Vācu autora Hermaņa Heses slaveno darbu „Stikla pērlīšu spēle” grūti ierindot kādā no daiļliteratūras nišām – tā struktūrā iekļauta gan galvenā varoņa Jozefa Knehta biogrāfija, gan dzejoļi un trīs stāsti. Visprātīgāk būtu to saukt par apceri, jo šis apjomīgais sacerējums atklāj Heses utopisko ideju par intelektuālas elites organizētu skolu sistēmu – tādu kā valsti valstī Kastāliju.

H. Hese ir viens no tiem autoriem, kura darbus nevar analizēt atrauti no viņa biogrāfijas un dzīves pieredzes. Uzaudzis piētistu ģimenē, nesekmīgi mācījies gan protestantu, gan laicīgajā skolā, interesējies par budismu un apmeklējis Indiju, šis cilvēks mēģina atspoguļot savu priekšstatu par ideālu izglītības un pedagoģijas iestādi. Tās pamati balstīti senās zinātnēs – valodu, matemātikas, mūzikas studijās; tās audzēkņi pakļauti noteiktai sistēmai, kas pieprasa askēzi un atteikšanos no laulībām; tiek izmantotas austrumiem raksturīgas garīgā un fiziskā ķermeņa sakārtošanas metodes: jogas elpošanas vingrinājumi un meditācija. Tas, ka H. Hese ir piedzīvojis divas neizdevušās laulības, attaisno viņa attieksmi pret sievietēm: elitārajā skolā mācās tikai jaunekļi, darbā attēloto sieviešu ir maz, un tās raksturotas skopi un pārsvarā negatīvi.

Mūsdienu lasītāju apgrūtina autora izvēlētais stāstījuma stils – it kā Knehta biogrāfa vēstījums par izcilā Kastālijas pārstāvja dzīvi un darbiem. Atšķirībā no spožā fantasta Žila Verna Hese nav aizdomājies, ka nākotnē, par kuru ir runa grāmatā, gan valoda, gan tehnika būs attīstījusies un mainījusies. Ja Kastālijas mācību sistēma balstās uz tādu senu zinātņu pamatiem, kas bija aizsākti jau renesanses laikā, tās pārstāvji seko novecojuša izteiksmes stila paraugiem – runā garos teikumos, skrupulozi apskatot katru skartās tēmas niansi.

Apjukumu rada arī gaisīgā nosaukuma neatbilstība darba smagnējam saturam. Autors grāmatā nedod precīzu aprakstu intelektuāļu Pērlīšu spēlei, jo būtībā šī Spēle ir tikai simbols, tā ir kārtējā utopiskā ideja, kura diemžēl nav realizējama dzīvē. Runa ir par visu zinātņu disciplīnu savstarpēju sasaistīšanu vienotā kodu sistēmā. Arī pats galvenais varonis ir simbolisks tēls – viņa uzvārds vāciski nozīmē ‘kalps’ (knecht). Caurviju motīvs grāmatā ir doma par kalpošanu sabiedrībai. Sasniedzis augstāko hierarhijas pakāpi Kastālijas sistēmā, Knehts saprot, ka arī tā nav virsotne. Intelektuālā elite ir pārāk atrauta no reālās pasaules un sabiedrības. Īsta pedagoga aicinājums ir kalpot – izglītot jauno paaudzi, un Knehts pamet Kastāliju, šīs idejas spārnots.

Kāpēc H. Heses darbi bija un ir tik populāri? Kādā no aptaujām ticis konstatēts, ka vispopulārākais ir viņa stāsts „Sidharta” un aizrautīgākie lasītāji – 20-30 gadus jauni cilvēki. Un turpat bija arī sniegta žurnālista atbilde: universālisms un garīgie meklējumi. Pievilcīga ir viņa ideja satuvināt rietumniecisko un austrumniecisko pasaules uzskatu. Un kurš gan domājošs cilvēks nav izgājis cauri garīgu meklējumu peripetijām? Katra jauna atklāsme ir kā mirdzoša pērle šai mūžīgajā pērlīšu spēlē...