Mana mīļā un vienīgā!
… Došos ceļā piektdienas vakarā, 19.15 no Pedingtonas stacijas ceturtā perona.
Es būtu laimīgākais cilvēks pasaulē, ja Tev pietiktu drosmes braukt man līdzi.
Neaizmirsti, ka mana sirds un cerības ir Tavās rokās.
Tavs B.
Šī vēstule, ko žurnāliste Elija atrod izdevniecības arhīvā, ir rakstīta pirms vairākiem gadu desmitiem – laikā, kad krietni vīri pelnīja naudu, sievas rīkoja smalkas viesības un laulības šķiršana bija tabu. Taču mīlestība likumus nepazīst… Aizliegtās jūtas, kas reiz vienoja dzīves nogurdinātu reportieri un augstāko aprindu skaistuli, pavisam citā gaismā atklāj mūsdienu tikumus – gan Elijas attiecības ar precētu vīrieti, gan viņa sūtīto īsziņu strupos tekstus.
Inese: daudz klišeju, bet kopumā aizraujošs un izklaidējošs darbs
Ikviena sieviete, pat vismodernākā, manuprāt, sirdī ilgojas pēc viena un tā paša – liktenīgās mūža mīlestības, kas tik skaisti aprakstīta romānos un plaši tiražēta romantiskās filmās. Arī Lielbritānijas žurnāliste Džodžo Moja ievilina lasītājas šādā pasakainā mīlas izklāstā savā romānā „Pēdējā vēstule no mīļotā”.
Visreālistiskāk aprakstīta vienas romāna varones – mūsdienu žurnālistes – ikdiena, jo tā ir labi pazīstama pašai autorei. Elija atrod redakcijas arhīvā senu vēstuli, kura piesaista uzmanību, un ar to aizsākas sižets, kas diemžēl kompozicionāli ir sakārtots pagalam neveiksmīgi. Tiek dota pārāk gara atkāpe uz 20.gs. 60-tajiem gadiem, kad galvenā romāna varone Dženifera, zaudējusi atmiņu pēc nopietnas autoavārijas, ilgi un mokoši mēģina atgūt savu pazaudēto identitāti. Autore katru nodaļu ievada ar kādas vēstules citātu – tās atbilst kopīgajam romāna nosaukumam, jo ir uztveramas kā pēdējās vēstules, kurās mīļotie pārrauj attiecības un tml. Taču romāna kopīgajai virzībai šie citāti nedod neko, tikai samulsina lasītāju.
Daži romāna tēli man šķita veidoti pārāk nepārliecinoši. Dženiferas vīrs reizēm atklāts kā nelietis, reizēm – žēlojams, bet kopumā – grūti izprotams. Viņas labākā draudzene Ivonna, kas, nododot draudzeni, atklāj tā laika augstākās sabiedrības dubulto morāli, arī mani nepārliecināja. Toties daudz tuvākas un izprotamākas man šķita mūsdienu žurnālistes Elijas attiecības ar precētu vīrieti, kas, protams, noveda līdz strupceļam. Un visfantastiskākā lieta romānā bija Dženiferas mūža mīlestības – ar smagām aknu problēmām nomocītā Entonija – atgriešanās ņipra, lai gan īgna vīreļa izskatā savas dārgās „otrās pusītes” apskāvienos pēc 40 gadu ilgas atšķirtības.
Šajā romantiskajā romānā daudz klišeju: amnēzija, ļauno vai traucējošo tēlu savlaicīga nāve, galveno mīlētāju jūtu noturība cauri daudziem gadiem un tml. Tomēr kopumā šis darbs spēj aizraut un izklaidēt lasītāju, ļaujoties klusu ilgu smeldzei vēlos un tumšos ikdienas vakaros.
Liene: notikumu pavērsiens ir interesants
Romāna “Pēdējā vēstule no mīļotā” darbība norisinās divos laikos 60-tajos un 2003.gadā. Žurnāliste Elija Hevorta 2003.gadā izdevniecības arhīvā atrod vēstuli, kas ir rakstīta 60-tajos gados. Žurnāliste ir ieinteresēta, kas noticis ar vēstules autoru un sievieti, kurai viņš to ir sūtījis, jo ir noprotams, ka sieviete ir precējusies. Elijai ir romāns ar precētu vīrieti, līdz ar to viņa nedaudz velk paralēles ar savu dzīvi, tāpēc viņa uzsāk dokumentu meklēšanu arhīvā, lai noskaidrotu, kas noticis ar cilvēkiem, kuri saistīti ar atrasto vēstuli.
Lai arī romāna sižets ir nedaudz klišejisks attiecībā uz Dženiferas Stērlingas amnēziju, notikumu pavērsiens ir interesants un kopumā romāns man patika. Nesapratu gan vēstuļu nozīmi, kas bija katras nodaļas sākumā.
Grāmatu klubiņš „Ar grāmatu azotē” tiekas reizi mēnesī, kad pie tējas tases vai vīna glāzes, dalamies iespaidos par kopīgi lasīto grāmatu. Ja arī Tu mīli lasīt un gribi pievienoties mūsu grupiņai, piesakies, rakstot uz sp@sievietespasaule.lv! Ja nevari pievienoties klātienē, seko līdzi virtuāli, jo par klubiņa aktualitātēm rakstām sadaļā „Grāmatu klubiņš Ar grāmatu azotē“!
