Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

Straujais un gausais laiks, un laika trūkuma nemiers

Pinterest LinkedIn Tumblr +

uvojoties gada izskaņai, SievietesPasaules grāmatu klubiņā allaž izvēlamies kādu svētku noskaņām atbilstošu lasāmvielu. Tā kā pēdējos gados jautājums par laiku un to, kur tas pazūd, kļūst arvien aktuālāks, nolēmām Adventes laiku veltīt pārdomām par mūsdienu lielāko bagātību  laiku. Lasījām divus šķietami atšķirīgus darbus, kas katrs savā veidā tomēr atklāj attieksmi pret mums doto laiku – Tomasa Hillanna Ēriksena “Mirkļa tirānija” un Sesilijas Ahernas “Dāvana”.

Norvēģa Tomasa Hillanna Ēriksena pētījums „Mirkļa tirānija” apbrīnojami labi sasaucas ar īru rakstnieces Sesilijas Ahernas romāna „Dāvana” pamatdomu – mūsdienu cilvēka laiks aizrit pārāk steidzīgi un bezjēdzīgi. Ja pētījumā tiek izmantoti konkrēti fakti un sausi skaitļi, tad Ahernas romānā lasītāju aizkustina emocionalitāte un negaidītais atrisinājums – galvenā varoņa bojāeja.
T. H. Ēriksens raksta: „ Ja nav atelpas un brīvu brīžu, cilvēki zaudē nepieciešamo atstatuma izjūtu no savas darbības un priekšstatu par savu situāciju. Viņi ieslīgst sīkumos un zaudē perspektīvu.” Tieši tā notiek ar Lū Safērnu – celtniecības kompānijas vadošo darbinieku, kuram katru darbdienu vienlaikus jābūt divās vietās, kurš neizlaiž no rokām tālruni un ar savu „Porsche” brauc, vienmēr bīstami pārsniedzot ātrumu. Viņš ir ieslīdzis sīkumos un pazaudējis izpratni par to, ka jāvelta uzmanība savai ģimenei – sev vistuvākajiem cilvēkiem.
S. Aherna romānā kā fonu notikumiem izmanto Ziemassvētku laiku, lai varētu iesaistīt arī kādu brīnumu – Lū tiek piešķirta iespēja dubultoties un paskatīties uz sevi no malas. Geibs jeb Geibriels, kurš to nokārto, varētu būt savdabīgs sargeņģelis, kurš nevar grozīt Dieva lēmumu, taču drīkst savam aizbilstamajam piešķirt papildus laiku, lai kaut ko sevī un savā ģimenē sakārtotu. Lū, saukts arī par „mirkļa cilvēku”, piedzīvo atklāsmi par to, ka ģimenei, nevis darbam veltītais laiks ir svarīgāks – tieši tas rada viņā harmonijas un mīlestības izjūtu. Diemžēl tas notiek viņa dzīves beidzamajos mirkļos, jo viņam ir lemts pašos spēka gados iet bojā autoavārijā.
T. H. Ēriksens norāda uz faktu, ka, attīstot tehnoloģijas, cilvēki cerēja ietaupīt laiku, taču radies bīstams pretējais efekts – šīs pašas tehnoloģijas mums tagad laiku atņem. Izjūtam, ka dzīves temps paātrinājies, „visretāk sastopamais īpašuma veids ir brīvi mirkļi cilvēka dzīvē”. S. Aherna savu romānu veidojusi kā „stāstu stāstā” – par Lū likteni kādam dumpīgam pusaudzim stāsta policijas seržants, sniedzot tādā veidā jaunajai paaudzei pamācību, kuru formulē daiļdarba beigās arī pati autore: „Tieši laika mums nav gana, tieši laiks izraisa nemieru mūsu sirdī, un tāpēc tas jātērē gudri.”
Lai gan Ēriksena pētījums man šķita pārāk zinātniski sauss un Ahernas romāns – par daudz didaktisks, aplūkotā tēma ir ļoti aktuāla un svarīga. Novēlu, lai mums visiem vairāk būtu nesteidzīgā, mierīgā un apcerīgā laika, kuru mēs tērētu gudri.

/Inese K./

Sesilijas Ahernas romāna “Dāvana” galvenais varonis Lū Safērns strādā birojā un vienmēr saplāno savu laiku, kurš viņam vienmēr pietrūkst, lai izdarītu visu iecerēto. Kādā dienā Lū iepazīstas ar bezpajmtnieku Geibu un pieņem viņu darbā. Lū daudz laika pavada darbā un tādēļ cieš ģimene, kam viņš neatvēl savu laiku.        Geibs iedod Lū pudelīti ar tabletēm, kas ļauj Lū atrasties divās dažādās vietās vienlaicīgi.
“Lū bija pavadījis tik daudzus gadus, tik žigli skrienot cauri minūtēm, stundām un dienām, cauri mirkļiem, ka vairs nepamanīja dzīvi”. Grāmatas autore liek aizdomāties par to, vai mēs savu laiku pavadām lietderīgi, vai tiešām darbs ir svarīgākais dzīvē?
“Laiks ir dārgāks par zeltu, dārgāks par dimantiem, dārgāks par naftu vai jebkuriem dārgumiem. Tieši laika mums nav gana, tieši laiks izraisa nemieru mūsu sirdī, un tāpēc tas jātērē gudri. Laiku nevar iesaiņot un pārsiet ar lenti un Ziemassvētku rītā atstāt zem eglītes. To nevar iedot. Bet ar to var dalīties”. Tāpēc novēlu, lai mums visiem izdodas atrast laiku, lai pavadītu to kopā ar mums svarīgiem un mīļiem cilvēkiem!

/Liene Š./

Tomasa Hillanna Ēriksena “Mirkļa tirānija” jeb pētījums par straujo un gauso laiku informācijas sabiedrībā bija lasīts jau bakalaura studiju gados. Toreiz varbūt šīs grāmatas vēstījumu neuztvēru tik spēcīgi kā šobrīd. Toreiz es biju studente, studiju darbu rakstīšana un prakses bija visi mani pienākumi, nekādu citu saistību – ne vīra, ne bērnu, ne stabila darba. Protams, arī toreiz šķita, ka laika vienmēr ir par maz, tomēr šobrīd to izjūtu daudz spēcīgāk, jo vāveres ritenis ir pamatīgi iegriezies. Un te vienmēr ir jautājums par prioritātēm un kā pie tām turamies. Jo, jāpiekrīt autoram, nereti ar sava galvenā uzdevuma izpildi neveicas, taču tajā pašā laikā vienmēr atrodas 5 minūtes e-pasta atbildēšanai vai telefonsarunai, stunda šim un stunda tam, un dažkārt pat vairākas dienas, lai nodarbotos ar citām mazāksvarīgām lietām… “Mirkļa tirānija” ļoti trāpīgi atklāj to, kāpēc mūs tik bieži pārņem izmisīga laika trūkuma sajūta. Grāmata, lai arī vieglā valodā uzrakstīta un papildināta ar spilgtiem piemēriem un situācijām no autora dzīves, tomēr pēc savas būtības ir pētījums un tāpēc, iespējams, nebūs pa prātam katram lasītājam. Turpretim Sesilijas Ahernas romāns “Dāvana”, kas arī vēsta par laika vērtību, tomēr ir daudz emocionālāks, jo ar konkrētu varoņu palīdzību izstāsa to, kas notiek, ja neizturamies atbildīgi pret to, kur, kā un kam tērējam savu laiku.

/Līga O./

Dalīties.

Atstāt Ziņu