Vārda dienu svin: Aldonis, Agija

Romāns Kārumniece 26.daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

„Diez, kā tu justos, ja tevi astoņos no rīta uzmodinātu tava padotā ar šausmu pilnu skatienu un paziņotu, tavi darbinieki ir pazuduši?! Kolosāls rīts, ko tur liegties.” Bārmene atnesa Ivo dzērienu, ko viņš kāri izdzēra vienā rāvienā.

„Kas tur īsti notika?” nevarēju nepajautāt.

„Kas notika, kas notika… abi delveri iepinušies kaut kādās nepatikšanās ar zālīti. Aizgājuši uz kaut kādu bāru, iepazinušies ar cilvēkiem un tālāk vecais labais stāsts par sievišķīgo ziņkāri un alkohola ietekmi. Vārdu sakot, šo idiotu dēļ esmu neizgulējies. Paldies par kompāniju.” Ivo piecēlās, zīmīgi pasita Robertam pa plecu un piemiedza man ar aci. Viņš nebija aizmirsis mūsu vakardienas sajūtu. Es nebiju aizmirsusi, ka Ivo tomēr ir cilvēks.

Visa diena pagāja gulšņājot jūras krastā. Pieczvaigžņu viesnīcas priekšrocības ir tādas, ka te strādā personāls, kuram nav nepieciešams zināt svešvalodas, tie nolasa tavas vēlmes tev no acīm. Atlika pacelt roku, lai kā pēc burvju mājiena viss tiktu realizēts.

Tā arī nevienu no mūsējiem nesatikām. Katrs laikam bija nolīdis savā stūrī, lai maksimāli izbaudītu Grieķijas priekšrocības- sauli, jūru un labestīgākos cilvēkus, kādus iespējams sastapt. Mani bija pārņēmis tāds slinkums, ka brīdī, kad iezvanījās telefons, domāju, ka tagad vajadzētu pienākt oficiantam un atbildēt uz to.

„Jā,” laiski noteicu pagriežoties uz vēdera.

„Čau, mīļā,” Ilvijas balss atskanēja telefonā.

„Jēzus, kāds prieks tevi dzirdēt!” Es iesaucos. Laikam pārāk skaļi, jo vīrietis, kas gulēja netālu no manis pagriezās uz manu pusi manāmi iztraucēts.

„Kā tev tur iet? Veči kā mušas līp klāt? Roberts siekalojas tev nopakaļ staigādams?”

„Viss ir kolosāli. Es dievinu Grieķiju, un tev šobrīd ir mani jāapskauž, ka nevarēji tikt. Kā tev pašai?”

 „Kā gan man var iet? Katru dienu eju uz slimnīcu pie vīrenes. Vāru zupas viņai, tu iedomājies tādu skatu?”

„Protams, ka varu iedomāties. Tu taču esi arī cilvēks.”

„Zini, man tiešām tā cilvēka ir žēl. Māris strādā kā traks, māti dzird tikai telefonā un no maniem nostāstiem. Kurš cits viņai palīdzēs? Ah, ko nu par to. Kā Roberts?”

Pavēros Robertā, kas blakus gulēja zem saulessarga, lasot Men’s Health. Ko man Ilvijai teikt? Negribēju dzirdēt nekādus „es jau tev teicu”. Vismaz pašlaik negribēju to dzirdēt.

„Roberts ir kā jau Roberts, nekā jauna,” es klusām noteicu

„Varu iedomāties ar ko jūs tur nodarbojieties tik lielā numurā. Es ceru, ka jūs izsargājieties.”

„Liecies mierā, mamma. Izbaudi savu vīrenes sabiedrību, kamēr es izbaudīšu sava priekšnieka sabiedrību.” Mēs abas skaļi iesmējāmies, katra par savu dzīves pagriezienu.

„Labi, atpūties no sirds. Mājās tev jāierodas melnai, riktīgi iedegušai. Skaidrs?”

„Skaidrs. Es patiesībā tieši ar to nodarbojos. Čau!”

„Noklačojies?” Roberts pagriezās pret mani brilles noslidinājis uz deguna.

„Jā, nekas tā neiepriecina kā sirsnīga saruna ar draudzeni. Jums, vīriešiem, to nesaprast.”

Vakarā, kad pārradāmies no slaistīšanās pie jūras, numuriņā bija atstāta zīmīte, ka rīt visiem kolēģiem jāsatiekas brokastīs pulksten desmitos.

„Tas noteikti ir Daigas pirksts,” Roberts nomurmināja, lejot sev glāzi sarkanvīna.

„Lai nu tā ir. Man tā liekas jauka ideja.”


Citāts: „Runcīt, mums šovakar ir pēdējā karstā nakts Grieķijā,” Roberts man iečukstēja ausī un
tā vietā, lai es priecātos par jauniem seksuāliem piedzīvojumiem, mani pārņēma skumjas. Vai tas ir beigu sākums?

No rīta, mēs izskrējām no numuriņa pēdējā mirklī. Respektīvi, esot liftā, pulkstenis rādīja pāri desmitiem.

„Nu kas tas par atvaļinājumu. Viss vienā skriešanā. Jau trešā diena, bet visu laiku rīti ir kā darbadienas,” Roberts burkšķēja. Es centos lifta atspulgā ieraudzīt sevi, lai iekrāsotu lūpas.

„Domā, ka man patīk šāda steiga? Bet nevar noliegt, ka mums kā kolēģiem ir jāatrod brīdis, lai pabūtu kopā.” Klusībā pie sevis domāju, ka nebūtu slikti, ja mēs kopā vakariņotu.

Ieejot zālē, pie lielākā galda valdīja skaļas runas un smiekli. Mūsējie bija okupējuši centrālo galdiņu ar skatu uz jūru.

„Man jau uzreiz bija skaidrs, kurš ieradīsies kā pēdējais,” Ginta smejoties noteica.

„Viņiem ir savtīgi iemesli, kāpēc nevar laikus ierasties,” Ivo piemiedza ar aci.

„Varbūt beigsim apspriest mūsu desmit minūšu kavēšanos un pievērsīsimies vienai no labākajām baudām- ēšanai?” es ierosināju pavērusies uz zviedru galda pusi. Man bija radusies tāda apetīte.     

 „Protams, šī bauda nelīdzinās tai, kuras dēļ jūs abi nevariet ierasties laikus uz brokastīm,” Ginta ar šķīvi rokās man sekoja.

„Tu izbeigsi? Kas jums sievietēm uznācis? Skaudība, ka kādai Grieķijā ir lielisks sekss jeb interese par šefa vīrišķības spējām?” man tas jau sāka krist uz nerviem.

„Man liekas, ka abi varianti. Es pat neatceros, kad man pēdējo reizi ir bijis sakarīgs sekss. Laikam manā dzīvē ir iestājies sasalums un rutīna.”

Brokastis pagāja jautrā gaisotnē. Jolanta ar Juri nespēja beigt stāstīt savus piedzīvojumus. Iedomājoties skatu, kā Juris appīpējies zālīti cenšas būt asprātīgs, man lika krampjos smieties. Jura mamma, uzzinot viņas dēliņa gājienus, aizliegs viņam tikties ar sievietēm nākamā gada garumā. Ivo joprojām bija dusmīgs uz Daigu par to, ka viņa uzmodinājusi Ivo pašā saldākā miega brīdī. Smieklīgi, kā mēs viens uz otru dusmojamies par to, ka lietas iet ne tā kā mēs esam to ieplānojuši. Ja nav tā, kā mēs gribam, tad lai nav vispār. Būtu priecājies, ka pamodināts agrāk, jo bija iespēja agrai rīta peldei.

Marta cīnījās ar garnelēm un diskutēja ar Ivo par tēmu „garneļu ietekme uz vīrieša potenci”.

„Nezinu kā ar garnelēm, bet man ar potenci ir viss kārtībā. Gadījumā, ja tas bija tavs jautājums.” Ivo domīgi noklusēja un uzlika sauju garneļu uz šķīvja.

Marta nebija pieradusi pie šādām Ivo atbildēm un nosarka kā biete.

„Mani neinteresē tava potence. Ja jūs mani atvainotu,” stostīdamās Marta piecēlās.

Mēs visi iespurdzāmies, kad Marta bija aizgājusi. Meitēns no laukiem bija tā samulsināts. Mēs pilsētnieki pie šādiem zem jostas jokiem bijām pieraduši kā pie gaisa.

Nākamās dienas pagāja tādā pašā tempā. Mēs slaistījāmies kā lauvas savannā. Ēdām agras brokastis, gulējām saulē, baudījām silto jūras ūdeni, dzērām kokteiļus un vienkārši nedarījām neko. Tā ikdiena tevi izsmeļ ar savām problēmām, ka vienīgais, ko vēlies izbaudīt ir saule, smiltis un jaukus cilvēkus sev blakus. Es nepārstāju brīnīties, kāpēc Solvita ne reizi nebija zvanījusi Robertam. Varbūt viņš zvanīja viņai brīžos, kad es gulēju? Man iekšā viss sagriezās otrādi, kad iedomājos viņus abus dūdojam. Lai neļautu sev domāt par negatīvo, centos savu prātu nodarbināt ar pozitīvo. Kopā ar Martu un Gintu bijām atradušas vietējo tirdziņu, kur varēja nopirkt fantastiskas vīnogas. Tas kļuva par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu. Roberts ar Ivo bija salīguši mieru, kaut gan godīgi sakot nesapratu, par ko Roberts uz viņu sadusmojās. Par faktu, ka es pastaigājos vakarā kopā ar Ivo? Brīžiem man likās, ka viņš kā suns uz siena kaudzes nevēlējās neko vairāk, kā tikai šāda veida attiecības. Tā teikt, mēs guļam kopā, bet mostamies atsevišķi. Un es kā tāda maza meitene, neko neteicu. Jutu, ka šī tēma mani sāk aizvien vairāk tracināt. Edgars atgādināja par sevi ik pāris dienas. Mēs sākām viens otram rakstīt īsziņas arvien biežāk un bez īpaša iemesla. Novēlēt viens otram jauku dienu vai jauku vakaru.

Laiks bija paskrējis tik ātri, ka likās, mēs tikai nesen ieradāmies, tikai nesen izkāpām no lidmašīnas, bet tagad jau bija pienācis pēdējais vakars. Mēs visi bijām sapulcējušies viesnīcas restorānā uz atvadu vakariņām un Ivo teicās, lai mēs sev neatsakām neko. Kāpēc viss labais beidzas tik ātri? Kāpēc nevar tas turpināties mūžīgi? Un lai nestāsta man, ka dzīve būtu garlaicīga, ja viss būtu tikai labi. Es būtu absolūti apmierināta, ja man virs galvas spīdētu saule un pie horizonta būtu tikai smaidīgi cilvēki. Es nospļautos par faktu, ka labais mūsos notrulinātu prāta asumu, ka mēs būtu neizturīgāki pret stresu. Es to visu liktu uz spēles un riskētu par mūžīgās laimes iegūšanu un noturēšanu.

„Es gribētu pacelt glāzi un pateikt pāris vārdu,” Ivo piecēlās kājās. Pārlaidis skatienu pāri galdam un paskatījies un katru no mums, Ivo noklepojās. „Pirmkārt man jāatzīstas, ka ilgi domāju, vai realizēt tādu projektu kā kopīgs brauciens. Es zinu, cik mēs katrs esam atšķirīgi, katrs ar savām ambīcijām, saviem uzskatiem un man nebija pārliecības, vai mēs visi spēsim sadzīvot. Bet šovakar, skatoties uz jums, redzot jūsu laimīgās sejas, esmu pārliecināts, ka mans lēmums ir bijis pareizs.”

Roberts fonā skaļi ieklepojās.

„Jā, Robert, protams, kā gan es varēju tevi aizmirst? Viņš man pirms tam visas ausis piedziedāja, ka mums jābrauc, ka cilvēkiem nepieciešama motivācija, vides maiņa. Vārdu sakot, ko es te daudz runāju, man ir liels prieks, ka esam tik lielisks kolektīvs. Esmu lepns par mums visiem un par katru no jums. Jauku vakaru! Lai plūst vīns.”

Mēs visi saskandinājām glāzes. Kā filmā lēnā kadrā stikla skaņa piepildīja zāli, mēs visi iesmējāmies kā viena liela ģimene.

Nākamās minūtēs apkārt valdīja trauku un galda piederumu šķindoņa. Ivo nebija skopojies ar naudu klājot galdu. Bija gan vēži, gan garneles, baklažāni kazas sierā, girosi dažādās formās. Mums sen jau bija skaidrs, ka Grieķijas brauciens bija īsts izaicinājums figūrai. Joprojām nesaprotu sievietes, kuras dodas atpūtā un visu laiku domā, ko ēd un ko dzer. Vai tas kādu uztrauc? Galvenais, lai mēs jūtamies atpūtušās un ja maksa par to ir pāris lieki kilogrami – štrunts. Viņš tevi mīlēs arī tad, ja spogulī ieraudzīsiet pirmo grumbu vai arī sirmu matu. Ja viņš tevi mīl, tad pat neievēros lieko kilogramu.

„Es nespēju noticēt, ka rīt mēs dodamies atpakaļ ellē,” es noteicu. „Juri, tev noteikti pietrūks Grieķijas, vai ne?” es piemiedzu viņam ar aci.

„Ļoti smieklīgi, ļoti,” viņš nomurmināja. „Lūdzu nestāstiet mammai, viņa ļoti dusmosies.”

Mēs visi sākām smieklos kratīties. Tādi eksemplāri kā Juris bija vēl jāatrod.

„Juri, ja tu nemainīsies, tad vienīgā sieviete, kas spēs ar tevi dzīvot zem viena jumta būs tava mamma,” Roberts noteica paklapējot Jurim pa plecu.

„Runcīt, mums šovakar ir pēdējā karstā nakts Grieķijā,” Roberts man iečukstēja ausī un tā vietā, lai es priecātos par jauniem seksuāliem piedzīvojumiem, mani pārņēma skumjas. Vai tas ir beigu sākums? Vai mūsu attiecības beigsies kā neaizmirstams sekss Korfu? Es negribēju ar to samierināties.

„Kas tad nu notika,” Roberts pavērās manī dzerot vīnu, „Esmu tev kļuvis vienaldzīgs? Jo ar tādu skatienu es parasti sagaidu auditorus nevis mīļoto.”

 „Nav ko tagad par to runāt, izbaudīsim vakaru,” es negribēju sākt scēnu par savu vājību.

Vakars pagāja jautrā gaisotnē. Ivo pareģojums piepildījās. Vīns tiešām plūda aumaļām. Pat Juris, kurš vienmēr vakaru iesāka ar teicienu „Mamma man neļauj”, bija pilnīgi atbrīvojies un, man pat likās, flirtēja ar Martu. Mēs atcerējāmies, kā sākām strādāt kopā, kā iepazinām viens otru darbā. Tas bija tāds mīļš, atmiņās kavēšanās laiks. Par atmiņām, kuras nesāp un kuras nevis gribas izdzēst no savas dzīves, bet tieši otrādi, par tām gribējās runāt skaļi, lepoties un dalīties.

„Tie baklažāni ir tik dievīgi, ka liekas, esmu apēdusi pusi no šķīvja un joprojām nejūtu sātu,” Jolanta ar pilnu muti runāja.

„To sauc pa negausību,” Ginta nomurmināja manāmi iedzērusi.

„Paklau, beidz mani aizvainot. Man labāk ir kādi lieki kilogrami nevis celulīta ciskas,” Jolanta sāka aizsvilties. Liekais svars bija viņas mūžīgā tēma un ikviens aizrādījums trāpīja tieši sirdī.

„Nu, gan, meitenes, vai tad tiešām par Grieķijā jūs nevarat rimties?” Ivo pacēla balsi, „Starp citu, tev Jolanta, tuklums piestāv, te visi Grieķijā ir tavā vēršā.”

Mēs visi saskatījāmies. Tādu melno joku saprastu tikai sieviete, kurai vairs nav nekāda mērķa, lai notievētu. Pēc minūtes kapa klusuma Jolanta skaļi iesmējās. Arī mēs pievienojāmies.

„Vai, Ivo, kas par fantastisku joku. Uztveršu to kā komplimentu.” Taču bija skaidrs, ka viņa piedeva, bet neaizmirsa. Biju pārliecināta, ka Ivo vēl dabūs trūkties no Jolantas. Nedod Dievs, ja kāds vīrietis aizskar sievietes dziļākās jūtas. Tam nav loģiska izskaidrojuma. Tās ir emocijas, kas vārās.

Ap četriem no rīta mēs ar Robertu iekritām numuriņā. Vakars bija aizvadīts lieliski. Mēs bijām iztērējuši kaudzi naudas par ēdamo un dzeramo. Pieļauju, ka rīt no rīta, kad Ivo ieraudzīs apmaksāto rēķinu ar skaidrām acīm, viņa optimisms pazudīs.

„Man liekas, mums jāatzīmē pēdējā nakts Grieķijā,” Roberts nomurmināja apķerot mani. Es skatījos uz viņu, un lai gan jutos iereibusi, skaudri apzinājos realitāti.

„Kas notiks rīt, kad piezemēsimies Rīgā? Vai tu no mīļotā pārvērtīsies par priekšnieku?”

„Kas tad tās par pļāpām? Kas tev noticis?” Roberts skūpstīja manu kaklu.

„Es nopietni saku. Vai šis ir mūsu atvadu vakars?”

„Kādas muļķības. Mēs ar tevi nekad nešķirsimies. Mēs esam lemti būt kopā, man tikai nepieciešams laiks.”

Es skatījos uz viņu un nevarēju saprast, ko teikt. Centos saskatīt kādu zīmi, kas liktu man justies drošai, ka mēs būsim kopā arī ikdienā nevis tikai svētkos.

„Es nespēju noskatīties, ka tu uz mani tā skaties. Tas mani uzbudina.” Viņš pārvilka ar pirkstu pāri manai sejai, zīmējot apļus uz manas ādas. Viņš lēnām pogāja manu blūzi vaļā. Es aizvēru acis un ļāvos baudai. Katra mana šūna mīlēja šo vīrieti un es nespēju pateikt nē. Mēs mīlējāmies kā neprātīgi. Likās, ka tādu emociju buķeti mēs abi nebijām izbaudījuši nekad iepriekš. Tas bija kas vairāk nekā sekss, tās bija emocijas, kurām nebija robežu. Kad ķermenis sastop īsto, kad tas sajūt otra cilvēka vibrācijas un atsaucas katrai tā kustībai, kad tev nav jādomā ko darīt, jo zini, ka viss saskan, viss ir kā pēc iepriekš sarakstīta scenārija, tad tu nedomā, jo zini, ka esi sastapusi savu otro pusi. Savu dvēseles radinieku. Un tas bija viņš – Roberts Štrauss.

Dīvaini, bet tāda seksa, tāds tuvības mums nekad nebija bijis. Likās, ka pats Dievs mūs tajā naktī pieskatīja, lai viss noritētu gludi. Tikai pēc kāda laika es sapratu, kas īsti tajā naktī bija noticis.

 Rīts pienāca pārāk agri. Labais brīžiem beidzas pārāk ātri. Varbūt mēs pārāk koncentrējamies uz labo un intuitīvi gaidām, kad tas beigsies? Vai mēs tiešām nevaram noticēt, ka kādreiz labais ierodas pie mums, lai paliktu uz mūžīgiem laikiem. Novārtījāmies pa gultu līdz pēdējam brīdim, kad vēl pasniedza brokastis. Numuriņā valdīja tāds haoss, drēbes mētājās visās malās, dvieļi arī, kur pagadās, bet doma, ka atgriezīsies un visas telpas būs satīrītas uzmundrināja. Es pat teiktu, izlaida.

Mūsu mīļie kolēģi bija izkaisīti kur nu katrs. Jolanta ar Daigu bija apsēdušās pašā stūrī, tuvāk kafijas automātam un paslēpušās aiz saulesbrillēm, klusējot ēda omleti.

Marta ar Ivo un Gintu bija apsēdušies saulē pie plata galda, apkrāvušies ar ūdeņiem un augļiem.

„Nāciet šurp, ko jūs tur stāviet kā Dieva nepieņemti,” Marta noaurojās.

Roberts apķēra mani ap vidukli un mēs kopā devāmies Martas virzienā.

„Jūs šorīt un vieglajām brokastīm spiežat,” Roberts novaicāja, kritiski nopētot galdu. „Kur tad palikusi lielā apetīte, kad zini, kas viss ir par brīvu?”

„Tava ironija šorīt nevienam nav vajadzīga,” Ivo nomurmināja. „Labāk aizej un atnes man vīnogas.”

„Ej pats, kas es tev, puika uz izsaukuma vai?” Roberts smīnot noteica, bet mēs visi zinājām, ka Ivo lūgums visiem bija kā tabu. To vienkārši bija nepieciešams nepildīt.

Paņēmu sev lielu bļodu ar auzu pārslu putru un siltu pienu. Kā bērns, es priecājos par katru rītu, kad bija iespēja vai nebija slinkums tādu uzvārīt. Un ja vēl bija izdevība dabūt svaigi spiestu sulu, tad varēja teikt, ka diena ir izdevusies.

„Es nevaru noskatīties uz tavu veselīgo dzīvesveidu,” Ginta nopurināja galvu. „Uz tava fona es izskatos kā pusaudzis, kas lepojas, ka labāks par hamburgeru nav itin nekas.”

„Ah, ko tur stāsti. Ja tev garšo tās ceptās maizītes nu ēd taču. Organisms tev pats saka, ko tas vēlas,” es noteicu, fantazējot cik garda izskatās mana putra.

Mūsu izlidošana uz Rīgu bija pirms trijiem, kas nozīmēja, ka mums vēl bija kāda stunda, lai savāktos, paslinkotu un varbūt paspētu noskaņoties, ka jāatgriežas ikdienā.

„Labi, es iešu augšā, jāsavāc kaudze ar drēbēm, kas mētājas pa visu istabu,” noteicu, ceļoties no galda. „Martiņ, tu pasūtīsi mums visiem taksometrus, varbūt pat labāk kādu busiņu, kur visi varam sasēsties. Cikos mums vajag, uz vieniem?”

„Jā, labi, tiekamies tad lejā uz vieniem,” Marta piekrita. „Meičas! Meičas! Lejā jābūt vienos. Dzirdat?” Marta auroja pa visu telpu. Jolanta pagriezās uz mūsu pusi.

„Es dzirdu. Tāpēc jau nav jākliedz pa visu viesnīcu.”

Marta atmeta ar roku un pievērsās savam augļu šķīvim. Nav nekādas jēgas strīdēties ar sievieti, kurai ir paģiras.

Braucot augšā uz numuriņu, pieķēru sevi pie domas, ka man pietrūkst savu draugu Rīgā. Lai cik labi bija atpūsties, brīdi atiet no visām problēmām, es ilgojos pēc savas ikdienas, pēc savām ikdienas problēmiņām, sastrēgumiem, haosa.

„Par ko tu domā?” Roberts vaicāja atspiedies pret lifta sienu.

„ Man gribas atpakaļ mājās. Te ir tik kolosāli, ka gribu braukt projām, kamēr tā jūtos. Lai ir sajūta, ka gribas vēl un vēl.”

 

Dalīties.

Atstāt Ziņu