eparasts mistikas, romantikas un detektīvelementu caurvīts darbs,- tā jaunās krievu rakstnieces Ļenas Eltangas romāns “Akmens kļavas” tika pieteikts, gaidot tā izdošanu latviešu valodā. Intereses uguntiņa bija uzšķilta un arī rindas bibliotēkās uz šā darba lasīšanu lika domāt, ka tas ir kaut kas ļoti, ļoti labs. Pie pirmās iespējas to ķērās lasīt arī mūsu grāmatu klubiņa aktīvistes. Lūk, viņu vērtējums:
Inese: romāna reklāma ir diezgan maldinoša
Jaunās krievu rakstnieces Ļenas Eltangas romāna „Akmens kļavas” reklāma, manuprāt, ir diezgan maldinoša. Tiek apgalvots, ka „sižets ir virtuoza detektīvmīkla” un „tā ir grāmata prāta mežģis, kuras varoņi maina maskas”. Toties vāka noformējums, kurā redzama jocīga sievietes galva, atklāj šī romāna būtību daudz patiesāk.
Tie, kas šai darbā meklēs detektīvžanram raksturīgo, vilsies. Romāns ir postmodernisma paraugs: fragmentārs, pilns atsauču uz grieķu, ķeltu un citu tautu mitoloģiju, mistisks un psiholoģisks. Galvenā varone Saša Sonlija vietējā Velsas ciematā tiek uzskatīta par raganu un mokās ar savas pagātnes un tagadnes rēgiem. Par viņu ieinteresējas tikpat liels īpatnis Luellins, kuram arī jātiek galā ar savām psiholoģiskajām problēmām.
Lasītājam savukārt jātiek galā ar valodas mežģīnēm, kurās iepīti gan citāti no dzejas, gan fragmenti no abu galveno varoņu dienasgrāmatām. Sižets neplūst lineāri, tagadni – 2008. gadu – sašķeļ dažādas atmiņas no 20. gs. 80. un 90. gadiem. Un visa darba kopnoskaņa ir gaužām grūtsirdīga, tikai pašas beigas nāk ar cerību uz gaišāku nākotni.
Šo darbu iesaku lasīt kaislīgiem valodniekiem un mitoloģijas cienītājiem. Vidusmēra lasītājam tā visdrīzāk sagādās vilšanos.
Lienīte: nekādu intrigu nesagaidīju, tikko sākusies, tā drīz vien atkal pagaisa
Ļenas Eltangas grāmatu „Akmens kļavas” izlasīju ar interesi un dalītām jūtām. Patika valoda un stils, kā arī autores radītā noslēpumainā un intriģējošā atmosfēra.
Nekādu intrigu gan nesagaidīju, tikko sākusies, tā drīz vien atkal pagaisa romāna gaitā un retrospektīvajās atmiņās.
Nepārliecināja galvenā varone Saša Sonlija, kura rādīta kā noslēpumaina, pat mistiska persona, bet stāsta gaitā viņas galvenā nodarbošanās ir viltot dienasgrāmatas un lolot naidu pret pamāti un pusmāsu, kuras attēlotas psiholoģiski ticamākas un pārliecinošākas.
Arī Luellins ar savu „bagāto” iekšējo pasauli man šķita vairāk kā sevī iemīlējusies vīrieša parodija.
Tekstā daudz atsauču uz literatūras klasiku un mitoloģiju, kuras noslogo tekstu un pārsvarā man palika nesaprastas.
Grāmatu klubiņš „Ar grāmatu azotē” tiekas reizi mēnesī, kad pie tējas tases vai vīna glāzes, dalamies iespaidos par kopīgi lasīto grāmatu. Ja arī Tu mīli lasīt un gribi pievienoties mūsu grupiņai, piesakies, rakstot uz sp@sievietespasaule.lv! Ja nevari pievienoties klātienē, seko līdzi virtuāli, jo par klubiņa aktualitātēm rakstām sadaļā „Grāmatu klubiņš Ar grāmatu azotē“!
