ebruāris esot mīlestības mēnesis. Mums gan šķiet, ka jāmīl ir katru mēnesi, katru dienu un katru stundu. Tomēr, ja jau, tad jau, meklējām Valentīndienas noskaņām atbilstošu lasāmvielu. Un atradām. Provokatīvā franču rakstnieka Frederika Beigbedera „Mīlestība ilgst trīs gadus”.
Kā vēsta anotācija, grāmata ir par to, vai iespējams mīlēt ilgāk. Kas nepieciešams mīlestībai, lai tā saglabātos? Kādēļ iemīlam cilvēku un beigās bezgala vienaldzīgi to pametam?
Vai mūsu grāmatu klubiņa dalībnieces rada atbildes uz šiem jautājumiem, lasi atsauksmēs!
Inese: daudzas atziņas ir negaidītas, trāpīgas un arī asprātīgas
Nevairoties no pikantām detaļām un balansējot uz vulgaritātes robežas, francūzis Frederiks Beigbeders savā romānā „Mīlestība ilgst trīs gadus” tomēr ir romantiskāks nekā savos iepriekšējos darbos. Par romāna virsrakstu iecelto apgalvojumu autors sākumā kaismīgi pierāda, atrodot pat atbilstošus statistikas datus, taču romāna beigās pats apgāž, jo galvenais varonis Marks Maronjē spēj palikt kopā ar iemīlēto Alisi ilgāk nekā trīs gadus. Marks daļēji ir pats autors, kurš ir piedzīvojis šķiršanos, un norādes uz autobiogrāfiskumu atrodamas romāna tekstā.
Man patika romānā iekļautās pārdomas par dzīvi, es pat vairākus citātus izrakstīju. Daudzas atziņas ir negaidītas, trāpīgas un arī asprātīgas. Ir atsauces gan uz klasiku, gan uz mūsdienu personībām: „Parīzē mākslinieks, vārdā Bruno Rišārs, savā dienasgrāmatā ierakstīja: „Laime ir tad, kad nelaime klusē.” Tagad viņš var mierīgi nomirt.”
Negatīvas pārdomas man izraisīja it kā laimīgās beigas, jo es nesaskatīju nekādu citu pamatojumu tam, kāpēc Marks un Alise ir kā radīti viens otram, kā tikai seksuālo apmierinājumu. Vairāk maiguma, mazāk kaisles – no vīrieša viedokļa tas tika uztverts kā pierādījums tam, ka mīlestība gaist. Bet kur tad savstarpējā cieņa, dvēseliskā saskaņa? „(..) nepārtraukti mīlestība, trīs, četras, piecas reizes dienā, pimpis sāp, nekad mūžā nav izjusta tāda bauda (..)” – vai mīlestībai ir tikai šī viena šķautne? Manuprāt, romānam būtu jādod nosaukums „Kaisle ilgst trīs gadus” – tas būtu patiesāk.
Līga O.: gribas strīdēties ar autoru, jo jūtas taču nav matemātika
Ir mazi meli, ir lieli meli un ir statistika. Frederiks Beigbeders ļoti pārliecinoši izmanto trešo, lai mums iegalvotu to, ka mīlestība ilgst tikai trīs gadus. Dažbrīd šie apgalvojumi, protams, sakrīt ar pašas pieredzēto vai draugu, radu un paziņu lokā redzētām situācijām, tomēr visas grāmatas garumā gribas strīdēties ar autoru, sakot, ka jūtas taču nav matemātika. Tieši tāpēc grāmatas noslēgums ir patīkams, taču, nenoliegšu, pēc viņa skarbuma, provokāciju un labi aprēķināto argumentus lietus trūkst tikpat labu argumentu par labu tam, kāpēc mīlestība tomēr var būt ilgstošāka par trīs gadiem.
Lienīte: Beigbeders provocē lasītāju ar labi aprēķinātu precizitāti
Mīlestība ilgst trīs gadus – tā uzskata grāmatas galvenais varonis Marks Maronjē. Šķiršanās iemesls ar sievu nav saistīts ar šo drūmo zinātnieku atziņu, vienkārši viņu aizrauj jauna mīlestība. Tomēr Marks tic savai teorijai un ar bailēm gaida liktenīgā termiņa tuvošanos.
Beigbeders šajā darbā provocē lasītāju ar labi aprēķinātu precizitāti, kā jau reklāmas guru. Tāpat labi izkalkulēts lasītāju loks – no mājsaimniecēm līdz intelektuāļiem. Jāatzīmē dzīvā valoda, kura reizēm kļūst nedaudz piedauzīga. Bet aiz šīm dzeršanas, seksa ainām, aiz galvenā varoņa gaušanās par dzīves nepilnībām, izkristalizējas galvenā doma – mīlestība dzīvo tik ilgi, cik tai ir lemts dzīvot.
Ļoti laba grāmata vienreizējai lasīšanai. Patika vieglā ironija un šarmantais sarkasms.
Liene: autora valoda ir ironiska, dažbrīd varbūt kaitinoša
Franču rakstnieks F.Beigbeders tiek raksturots kā provokatīvs cilvēks, viņa darbi var patikt vai nepatikt, tomēr tie ir ierindoti kategorijā – labi pirkta literatūra.
Lai arī es nepiekrītu autora viedoklim, ka „mīlestība ilgst trīs gadus”, romāns kopumā man patika. Autora valoda ir ironiska, dažbrīd varbūt kaitinoša, tomēr romānā ir daži citāti, kas šķiet interesanti: „Tā viņš ir: dzīve vienmēr parūpējas, lai visu padarītu sarežģītāku – vai arī mēs paši meklējam sarežģījumus?”, „Visstiprākā ir neatbildēta mīlestība”.
Līga R.: pārsteigums ir grāmatas necerēti gaišās beigas
Mīlestība ilgt trīs gadus – tā apgalvo autors teju visas grāmatas garumā. Šim apgalvojumam segumu viņš meklē pat zinātnieku izdarītajos secinājumos. Lasot šo grāmatu, atcerējos, kā reiz mēs ar draugiem pārspriedām teoriju, ka jebkurās attiecībās iestājas krīze pēc trīs gadu kopā būšanas. Tas bija mūsu novērojums. Tolaik par šo grāmatu neko nezinājām. Vai tā tiešām ir kāda universāla patiesība, un trīs gadi ir atskaites punkts, kad attiecībām vai nu jāvirzās dziļāk vai jāizbeidzas? Kā raksta autors grāmatā – “vai nu jāsagādā bērns vai jāšķiras”. Atstāšu šo jautājumu atklātu. Katram pašam droši vien uz to ir sava atbilde. Un tas man arī šajā grāmatā patika – šie cilvēciskie pārdzīvojumi, emocijas un attiecību peripetijas savā būtībā ir visur vienādas un nav svešas nevienam cilvēkam – vai viņš dzīvotu Eiropas galvaspilsētā Parīzē vai arī kādā Latvijas mazpilsētā.
Un par spīti tam, ka autora aprakstītais bohēmiskais dzīvesveids – ballītes, klubi, narkotikas, alkohols – man ir svešs un atzīšu, jā, arī manai iekšējai būtībai nepieņemams, grāmatā vienalga bija vietas, kurās nācās piekrītoši līdzi māt ar galvu vai iegrimt pārdomās, velkot paralēles ar pašas dzīvē un sev zināmo cilvēku dzīvēs redzētiem notikumiem.
Protams, Beigbeders kā vienmēr ir provokatīvs, ar labu humora izjūtu un pašironiju, tomēr dažbrīd nedaudz sāk kaitināt viņa pārmēru lielā aizraušanās ar sevis “nomelnošanu un apsmiešanu”.
Un pārsteigums, protams, ir grāmatas beigas. Tādas necerēti gaišas, romantiskas un cerību raisošas. Nu gluži kā autora pieminētajās nīstajās ziepju operās.
Grāmatu klubiņš „Ar grāmatu azotē” tiekas reizi mēnesī, kad pie tējas tases vai vīna glāzes, dalamies iespaidos par kopīgi lasīto grāmatu. Ja arī Tu mīli lasīt un gribi pievienoties mūsu grupiņai, piesakies, rakstot uz sp@sievietespasaule.lv! Ja nevari pievienoties klātienē, seko līdzi virtuāli, jo par klubiņa aktualitātēm rakstām sadaļā „Grāmatu klubiņš Ar grāmatu azotē“!
