Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

‘Lasīju ar asarām acīs’

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Noteikti esat izbaudījuši tādas grāmatas, kuras var izlasīt vienā elpas vilcienā, vai ne? Man šī, lietuviešu izcelsmes amerikāņu rakstnieces Rūtas Šepetis grāmata “Starp pelēkiem toņiem” bija viena no tām, lai arī ar asarām acīs…

Vakarā kā iesāku lasīt, tā neliku nost, kamēr nebiju beigusi. Jau ar pirmajiem teikumiem stāstījums ievilka stāstā, likdams dzīvot līdzi galvenās varones Līnas un viņas ģimenes pārdzīvojumiem.

“Mani aizveda vienā naktskreklā.”

Vai Latvijā maz ir ģimene, kuru nebūtu skārušas izsūtīšanas un/vai bēgšana no valsts? Un, ja vien ir bijuši vecvecāki, kas pastāsta, ko ir piedzīvojuši, kam ir izgājuši cauri, dalījušies ar savām atmiņām un pārdzīvojumiem, nav iespējams palikt vienaldzīgam šo grāmatu lasot, izjūtas ir tik dziļas un patiesas, it kā Tu lasītu par Savējiem. Un Savējie mēs vien esam – latvieši, lietuvieši, igaunieši, mūs vieno kopējā vēsture, kopīgi pārdzīvotais.

“Vai kādreiz esat domājuši par to, cik vērta ir cilvēka dzīvība? Torīt mana brāļa dzīvība bija kabatas pulksteņa vērtībā.”

Grāmatu lasot nepārtraukti jādomā, cik gan cilvēks ir stiprs, un cik patiesi Upīts savā novelē reiz ir aprakstījis cilvēka kailo dzīvību. Jo lasot visu, ko cilvēkiem ir nācies pārdzīvot, gribas izsaukties – bet tas taču nav iespējams! Nav iespējams to izturēt. Tomēr ir. Cilvēki to pārdzīvoja, smēlās spēku kaut kur savas sirds dziļākajos nostūros, mistisko spēku, kas palīdzeja izturēt to prātam neaptveramo un necilvēcīgo izturēšanos.

“Humora izjūta”, viņa teica smieklu asaru pilnām acīm, “to viņi mums nevar atņemt, vai ne?”

Protams, ir stāsti par cilvēkiem, kas nepielāgojas, kas tiek samīti… Bet kopumā cilvēks ir stiprs. Un pārsteigts pats par savu spēku.

“Jons katru nakti lavījās laukā, lai pievāktu ēdamā paliekas no čekistu atkritumu kaudzes. Vaboles un tārpi nevienu neatbaidīja. Pāris knipju – un mēs jau bāzām ēdamo mutē.”

Negribu uzrakstīt par daudz. Vai pateikt kaut ko priekšā. Tie, kas gribēs zināt ātrāk pirms beigām, tie tāpat uzšķirs pēdējo lappusi un paskatīsies, kā beidzas stāsts…

Cauri romānam vijas kluss un spēcīgs mīlestības stāsts, tas ir par mātes un tēva mīlestību pret bērniem, par bērnu mīlestību pret vecākiem. Par jaunas meitenes un jauna puiša mīlestību, kas uzplaukst starp izkārnījumiem lopu vagonos un necilvēcīgajiem darba apstākļiem izsūtījuma nometnēs. Par mīlestību pret svešinieku, pret savu tautieti, kuru dzīve iesviedusi tajā pašā vilcienā, kur tevi.

Vienīgais, kas varbūt man grāmatā nepatika, bija nobeigums, kaut gan negribētos lietot vārdu ‘nepatika’, jo nobeigumā ir cerība. Cerība nākotnei. Tāpēc teikšu tā – man tikai pietrūka atgriešanās stāsts.

“Un tad es to ieraudzīju. Starp pelēkiem toņiem pie apvāršņa parādījās sīka, zeltaina josliņa. Es smaidīdama skatījos un dzintarkrāsas saules strēli. Saule bija atgriezusies.”

Šī grāmata viennozīmīgi ir grāmatplaukta vērta!

 

Ilze savās pārdomās par izlasītajām grāmatām dalās arī savā blogā- http://vertigagramata.blogspot.com

Dalīties.

Atstāt Ziņu