Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

Gruzija. Sarunas ar dūjām

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Šī grāmata par Gruziju pie manis nonāca nejauši. Ieraudzīju bibliotēkā, kur manu uzmanību piesaistīja krāšņais grāmatas vāks un autores vārds. Pēc publikācijām presē, zināju, ka man patiks Elvitas Rukas teksti. Tā arī bija – nekādas vilšanās. Par Gruziju, kas parauj vaļā dvēseli. Arī tad, ja tu viņai to pat nelūdz, viņa zina, kā tevi aplaimot.”*

Dokumentālā kino scenāristes, producentes, citiem zināmas kā aktīvas ceļotājas un aprakstītājas Elvitas Rukas un fotogrāfes (dokumentālo un animācijas filmu režisores, scenāristes un producentes) Aijas Bley projekta „15 jukušas avis”** ietvaros 2012.gadā iznākusī grāmata „Gruzija. Sarunas ar dūjām”.

Es to sauktu par dokumentālo daiļliteratūru. Skanīgi, sulīgi, emocionāli, bet ne gaudulīgi stāsti un apraksti. Dzīvi un spilgti autore savērpusi pieredzēto, apskatīto un uzklausīto savos braucienos uz Gruziju un piepinusi sižetam arī citu sev pazīstamu tautiešu dzīvesstāstus, kuros liktenīga nozīme tieši šai kolorītajai zemei.

Stāsti veidoti kā sarunas ar dūjām. Autores novērojumi un secinājumi tik spilgti, ka neviļus pārskatīju airbaltic biļešu cenas uz Tbilisi, izsecināju, par kuru Rihardu grāmatā ir runāts, un sameklēju viņa izveidoto viesnīcu Svanetijā. Šīm rindām topot, TV fonā tiek demonstrēts „Sirmais. Kulta ēdieni”. Un viņa mielošanas ar gruzīnu nacionālo virtuvi, draudzīgo ļautiņu ielenkumā. Apkārt saklausītās sarunās izskan secinājums, ka doties uz Gruziju pašlaik ir aktuāli, tikpat populāri kā pirms pāris gadiem uz Horvātiju. 

Šķiet, šī grāmatas aina labi pamato gruzīnu tautas pievilcību:

„Viņi plūda un pludoja sev par prieku, rūpēs citam par citu un kopīgā asinsritē. Vārdi, žesti, tosti, smiekli, mirušo piemiņa un dzīvo sumināšana, pati dzīve lidinājās pa haotisko mākslinieka dzīvokli. Lidinājās un dziedāja, gavilēja visām sāpēm par spīti. Katrs no klātesošajiem varēja sabrukt zem savu problēmu nastas, bet viņi tās uzmeta gaisā un izšķaidīja smieklos. Tie nebija mākslīgi spiesti un mocīti, tie bija īsti, dzīves skarbuma rūdīti un vitalitātes apzeltīti.”

Grāmatas stāstus caurvij daudzslāņains cilvēcības, kontrastu un pārmaiņu zemes attēlojums.

Gruzijā ir daudz gan diedelētāju, gan devēju, un starp viņiem nav milzīgas nicinājuma aizas. Šķiet, šī tauta saprot, cik lielus kūleņus dzīve var pārmest, cik viegli atrasties otrā pusē.”

„Par spīti pārdzīvotajām grūtībām, Abhāziju daudzi uzskata par izredzētu zemi. (..) Gadi aizvējo vējiem līdzi, bet drupas un rētas paliek. Drupu Abhāzijā ir tik daudz, ka mazie bērni tās uzskata par dabas parādību. Kur cilvēki – tur sagrautas mājas un drupas. Spēlēties taču var visur! Rotaļas drupās, izdzīvošana pašu ziņā, pasaule valsti neatzīst, bet abhāzi ļaunu prātu netur. Pārāk slinki esam, lai naidotos, viņi saka un palaiž nervozus smieklus. Tuvumā noteikti ir pašdarinātā vīna malks, kas palīdz drupas skatīt kā paradīzi. Bez vīna un dzīvesprieka te dzīvība beigtos. Ar ticību te var dzīvot ļoti ilgi.”

Neskatoties uz pašreizējo Gruzijas kā tūristu iecienītas valsts popularitāti, mani nepamet doma, ka turp dodoties, ir lielāka iespēja saprast savu vietu pasaulē un pasaules ietekmi sevī nekā dodoties sakārtot domas uz kādu no Rietumeiropas valstīm. „Nevienas dzīves dvēseles apkārt, un tomēr dvēsele ir visam. ”

„Dūjas, mīļās dūjas, kāpēc jūsu zemē tik viegli raisās smiekli un tik tīri uzmirdz asaras? Kāpēc te dvēsele ir vaļā un patīk uzturēties tāpat vien, bez acīm redzama iemesla? (..) Tbilisi ir mana dvēseles mājvieta, Gruzija ir Dieva dota zeme sevis sadzirdēšanai. Kur sper soli, tur dzīve priekšā. Kur dzīve priekšā, tur smiekli vai asaras. Kur sirds vaļā, tur likumi beidzas. Kur brīvība garā, tur pazūd skaitļi. Kur skaitļu nav, uzmirdz īsie patiesības mirkļi. Kur patiesība, tur programmu nevajag. (..) esi vaļā, un dzīve notiek, jo viņa te ir karaliene.”

„Ne reizi neienāk prātā skatīties līdzpaņemtās filmas. Mākoņu dejas ap kalnu virsotnēm, smalka sniedziņa lēnā snigšana vai svanu krāsns omulīgais siltums pasauli vērš skaistu un piepildītu. Tāpat kā apziņa, ka dzīvē viss ir iespējams – ja vien pats ej uz priekšu un debesīs viss saslēdzas.”

Patīkami lasīt ne tikai dziļus un skaistus cilvēku portretējumus, bet arī tekstus, kas ārpus grāmatas konteksta atgādina par dzīves un attiecību likumsakarībām. „Dūjas, ak, mīļās dūjas, jūs jau zināt, ka neviena tikšanās nav nejauša, tā kaut ko nes sev līdzi kaut ko atgādina. Uzjunda atmiņas, saliek akcentus, paver jaunu pasauli vai palīdz izskaidrot veco. Šīs tikšanās peld un aizpeld atmiņās, lai pēkšņi, īstajā brīdī, sastātos kopīgā stāstā.”

„Tu esi skrējusi pēc plāna, pildījusi pašas uzlikto un citu sagatavoto programmu, bet varbūt nevajag. Varbūt īsto zemes garu var sajust tikai ārpus programmas? Tikai atslābstot no visa, pat no vēlmes iepazīt, izprast un iemīlēt…”

_______________________

*Šis un pārējie citāti no grāmatas.

**Autores skaidro, ka 15 jukušas avis ir 15 bijušās PSRS republikas. „2011. Gadā apritēja 20 gadi, kopš tās ir neatkarīgas valstis. (..)Katrai aitai ir savs stāsts, kaut arī bars iet vienā virzienā. Brašās kalnu aitas un upurjēri, barveži un sekotāji. Paradoksi viens pēc otra. Mēs nolēmām ceļot, vērot un piedzīvot, pierakstīt aitu stāstus tekstā un bildēs.”

Dalīties.

Atstāt Ziņu