Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

Vērtējums par Višņevska ‘Mīļākā’

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Pasaulslavenais un ārkārtīgi šarmantais poļu rakstnieks Janušs Leons Višņevskis sava talanta cienītājus ir pārsteidzis ar to, ka vīrieša skatījums var būt tik bagāts jūtām, tik atklāti maigs un ievainojams vienlaikus.
Arī stāstu krājums “Mīļākā”, ko izdevis Apgāds Zvaigzne ABC, ir dāmām domāta literatūra, ko sarakstījis absolūti vīrišķīgs vīrietis. Grāmatā piedāvāti septiņi stāsti par to, kā sievietes savaldzina un iekaro vīriešus, pakļauj tos un pašas pakļaujas. Stāsti par to, ko mīlestība var nodarīt cilvēkiem, un arī par to, ko cilvēki var nodarīt mīlestībai.

Arī SievietesPasaule.lv grāmatu klubiņš ķērās klāt slavenā autora stāstu lasīšanai. Lūk, mūsu viedokļi!

Liene Štoka, Grāmatu klubiņa dalībniece:
Stāstu krājumā „Mīļākā” ir septiņi stāsti par sievietēm. Katrā no stāstiem cauri vijas skumjas, tie ir nopietni, tomēr stāsti ir par mīlestību. Lasot stāstus, ir viegli katrā atrast kādu elementu, ko, šķiet, var attiecināt uz savu dzīvi un tas ir fascinējoši, jo stāstu autors ir vīrietis. Stāsti ir tik dzīvi un ticami, ka izlasot katru no tiem ir mazliet jāievelk elpa, lai apdomātu izlasīto. Man pašai vislabāk patika stāsts „Menopauze”, jo tas ir ar ironijas pieskaņu, bet tajā pašā laikā ar skaudru atziņu, cik ļoti sieviete var justies vientuļa blakus savam vīrietim…

Inese Kušķe, Grāmatu klubiņa dalībniece:
Janušs Leons Višņevskis – mūsdienu poļu literatūras zvaigzne – pievērsa manu uzmanību ar romānu „Vientulība tīmeklī”, mīlestības un nāves tēmas risinot skaudri, patiesi un liekot galvenajiem varoņiem sazināties ar interneta palīdzību. Ar lielu entuziasmu pieķēros viņa stāstu krājuma „Mīļākā” lasīšanai.
Krājumu veido 7 stāsti, no kuriem titulstāsts „Mīļākā” ne tikai novietots pa vidu kā ceturtais, bet arī atklāj visa krājuma caurviju motīvu – erotismu: „Ne vārda neteicis, pienāca pie manis, sacēla man svārkus vai strauji nolaida bikses, iebāza mēli man mutē, pēc tam iepleta manus gurnus un iebāza tur divus pirkstus.” Manuprāt, autors ar šiem gan erotiskajiem, gan dažviet ļoti fizioloģiskajiem aprakstiem ir pāršāvis pār strīpu. Galveno varoņu ciešanas un kaislības aizkustina arī bez tiem, piemēram, laulības gredzens kā simbols vīrieša saiknei ar citu sievieti nemitīgi sāpina viņa mīļāko, tas labi atklāts ainā par diviem rožu pušķiem (viens sievai, otrs mīļākajai), taču Višņevskis liek šim gredzenam kļūt pat fiziski jūtamam – mīļākās makstī…
Stāstos daudz izmantotas atsauces uz slimībām un politiskiem notikumiem: aritmija, anoreksija, Undīnes lāsta sindroms, Dienvidslāvijas kari, 2.pasaules kara beigas, 11.septembra terora akts Ņujorkā. Tā vien šķiet, ka autors gribējis piesātināt stāstus ar savām plašajām zināšanām, lai gan izpratnei par varoņu dzīves dramatismu tas ne vienmēr ir nepieciešams. Mani nepārliecināja aina ar mīļāko un viņas precēto vīrieti, kurš pārdzīvo 11.septembra notikumus – viņa paziņojums, ka „nevienu nedrīkst nogalināt Dieva vārdā”, licis iemīlēties šajā vīrietī vēl vairāk. Jebkuram cilvēkam, manuprāt, sāpīgākas par globālām katastrofām būs tās, kuras notiek ar viņu pašu – viņa ģimeni, attiecībām, dvēseli.
Vairāki stāsti sarakstīti „es” formā, galvenokārt mums tiek atklāta sieviešu – smagi slimas jaunietes, Gebelsa sievas, precēta vīrieša mīļākās u. c. – dzīve. Varbūt tāpēc ik pa brīdim ir pieminētas mēnešreizes – kā tāds sievietes atšķirības simbols. Manuprāt, pārāk uzkrītoši. No visiem stāstiem mani visvairāk aizkustināja „Menopauze” – visvienkāršākais vēstījums par dzīves nežēlīgi ātro skrējienu un skaudro vientulības izjūtu, lai gan esi ar kādu kopā. Lasot šo stāstu, es spēju identificēties ar varoni un beidzot noticēju autoram. Taču es nesauktu J. L. Višņevski par sieviešu dvēseļu pazinēju…

Dalīties.

Atstāt Ziņu