ēc kāda laiciņa grāmatu klubiņa lasāmsarakstā atkal nonāca kāda zviedru rakstnieka darbs. Ja savulaik lasījām Jūnasa Jūnasona “Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda”, šoreiz izvēle krita par labu Frēderika Bakmana romānam “Vīrs vārdā Ūve”, kas stāsta par 59 gadus vecu vīru, kurš brauc ar Saab un kuru kaimiņi dēvē par kašķīgo rūgumpodu. Ik rītu viņš dodas inspekcijas gājienā pa savu rindu māju kvartālu, lai pārbaudītu, vai kāds nav nevietā atstājis velosipēdu vai pienācīgi sašķirojis atkritumus. Lai gan Ūve jau sen nav iedzīvotāju kooperatīva priekšsēdis, kādam galu galā arī jākontrolē, vai viss tiek darīts kā nākas! Taču kādā novembra rītā sāktais ķīviņš ar jaunajiem kaimiņiem izvēršas par negaidītu draudzību, un šī vīra attiecības ar apkārtējiem nekad vairs nebūs tādas kā agrāk…
Stāsts ir patiesi aizkustinošs, kāpēc – lasi mūsu atsauksmēs:
Lienīte:
Priecājos, ka šo sirsnīgo, labestīgo grāmatu izvēlējāmies lasīt tieši Adventes laikā. Advente ir tas laiks, kad ikvienā sirsniņā iedegas cerība un gaidas pēc brīnuma. Šajā laikā ir pieņemts miers un līdzsvara meklējumi sevī. Miers un saskaņa romāna darbības gaitā iestājas arī nīgrā kunga Ūves dvēselē.
Nīgrums ir pamatots, jo visā romāna garumā tiekam iepazīstināti ar šī 59 gadus vecā kunga dzīves gājumu. Autors Frēdriks Bakmans neuzbāzīgi ļauj ieskatīties Ūves dvēselē, izmantojot viņa labos darbus, ļauj izskanēt vecā vīra iekšējai balsij. Un zem bruņām atklājas Ūves lielā un maigā sirds.
Ūves drūmā eksistēšana un vēlēšanās aiziet no šīs dzīves beidzas, kad blakus mājā ievācas jauni kaimiņi – blondais Lempis un irāniete Parvanē. Tieši Parvanē ar savu grūtnieces kašķīgo raksturu spēj izkustināt Ūvi no tāda kā sasaluma stāvokļa, jo visu laiku maisās pa vidu, neļaujot Ūvem izdarīt pašnāvību: „Jo kā gan viens normāls cilvēks var nokārtot rēķinus ar dzīvi, ja vienam ir jāatnes cepumi, citam paliek slikti ar sirdi, vēl kāds nomaucas no trepēm, vēl kāds iebrauc iekšpagalmā ar automašīnu. Un tad vēl kaķis. Un vēl blondā kaza ar savu velteni ”.
Ūves labā sirds neļauj atstāt cilvēkus nelaimē, viņa attiecības ar kaimiņiem kļūst citādas, dzīve iegūst jaunu jēgu, kur nav vietas drūmām domām par pašnāvību.
Inese:
Ūves tēls zviedra Frēdrika Bakmana romānā „Vīrs, vārdā Ūve” man uzreiz iepatikās, jo viņš apgalvoja, ka „neviens vairs mūsdienās neprot rakstīt ar roku. Jo tagad jau visam vajag būt tikai ar datoru”. Lai gan esmu jaunāka nekā Ūve, kuram piešķirti 59 gadi, arī es mēdzu īgņoties uz apkārtējo pasauli un it īpaši uz kaimiņiem, kuri aizmet cigarešu izsmēķus pa roku galam vai brauc ar savām mašīnām tur, kur nedrīkstētu. Man tikai nav vīrieša spēka un zelta roku. Toties Ūvem ir!
Reizēm Ūve rīkojas kā, manuprāt, vecis pāri 70, nevis vēl diezgan vīrišķīgs un stiprs vīrietis ap 60, taču autors to pamato ar atklāsmēm par Ūves smagajiem pusaudža gadiem, kad agri tiek zaudēti vecāki un uzsākts fiziski smags darbs, kas veidojis šī vīrieša neparasto personību. Un svarīgs faktors ir mīļotās sievas zaudējums: „Nav jau tā, ka arī Ūve būtu nomiris, kad Sonja viņu atstāja. Viņš tikai beidza dzīvot.”
Romāns ir ļoti aizkustinošs, tas rosina līdzpārdzīvot, liekot gan smieties, gan raudāt. Bez Ūves šai darbā lasītājs sastop uzstājīgu un labestīgu irānieti Parvanē, mērķtiecīgu un spītīgu kaķi, visnotaļ resnu kaimiņu Džimiju, pāris priecīgu bērneļu, nejauku valsts ierēdni baltā kreklā un daudzus citus interesantus tēlus. Taču tie visi ir kā papildinājums galvenā varoņa Ūves portretam, kurš nebūtu pilnīgs bez viena svarīga un ar lepnumu lietota vārda – „Saab”. Kāpēc tas ir kā „āmen” baznīcā? Izlasiet romānu un uzzināsiet! No sirds iesaku.
Grāmatu klubiņš „Ar grāmatu azotē” tiekas reizi mēnesī, kad pie tējas tases vai vīna glāzes, dalamies iespaidos par kopīgi lasīto grāmatu. Ja arī Tu mīli lasīt un gribi pievienoties mūsu grupiņai, piesakies, rakstot uz sp@sievietespasaule.lv! Ja nevari pievienoties klātienē, seko līdzi virtuāli, jo par klubiņa aktualitātēm rakstām sadaļā „Grāmatu klubiņš Ar grāmatu azotē“!
