Ir noticis patiešām visļaunākais (Duglasa vārdiem runājot) – esmu galīgi veca, jo man ir četrdesmit. Un man pat nav brāļa, ar kuru turēties kopā, lai nekas nenotiktu!
Jā, arī es uztraucos par to, kā Dievs vada pasauli. Protams, Viņš cenšas. Tomēr… vēl joprojām cilvēkiem uzglūn Lielais Neredzamais, mēs zaudējam savus labākos draugus, ciešam, nožēlojam, dusmojamies… vēl joprojām mūs apdraud zemestrīces, taifūni, tornado…
Bet! Katru pavasari, izbaudot pirmās spirgtumu nesošās vēja vēsmas, man ir iespēja atgulties ziedošu pieneņu pļavā un ielaist sevī burvīgo apziņu, ka es esmu dzīva. Uzvilkt jaunas tenisa kurpes, aizskriet uz tuvāko kafejnīcu un pārsteigt pārdevēju ar pasūtījumu – vaniļas-citronu saldējumu. Un es noteikti varu izglābt jebkuru savu sirgstošo draugu, ja uzdāvināšu viņam pudeli, pilnu ar zaļu krēslu, avota puteklīšiem un dažām lāsītēm pieneņu vīna – manu skaistāko atmiņu koncentrāta…
