uzzinās.

„Es esmu stāvoklī,” es klusām izteicu.

„Ko tu teici? Es laikam tik skaļi gremoju, ka neko nedzirdu,” Roberts pacēla acis.

„Es esmu stāvoklī.”

Šie vārdi likās atbalsojamies virtuvē un palika karājoties virs mums. Man pēkšņi palika vieglāk, jo biju to pateikusi, bet likās, ka gaiss virtuvē elektrizējās arvien stiprāk.

Viņš nolika dakšiņu un klusējot iedzēra bagātīgu malku vīna. Pacēlis acis, viņš centās manā sejā saskatīt kaut ko, kas liecinātu, ka esmu pajokojusi. Vismaz man bija tāda sajūta.

„Tu esi pārliecināta?” viņš nopietni pajautāja.

 

 

Dalīties.

5 komentāru

  1. Vēl nesen Ilvija dzīvoja Mārupes pļavās… bet tagad jau jūras gaiss??? Pārcēlusies??? Pie jūras taču dzīvoja bezvārda Kārumniece…

  2. Oho, es to pat nebiju piefiksējusi! Mani laikam tā aizrauj tā attiecību puse, ka šādām detaļām uzmanību nepievēršu.

Atstāt Ziņu