Balzaka dzīvie un meistarīgie apraksti ir baudījums!

Augustā grāmatu klubiņā atgriezāmies pie klasikas – lasījām Onorē Balzaka stāstu „Vecmeita”.
Par ko šis darbs mums lika aizdomāties, lasi tālāk!

IVETA BLAUNE: Balzaks ir lielisks stāstnieks un trāpīgs novērotājs
Balzaks ir viens no maniem mīļākajiem autoriem jau kopš vidusskolas, esmu viņa darbus lasījusi un pārlasījusi vairākas reizes, un savā ziņā Balzaks ir ietekmējis manu dzīves uztveri un  domāšanu visiem jauniešiem tik svarīgajā vidusskolas laikā. Viņa pasaule ir aizraujoša, romantiska, koķeta un piedzīvojumiem bagāta. Tajā pašā laikā, dzīve tieK parādīta īstajās krāsās, bez sacukurotiem izskaistinājumiem un mākslīgām “labajām beigām”. Balzaka pasaulē dzīve notiek pa īstam, viņš ir lielisks stāstnieks un trāpīgs novērotājs.

18. un 19.gadsimts Francijas vēsturē ir lieli pārmaiņu laiki, tiek grauta vecā, ierastā monarhistiskā pasaules kārtība un būvēta jauna un pilnīgi atšķirīga pasaule, Francijas Republika. Sabiedrība šķeļas, pārveidojas, mācās tikt galā ar pārmaiņām. Interesanti ir tas, ka autors ir spējis novērot un veiksmīgi aprakstīt dažādus iedzīvotāju slāņus – augstāko sabiedrību, iznireļus bagātniekus, izputējušus muižniekus, godīgos vidusšķiras pilsoņus, māksliniekus, aktrises, un arī tā saukto “vienkāršo cilvēku”, sīko buržuā, kurš neveiksmīgu apstākļu un savas neizdarības dēļ iekritis pārmaiņu laika renstelē.

“Vecmeitā” lieliski tiek aprakstīti vairāki tā laika sabiedrības slāņu pārstāvji.

De Valuā kungs, izputējis muižnieks, aristokrātijas pēctecis, kurš uz vecumdienām aiz nabadzības ir rūpīgi uzbūvējis mānīgu un trauslu sīku ikdienas eksistenci, kas viņam nodrošina pajumti, pusdienas un cieņu un mīlestību apkārtējo ļaužu acīs. Balzaka vārdiem, “vēl nekad parazītisms nav bijis ietērpies tik valdzinošā formā “. Rūpīgi lolotajiem, sīkajiem merkantilajiem plāniem izgāžoties, viņa mazā pasaulīte sabrūk un pats ševaljē degradējas.

Di Bukjē kungs, veikls un izmanīgs afērists, kurš politisku apsvērumu dēļ mazajā ciematā nogaida labākus laikus; viņam ir lieli plāni, kuri pavisam triviālu iemeslu dēļ arī izdodas. Viņš apprec “galveno balvu”, turīgo vecmeitu.

Centrālais tēls garstāstā “Vecmeita” ir Kormonas jaunkundze, turīga, neizteiksmīga sīkburžuāzijas pārstāve, kuras vēlme pusmūžā tikt pie vīra rada pārpratumus un izmaina līdzcilvēku dzīves. Viņas plāni izdodas, bet ne tā, kā bija iecerēts, tam viņai pietrūkst gudrības un saprāta.

Balzaka garie, detalizētie apraksti mani nenogurdina, tie palīdz labāk izprast tā laika dzīvi un cilvēkus. Brīžiem jūtu, ka man ļoti pietrūkst zināšanu par Francijas vēsturi, jo Balzaks kā atsauces dāsni birdina dažādus vēsturiskus faktus un personāžus.

Esmu priecīga, ka man bija iespēja atkal pēc ilgāka pārtraukuma satikties ar iemīļoto autoru! Noteikti brīvākā brīdī lasīšu vēl kādu viņa darbu.

LIENE ŠTOKA: nav grūti stāstu uzburt acu priekšā
Stāstā „Vecmeita” var lasīt par ševaljē de Valuā dzīvi. Ševaljē ir muižnieka tituls feodālajā Francijā. Lasot stāstu, spēju ļoti viegli iztēloties, kā izskatās gan de Valuā, gan visi pārējie stāsta personāži.

Lasītājam tiek dāvāta iespēja vērot ševaljē de Valuā un di Bukjē kunga cīņu par to, kā dabūt kādas vecmeitas pūru. Situācijā ar Sizannu tiek parādīta de Valuā viltīgā daba, viņš meiteni aizsūta pie di Bukjē, lai viņš uzņemtos atbildību par meitenes grūtniecību.

Stāsta nosaukums ir „Vecmeita” un tajā tiek atspoguļots, kā Kormonas jaunkundze vēlas, lai viņu precētu mīlestības, nevis mantas dēļ. Viņa izliek slazdus pielūdzējiem, lai pārbaudītu viņu nodomus. „Kormonas jaunkundzes laulību iespēja kopš 1804.gada likās tik apšaubāma, ka izteiciens „apprecēties kā Kormonas jaunkundze” Alasonā bija kļuvis par parunu, kas nozīmēja viszobgalīgāko noliegumu”. Lai arī Kormonas jaunkundzei patiktu apprecēties ar de Truāvila kungu, viņš jau ir precējies un jaunkundze nolemj glābt savu godu un precēties ar di Bukjē. Šo cilvēku savienība sākumā ir laimīga, lai arī lasītājam tiek dota iespēja saprast, ka laime ir tikai šķietama, jo di Bukjē ir pārņemts ar citām lietām, ne ar ģimenes pavarda uzturēšanu.

Stāsta galvenā doma vislabāk ir izprotama tieši stāsta pēdējā teikumā – „viņa kā noslēpumu uzticēja di Kudrē kundzei, kuras vīrs 1830.gada augustā dabūja atpakaļ savu agrāko posteni, ka viņai ir neciešama doma nomirt jaunavībā.”

LĪGA OZOLIŅA: pat šķietami nopietno Balzaks parāda ironisku vai pat komisku
Balzaks ir labs stāstnieks. Lai arī brīžam pārņem sajūta, ka ir par daudz vēsturiskās fona informācijas, pēc brīža nākas secināt, ka labi vien ir, jo stāsta „Vecmeita” norise notiek laikā, kas Francijā iezīmē divu būtisku sabiedriski politisko sistēmu maiņu – notiek cīņa starp monarhijas atbalstītājiem un progresīvajiem Francijas Republikas idejas virzītājiem.

Daudz aizraujošāks par vēstures faktiem, šķiet slānis, kurā atklātas tā laika cilvēku personības, to raksturi. Dažbrīd pārņēma skaudra sajūta, taču Balzaks spēja to pavērst gaužām ironisku vai pat komisku. Arī par stāsta nobeigumu jāsaka, tas nebija tāds, kā varētu iedomāties vai kā gribētos.

LĪGA ROZENTĀLE: ļāva novērtēt, cik daudz, daudz labāka dzīve šobrīd ir sievietēm
Lasot Balzaka ‘Vecmeitu’, šķita, ka esmu iekāpusi ‘laika mašīnā’. Tik dzīvi un meistarīgi apraksti – cilvēku portreti, situāciju tēlojums. Tas viss ļauj ne vien ielūkoties, bet pat iejusties 19.gadsimtapirmās puses franču sabiedrībā.

Balzakam jāsaka paldies, ka viņa spalva piefiksējusi tā laika dzīves peripetijas, ļaužu domāšanas veidu, vērtību skalu un dzīvesveidus. Šie viņa stāsti, kas aprakstīti darbā ‘Cilvēciskā komēdija’ tagad kalpo kā vēstures liecības par Francijas deviņpadsmitā gadsimta cilvēkiem un viņu dzīvi.

Ko tas dod mums? Man personīgi tas ļāva novērtēt, cik daudz, daudz labāka dzīve šobrīd ir sievietēm un teikt paldies, ka esmu dzimusi šajā laikā – iespēju laikā. Būt sievietei, kas pēc laulībām zaudē visu savu varu un iespējas izpausties, to nu gan negribētu. Patiesi žēl stāsta ‘Vecmeita’ varones- visu mūžu izjutusi spiedienu apprecēties, viņa tā arī nepiepildīja savas alkas pēc mīlestības un maiguma, pēc iespējas būt mātei, vien zaudēja to brīvības daļu, kas viņai bija. Jā, tādā aspektā nekas cilvēku dzīvē nav mainījies – arī 19.gadsimta Francijā tāpat kā 21.gadsimta pasaulē dzīve grozās vien ap mīlu, naudu un varu. 

INESE KUŠĶE: plašā detalizācija nenogurdina
Onorē de Balzaka vārds, manuprāt, komentārus neprasa – spožs 19. gs. pirmās puses franču literatūras pārstāvis, reālistisku stāstu un romānu autors. Ja kādam ir psiholoģiski grūti pieķerties šāda klasiķa slavena darba izlasīšanai, varbūt der iesākt ar kādu no stāstiem, kā to izdarījām mēs – klubiņa „Ar grāmatu azotē” dalībnieces.

Stāsts „Vecmeita” atklāj 19. gs. sākuma Francijas provinces dzīvi, tās sašķelto un raibo sabiedrību un tā laika cilvēku morāli. Plašā detalizācija (tēlu izskata, rakstura, mājokļu apraksti) palīdz iejusties tā laika situācijā un nenogurdina. Dzirkstošais autora humors liek smaidīt par varoņu tieksmēm, dīvainībām un uzvedības niansēm, tai pat laikā nebūdams aizskarošs. Stāsta beigās aizdomājamies par to, cik liela loma var būt intrigām un tenkām, cik svarīgi ir spēt no sirds izrunāties ar sev tuviem cilvēkiem, arī par to, ka mantkārības un sieviešu nevienlīdzības tēma joprojām ir aktuāla.

Lai gan, lasot Balzaka darbus, ir svarīgi kaut nedaudz izprast sarežģīto Francijas 19. gs. vēsturi, tie aizkustina ar savu cilvēcisko kaislību vērienu. „Vecmeita” vedina atšķirt un izlasīt nākamo stāstu „Senlietu muzejs”, paskatoties uz to pašu provinci citu varoņu acīm, un tad jau uzdzirkst arī Parīzes ainas, vēl plašāka vēriena intrigas un lasītājs labprātīgi metas dzīves baudītāja un izgaršotāja vētrainās prozas viļņos…