1883. gada ziemā mācītājs Baldrs dodas dzeltenbrūnas lapsas medībās, jo ir iekārojis tās kažoku, bet lapsa dara visu, lai paliktu dzīva, tai skaitā vairākkārt pārdzimst no jauna. Tikmēr Fridriks domā, ko darīt ar viņam mantojumā atstāto lauku māju un pilsētā nejauši sastop Abu, meiteni, kas uztver pasauli pavisam savādāk nekā mēs. Aiz sniegotās ainavas slēpjas kāds tumšs noslēpums, kuru autors noteikti izstāstīs, tiklīdz būsit noticējuši mītam par lapsu…
Noslēpumi un mīti? Tā viennozīmīgi ir intriga, kas mudināja grāmatu klubiņu martā nodoties islandieša Sjouna romāna “Skugabaldrs. Ēnu lapsa” lasīšanai. Zemāk apkopotas mūsu domas par šo darbu.
Krista: tekstu var vienkārši lasīt un baudīt tā ietekmi uz sevi
Sjouna teksts ir ļoti pašpietiekams. Jebšu, man kā lasītājam nebija jāpiepūlas vispār – lai atkostu kādas nebūt nozīmes, saprastu autora domas dimensijas – es varēju vienkārši lasīt tekstu un baudīt tā ietekmi uz mani. Grūti pat saprast, kādēļ tā. No vienas puses, teksts ir minimālistisks, autors nemaz tik daudz nepasaka, dažās vietās tas paliek pat mistisks – jaucot ierastās realitātes likumsakarības, liekot pasaulei funkcionēt neierastos, pārdabiskos veidos. No otras puses, autora veidotie tēli ir tik cilvēcīgi, ka gandrīz vai grūti noticēt, ka autors tos ir izdomājis. Šķiet, ka tā ir tāda kā pietuvināšanās cilvēka esamības kodolam, saskatot dziļākos tā slāņus – dziņas, kas motivē cilvēka darbības un liek pasaulei griezties.
Lienīte: grāmata man sagādāja īstu baudu, lai gan lasīt nācās lēnām
Rakstnieka Sjouna romāna „Skugabaldrs. Ēnu lapsa” darbība notiek 1883. gadā Islandē. Tā sākas ar mācītāja Baldra zeltainās lapsas medībām, kas ir visai noslēpumaina un izvairīga būtne, spējīga vairākkārt pārdzimt. Fonā tēlota Islandes ziemas ainava, skarba un maģiska, gluži kā viss šis stāsts.
Tad darbība maina virzienu un tās centrā nonāk dabaszinātnieks Fridriks, kurš apglabā savu sievu Abu, kuru reiz izglābis no avarējuša kuģa un kurai bija Dauna sindroms, piešķirot tai neparastas spējas.
Visu šo varoņu liktenis ir cieši saistīts un tas atklājas stāsta beigās.
Šie stāsta paralēlie sižeti ļauj savienoties mītiskajam ar cilvēcisko, ar šodienas realitāti.
Grāmata man sagādāja īstu baudu, lai gan lasīt nācās lēnām, pārdomājot, izbaudot katru teikumu. Tā reizē ir gan sāga, gan pasaka, kas nosacīti mijas ar 19.gs. Islandes reālās dzīves ainavām. Un beigās nedaudz filozofiskas pārdomas – vai materiālā pasaule un cilvēku vēlme pakļaut dabu nav visai iluzora.
Līga: stāstā ir kaut kas maģisks, kas ievelk lasītāju
Par ko es esmu pateicīga mūsu grāmtu klubiņam? Par to, ka uzzinu un izlasu grāmatas, kas citos apstākļos, iespējams, nemaz nenonāktu manā redzeslokā. Tas ir stāsts arī par aizvadītajā mēnesī lasīto islandiešu rakstnieka Sjouna romānu “Skugabaldrs”. Grāmata, par kuru neko pirms tam nebiju dzirdējusi un kas, izrādās, bijusi nominēta LALIGABAi par labāko ārvalstu literatūras tulkojumu latviešu valodā, bija man patīkams atklājums. Grāmatas pirmās lappuses bija nedaudz grūtāk lasāmas, taču tas tikai līdz brīdim, kamēr tiku ierauta stāstā un saradu ar tulkojumu, kas, pēc manām domām, ir ļoti labs, pat ar visu mīkstinātā ‘r’ lietojumu. Kopumā stāstā ir kaut kas maģisks, kas ārkārtīgi ievelk lasītāju. No vienas puses, stāstījums šķiet lēns un tēlains, no otras puses, brīžos, kad tiec jau tā kā nedaudz iemidzināts nāk kāds jauns pavērsiens un kāpinājums. Ļoti patika, ka tikai pēdējās pāris grāmatas lappusēs atklājas abu romāna sižeta līniju un varoņu savstarpējā saikne.
Inese: Sjouns spēlējas ar formu, stilu, tēliem un vārdiem
Islandietis Sjouns savā darbā „Skugabaldrs” spēlējas ar formu, stilu, tēliem un vārdiem, uzburot gan poētisku, gan skarbu 19. gs. nogales ainu, kas ietilpst niecīgās 125 lapaspusēs, taču sniedz sniegotus plašumus, kuros pārdomām ieskrieties – kā dzeltenrudām lapsām. Tieši lapsas medības kļūst liktenīgas visprecīzāk atklātajam tēlam – mācītājam Baldram. Un lasītājam šis vīrs ar katru rindkopu kļūst netīkamāks – kā aukstais ledājs un svina lode, kas nes nāvi. Toties simpatizē dabaszinātnieks Fridriks un meitene Aba, kura runā pati savā valodā un kolekcionē putnu spalvas.
Autors savu darbu nosaucis par tautas pasaku. Precīzu žanra apzīmējumu grūti atrast, taču tajā atspoguļots gan kaut kas no islandiešu spītīgā gara, gan – no pasakainās Islandes dabas. Un varbūt kāds zemtekstā izlasīs arī karmiska principa klātbūtni: ja uzvedīsies kā necilvēks, tev var gadīties pārdzimt dzīvniekā. Un nevis Zemes Saulesmeitas dēlā…
Grāmatu klubiņš „Ar grāmatu azotē” tiekas reizi mēnesī, kad pie tējas tases vai vīna glāzes, dalamies iespaidos par kopīgi lasīto grāmatu. Ja arī Tu mīli lasīt un gribi pievienoties mūsu grupiņai, piesakies, rakstot uz sp@sievietespasaule.lv! Ja nevari pievienoties klātienē, seko līdzi virtuāli, jo par klubiņa aktualitātēm rakstām sadaļā „Grāmatu klubiņš Ar grāmatu azotē“!
