Vārda dienu svin: Aldonis, Agija

Tu nevari dabūt visu, ko gribi! Vladis Spāre

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Vlada Spāres darbs pie manis nonāca pēc LALIGABA nominantu nosaukšanas. Vienīgais, ko par šo darbu biju dzirdējusi – lasītāju viedokļi ir galēji atšķirīgi: pilnīga sajūsma vai galīga vilšanās. Patiesības labad gan jāsaka, ka pagaidām esmu lasījusi tikai pozitīvas atsauksmes. Labprāt uzklausītu to viedokļus, kam šis darbs nepatika. Jo man patika.

Pirmkārt, man patika autora valoda un izteiksmes veids. Asprātīgais humors, kas brīžiem lika smieties pilnā balsī. Tik ierastās un līdz banalitātei pazīstamās frāzes un izteicieni, ko, manuprāt, katrs manas paaudzes latvietis ir iezīdis ar mātes pienu. Tāda kā veselīga paņirgšana pašiem par sevi. Var jau apvainoties, uzmest lūpu un apvainot autoru pekstiņu stāstīšanā, bet… var vienkārši pasmieties par grāmatā aprakstītajām komiskajām situācijām, notikumiem, un neraudzīties uz sevi un savu dzīvi tik nopietni.

Otrkārt, man patika grāmatas varoņi. Filozofija, ar kādu viņi raugās uz dzīvi, par pamatu ņemot pašu dzīves pieredzi, kāda nu tā katram ir. Es nekādā gadījumā nepiekristu, ja kāds man censtos iestāstīt, ka autors attēlojis pārīti deģenerātu. Tā tas nav, jo man būtu grūti grāmatas varoņus nosaukt par neizglītotiem jauniešiem, kam svešas jebkādas morāles vērtības. Gan ciniskajam krematorijas darbiniekam Villijam, gan dzejniecei – neveiksminiecei Betijai, gan ielu māksliniekam Pepiņam, gan skarbajai masāžas salona “administratorei” Sofijai ir savi sapņi, ilgas, vēlmes un vērtības, kas ir tādi paši kā lielākajai daļai cilvēces. Arī viņi cenšas atrast savas dzīves jēgu. Viņi vienkārši to dara atbilstoši situācijai, kurā atrodas, atbilstoši savām prasmēm, dzīves pieredzei un pašapziņai. Jāsaka gan, ka situācijas, kurā autors savus varoņus ir līdz nāvei smieklīgas un neticamas, taču, arī tad, kad es sāku stāstīt gadījumus iz savas dzīves – cilvēki netic, domā, ka es fleitēju.

Trešā lieta, kas man grāmatā ļoti patika, bija tas, kā autors ataino pilsētvidi. Reāli redzēju vietas un vidi, kurā darbojās, dzīvoja un par dzīvi filozofēja grāmatas varoņi. Tāpat spēju arī ieraudzīt cilvēkus, kas nonāca saskarē ar varoņiem vai viņu redzeslokā. Viss likās tik pazīstams un pieredzēts.

Teikšu godīgi, ka man bija pagrūti saprast, par ko tad īsti ir grāmata. Tā bija visai dīvaina sajūta: tu ar ļoti lielu aizrautību lasi grāmatu, smejies pilnā kaklā un mēģini sasmīdināt arī apkārtējos, pārstāstot izlasīto, bet it kā nevari īsti pateikt, par ko tad ir grāmata un uz kurieni ved tās sižeta līnija. Tomēr, ja jautā man, tad tā ir grāmata par mūsu – cilvēku noņemšanos ar dzīves jēgas meklējumiem un par to, ka ne vienmēr uz to ir jāraugās ar tik lielu nopietnību un ļoti iespringstot, reizēm pat aizmirstot tā pa īstam dzīvot. Galu galā mēs visi esam mirstīgi un Kaulainā īpaši nešķiros, kuram lemts doties krematorijas vai kapsētas virzienā. Ne velti grāmatā tik daudz tiek runāts par nāvi. Starp citu, arī nomirt var smejoties! Man šāda iespēja šķiet īpaši pievilcīga un varbūt, ka Vlada spāres romāns “Tu nevari dabūt visu, ko gribi” būs grāmata, ko turēšu pa rokai, kad jutīšu pēdējās stundiņas tuvošanos.

Te maz gabaliņš iz mana mīļākā stāsta par Betijas beigto kaķi Elmoriņu:

– Sanāk, ka par kaķa balzamēšanu man vēl ģitāra jāstrinkšķina? Tu mani par pēdējo idiotu uzskati?

– Nu nav viņai naudas, saproti nav, – lūdzās Pepiņš. – Toties ir tas nolādētais kaķis, piesūcies kā auksta, ledaina dēle. Un vēl viņai krustmāte slimnīcā, turklāt vienīgā. Ar infarktu. Atbrauca ciemos no pāķiem, gribēja ielikt krustmeitiņai lauku speķīti ledusskapī, bet tas Elmors, maita tīšām iemaucās klēpī, ar visām četrām. Saka jau, ka kaķi ir atriebīgi. Nu kas viņam traucēja mierīgi gulēt uz plaukta savā pergamenta tūtā?


Šeit lasāma SievietesPasaules grāmatu klubiņa atsauksme par citu Vlada Spāres darbu – stāstu krājumu “Gājiens ar klibo zirdziņu”.

Dalīties.

Atstāt Ziņu