k gadu, gaidot Ziemassvētkus, grāmatu klubiņā izvēlamies lasīt kādu tematisku Ziemassvētku laika daiļdarbu, vai arī lasām kaut ko pavisam vieglu – pasakas. Šajā gadā mūsu izvēle krita par labu Noras Ikstenas „Ulubeles pasakām”, par kurām grāmatas ievadvārdos Gundega Blumberga saka šādus vārdus: “Ulubele ir brīnumaina vieta, kurai Nora Ikstena savās pasakās piešķīrusi dzimtās Ikšķiles vaibstus, bet tikpat labi Ulubele var atrasties jebkur, kur vien cilvēks raugās uz pasauli vērīgām acīm un mīlošu sirdi un saglabājis bērnišķi ticošu dvēseli.”
Patīkamā svētku atmosfērā satikāmies vēl pirms gadu mijas, lai pārrunātu šīs pasakas – kas tajās patika, kas ne. Lūk, mūsu atsauksmes:
Inese: aizgūti un zināmi sižeti te pavēršas pavisam citā gultnē
Māksliniekam Vilipsōnam labi izdevies atklāt Noras Ikstenas „Ulubeles pasaku” radīto iespaidu – ilustrācijas demonstrē pašpārliecinātu sievieti, kuras milzīgajā matu copē rosās gliemeži, kliņģeri, rūķīši, koki un puķes – piecpadsmit pasaku dažādie tēli, kas visi kopā rada apburošu pasaules ainu. Un visa šī daudznozīmības pilnā pasaule – atsauces uz literatūru un vēsturi, sinonīmiem un frazeoloģismiem bagātā valoda, folkloras motīvi – radusies talantīgās latviešu rakstnieces iztēlē un priecē zinātkārus lasītājus.
Man šīs pasakas patika tieši tāpēc, ka, pat izmantojot kādu aizgūtu, it kā zināmu sižetu, autore negaidīti to pavērš un aizrisina pavisam citā gultnē, bieži vien kaut ko atstājot noslēpumainības plīvurā tītu. Mana favorīte ir pasaka „Brīnumbeķeris”, kurā cilvēki neēd izslavētā beķera cepto īpašo gudrības maizi, jo tā „esot par smagu”, „kumoss grūti norijams”. Jā, gudrības sāta izjūta nav viegli panākama, un šīs pasakas nav „vieglas”, jo prasa no lasītāja gan priekšzināšanas, gan koncentrēšanos un iedziļināšanos. Tomēr tam, kurš spējis šos „kumosus norīt”, sirdī iemājo Ulubele – laimīgā zeme…
Lienīte: saudzēt savu reiz iekopto dārzu
Latviešu literatūrā oriģinālpasakas ir rets žanrs, sevišķi, pasakas, kas domātas tiklab bērniem, kā pieaugušajiem.
Tādas ir Noras Ikstenas „Ulubeles pasakas”. Filozofiskas un mazliet smeldzīgas – tās ielūkojas pasaulē, kurā katrs saņem to, ko pelnījis. Un ticam, ka tā notiks arī dzīvē, ka labais vienmēr uzvarēs ļauno, vajag tikai ticēt brīnumiem.
Ulubeles varoņi tic brīnumiem, kā pasakā par raganbekām, kuras var ēst tikai tie, kas tic, ka tās ir ēdamas; tic arī tam, ka darot labus darbus, arī paši kļūs labāki. Bet pasakās, tāpat kā dzīvē, mīt arī ļaunums. Tā tas ir stāstā par Romeo un Jūliju, kuri var savienoties tikai nāvē, apēdot velnarutka sakni. Tā tas ir arī pasakā par Meinardu, kurš gaida ūdens aiziešanas mirkli. To labi uztvēris mākslinieks Aivars Vilipsons, kurš grāmatas ilustrācijās attēlo sievietes galvu, kurā rosās šo pasaku tēli.
Dažās pasakās man bija grūti izprast varoņu rīcības iemeslus, kā „Nāves salas Strēlnieks”, kurā strēlnieks izprasās mātes piedošanu, lai viņa dvēsele nonāktu debesīs. Ko gan šis cilvēks nodarījis? To pasaka neatklāj. Vairākās pasakās uzsvērta izglītības nozīme, kā „Elkšņu Skolmeistars” un „Druku Burtlicis”. Dabas aizsardzība skarta pasakā „Ozols un drāķis”. Ļoti aktuālas tēmas, par kurām katru dienu lasām presē. Varbūt tāpēc rodas neliela pretreakcija?
Patika pasaka „Sudraba dārzs” ar savu vēstījumu – cik viegli iznīcināt dzīvē sasniegto, pazaudēt savu iekopto dārzu, tiecoties pēc lielās pasaules labumiem. Bet, ja mēs neizaudzētu sudraba koku, uz kura pakāpties un paraudzīties pasaulē, vai gan spētu novērtēt savu iekopto dārzu?
Liene: es tās uztvēru kā pasakas pieaugušajiem
Izdzirdot vārdu Ulubele, pirmā asociācija, protams, bija ar biedrību “Dzīvnieku pansija Ulubele”. Par to gan nebija šī grāmata. Nora Ikstena savās pasakās ir parādījusi kaut ko jau pazīstamu, tomēr no cita redzējuma. Pasakās ir jūtama vēstures (teiksmu) klātbūtne. Es tās vairāk uztvēru kā pasakas pieaugušajiem, jo gandrīz katrā pasakā bija pieminēts kaut kas no kāda cita stāsta, teiksmas vai pasakas, ko iepriekš būtu bijis jāzina, lai saprastu pasakas nozīmi.
Man patika pasaka “Brīnumbeķeris”, kurā pastāstīts, kā beķeris izcepa “gudrības maizi”, kas izrādījās par smagu, tāpēc cilvēki to neēda. Protams, ka būtu vienkārši iegūt gudrību, apēdot maizi, bet tā tas nenotiek. Pasaka “Nāvs salas Strēlnieks” ir par ļoti nopietnu tematu – piedošanu. Kopumā man pasakas patika, jo mēs katrs savu reizi iemājojam savās sirdīs Ulubeli, kur mēdz notikt brīnumainas lietas.
Grāmatu klubiņš „Ar grāmatu azotē” tiekas reizi mēnesī, kad pie tējas tases vai vīna glāzes, dalamies iespaidos par kopīgi lasīto grāmatu. Ja arī Tu mīli lasīt un gribi pievienoties mūsu grupiņai, piesakies, rakstot uz sp@sievietespasaule.lv! Ja nevari pievienoties klātienē, seko līdzi virtuāli, jo par klubiņa aktualitātēm rakstām sadaļā „Grāmatu klubiņš Ar grāmatu azotē“!
