Kaislīgas esības apliecinājums: grāmata ‘Svētlaimes medniece’

Piekrītu Kristīnes Balodes vārdiem, kas atrodami uz grāmatas “Svētlaimes medniece” aizmugurējā vāka, – šis darbs apliecina kaislīgu esību un ievelk jutekliskā līdzpārdzīvojumā. Tas arī ir viss pozitīvais, ko es par šo Ievas Sīmanes erotisko romānu varu pateikt. Pārējais, manuprāt, jau ir vērtējams negatīvi.

Autore diemžēl pati nav sev precīzi definējusi, kurā prozas veidā grāmatu sarakstījusi. Pēc uzbūves tas ir romāns, kas sadalīts nodaļās, kurām doti īpaši nosaukumi. Šīs nodaļas atspoguļo galvenās varones Evas dzīves epizodes, kas saistītas ar nokļūšanu seksuālās attiecībās ar dažādiem vīriešiem. Intervijā Līgai Ābomai portālā “Sievietes Pasaule” Ieva Sīmane saka: “Pirmais stāsts bija “Purva ezers”.” Arī žurnāliste iztaujā autori nezin kāpēc par stāstu krājumu, nevis romānu. Pārpratums kļūst saprotams, izlasot pašu grāmatu. Romānam nav konstruktīva sižeta, nodaļām pietrūkst savstarpēja saistījuma, vairāki tēli, kuriem piešķirta nozīme galvenās varones liktenī, ieskicēti, pēc tam pazaudēti. Tomēr katru atsevišķo nodaļu nedrīkstētu saukt par stāstu.

Autorei pietrūcis konsekvences arī tajā, ka vīriešu tēli visi tiks apzīmēti ar neitrālo “viņš”. Romāna sākumā tomēr figurē kāds liktenīgais Hugo, un nodaļā “Komandējums uz jahtas” vīrietis, iepazīstinot ar sevi, nosauc vārdu Jānis, kas pēc tam vairs netiek pieminēts. Lietojot “viņš” romāna sākuma nodaļās, kurās vēl darbojas Hugo, lasītājam kādā brīdī tiek radīta neizpratne, par kuru vīrieti turpinās stāstījums. Daudz veiksmīgāk izdomāts galvenās varones vārds Eva, kurā ir netieša atsauce uz pašu autori Ievu, jo intervijā viņa nenoliedz, ka romānā izmantojusi arī savu attiecību pieredzi: “Es droši vien nevarētu neko uzrakstīt, ja nebūtu kaut daļu no tā pieredzējusi.” Eva tāpat kā Ieva ir saistīta ar biznesa pasauli, nodarbojas ar tādu hobiju kā skriešana un labprāt peldas purva ezeros.

Visbeidzot es gribētu aizrādīt, ka autore pārāk daudz izmanto banālas, jau nolietotas frāzes, piemēram, “neviltota interese”, “sirds sitas kā negudra”, “aukstas trīsas”. Pie viņas pašas oriģinālām metaforām varētu pieskaitīt tādas kā “uzticēšanās orgasms” un “vagīnas sirdspuksti”. Ieva Sīmane esot vērsusies sociālajos tīklos ar aptauju, kā vēl lai sauc vīrieša un sievietes dzimumorgānus, vēloties panākt erotiskās terminoloģijas daudzveidību. Taču izšķīrusies pamatā palikt pie “vagīnas” un “locekļa”. Nerātnajās dainās lietotie apzīmējumi neesot populāri.

Es gan domāju, ka mūsdienu rakstnieka uzdevums varētu būt bagātināt lasītāja vārdu krājumu, rosinot ne tikai viņa erotisko, bet arī leksisko iztēli. Atsevišķās seksuālās pieredzes epizodes varētu patiešām kļūt par piesātinātiem, interesantiem stāstiem, katram no tiem piešķirot citu noskaņu. Piemēram, nodaļa “Rūķis” varētu pārtapt ironiskā stāstā, kurā vīrietis, kurš ir galvastiesu īsāks par savu dāmu, tomēr spēj to iekārdināt, pārsteidzot ar savu milzīgā izmēra diņķi, kurš kaislīgi apmierina iekaroto cābelīti. Taču tās jau būtu manas, nevis Ievas Sīmanes  fantāzijas radītās ainiņas…