Grāmata "Stikla pērlīšu spēle" pati par sevi ir stikla pērlīšu spēle, kura jāspēlē lasītājam. Nav viegli :)- pa neziņu kā pa tumsu. Bet Interesanti - ar lielo burtu!
Manā redzējumā, šī grāmata, tēlaini izsakoties, jālasa ar 1/4 prāta un 2/4 sirds un 1/4 neziņas. Ko es saprotu lasot "Stikla pērlīšu spēli"? To,ka "spēlē" esi viena no pērlītēm, kura spēles gaitu nenosaka. Spēlētājs ir mūžīgā GUDRĪBA. NEIZZINĀMA.Spēle nav kādu rāmju vai noteikumu ierobežota kā vien cilvēku spēju. Līdzīgi kā skatoties debesīs - cilvēka redzes laukums nav debess robežas. Un noteikti šī grāmata apstiprina manu redzējumu, ka pat pēc augstākās virsotnes sasniegšanas seko atgriešanās lejā - pasaulē. Neviens cilvēks uzkāpjot visaugstākā kalna virsotnē nav iekāpis debess paradīzē uz palikšanu....:)
Šī grāmata ir meditējamā grāmata....prāts fiksē tēlos vien sajūtamās emocijas.
Hese stikla pērlīšu spēli turpina, vai aizsācis vairākos savos darbos:"Sidharta", "Stepes vilks"," Ceļojums uz austrumu zemi" "Klingzora pēdējā vasara"u.c.
Nav daudz runājamā - jāspēlē...:)

Es arī vēru vaļā Stikla pērlīšu spēli vairākas reizes, bet vienmēr tikpat ātri aizvēru ciet, nelasījās.

esmu diezgan rūdīts grāmatu tārps, bet Stikla pērlītes nespēju pievārēt... trūka intrigas. ļoti saspringu, lai iedziļinātos, tad nolēmu, ka lasīšanai jābūt viegli, ar prieku un pagaidām grāmatu esmu nolikusi dziļajā plauktā. varbūt kādreiz lasīsies citādi.

jā, Sidhārta ilgu laiku bija mana "bībelīte" :)