Pēc 20. gs. trīsdesmito gadu bohēmiskās Rīgas mākslinieku dzīves iepazīšanas Anšlava Eglīša romānā “Homo Novus” ar grāmatu klubiņa dalībniecēm uz brīdi pārcēlāmies uz Veco Ņujorku. Tur caur spēcīgo amerikāņu rakstnieces Edītes Vortones tēlojumu iepazinām 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma Ņujorkas sabiedrību.
Piedāvājam īsu apkopojumu ar mūsu viedokļiem par šo romānu.
Inese: stāsts par sabiedrību, kurā ārēji viss izskatījās pareizi un nevainīgi, bet…
Mārtina Skorsēzes 1993. gadā uzņemtā filma „Nevainības laikmets” („The Age of Innocence”) ļoti precīzi un aizkustinoši attēlo amerikānietes Edītes Vortones romāna notikumus un emocijas, taču neviena filma nespēj aizstāt grāmatā tvertās nianses, detalizētos aprakstus un atklātās varoņu pārdomas. Izlasot romānu par 19. gs. nogales Ņujorkas sabiedrību, pirmā doma, kas pārņem, ir izbrīns, ka amerikāņi ir bijuši ļoti aizspriedumaini, konservatīvi un divkosīgi. Sabiedrība ir gatava nosodīt un atraidīt no Eiropas atbraukušo tautieti, tāpat kā to darīja krievu augstākā sabiedrība romānā „Anna Kareņina”, jo grāfiene Elena Olenska ir uzdrošinājusies pamest savu despotisko un neuzticīgo vīru un cīnīties par savu brīvību, pieprasot šķiršanos.
Ņūlends Ārčers pārstāv šīs sabiedrības jauno paaudzi, kura vēlas būt progresīva, taču pakļaujas nerakstītajiem uzvedības likumiem un rīcības modeļiem. Jau būdams iemīlējies grāfienē, viņš tomēr pierunā sievieti ģimenes dēļ šķiršanās prāvu neuzsākt, pats gļēvulīgi neatsauc saderināšanos ar skaisto jaunavu Meju Velendu, dodamies laulībā, kas aizlauž paša lolotos ideālisma spārnus. Abas sievietes izrādās spēcīgāka rakstura: Elenai izdodas izkarot nosacītu brīvību, neatgriežoties pie vīra sāniem, bet dzīvojot Parīzē un saņemot vecāsmātes pabalstu; savukārt Meja prot īstajā brīdī izspēlēt grūtniecības kārti, neļaujot Ņūlendam mēģināt braukt līdzi savai liktenīgajai mīlai un noturot vīru sev pie sāniem.
Laikmets, kurā šie varoņi dzīvoja, noteica „dzīvot bez „asinsizliešanas””, jo sabiedrība „no skandāla baidījās vairāk nekā no sērgas”, „pieklājību vērtēja augstāk par drosmi” – ārēji viss izskatījās pareizi un nevainīgi, lai gan pēc būtības cilvēkus plosīja kaislības un mantkāre, tie viens otru aizmuguriski aprunāja, izsmēja, nosodīja. Patiesi nevainīgi savās attiecībās šai romānā paliek Ņūlends un Elena, jo atļāvās tikai vienu skūpstu, lai gan apkārtējie uzskatīja, ka abi jau ir mīļākie. Un pat vecumdienās, kad abu otrās pusītes jau mirušas, Ņūlends neizmanto iespēju satikt Elenu Parīzē, atstājot savās atmiņās šo sievieti kā romantiska, nepiepildīta sapņa simbolu.
Liene: stāsts par dzīvošanu “preizi”, nevis patiesi
Edītes Vortones romāna “Nevainības laikmets” darbība risinās 19. gs. septiņdesmito gadu sākumā Ņujorkā. Ņūlends Ārčers ir jauns, iedomīgs vīrietis, kas gatavojas paziņot savu saderināšanos ar Meju Velendu, bet ierodas grāfiene Elena Olenska, un jauno vīrieti piesaista šī drosmīgā sieviete. Lai gan Ņūlends atzīstas mīlestībā grāfienei, tomēr apprecas ar Meju.
Romānā attēlotā sabiedrība ir diezgan neīsta un cenšas dzīvot “pareizi”, nevis patiesi. Grāfiene Olenska vēlas šķirties no vīra, bet viņas radinieki ir pret šķiršanos, tāpēc vēlas, lai Ņūlends Ārčers, kurš ir advokāts, atrunā grāfieni no šāda soļa.
Romāna noslēgumā parādīta Ņujorka 30 gadus vēlāk, kad sabiedrība ir jau kļuvusi atvērtāka un saprotošāka.
Krista: 19. gs. beigu sabiedrības kritika un spēcīgs vispārcilvēcīgo tēmu attēlojums
Ir vēsturiskie laika posmi, kurus cilvēki mēdz romantizēt, un 19. gadsimts, šķiet, vismaz mūsdienās šajā ziņā izceļas īpaši. Bezrūpīgs dzīvesveids, kurā šķietami atliek laika tikai lielajām un mazajām emocionālajām drāmām un vētrām. Skaisti, sarežģīti, smalki tērpi un interjers. Un tādas pašas manieres – perfektas un niansētas… savā bezjēdzībā. Grāmatas autorei šis laikmets nebūt nešķiet romantisks; grāmata būtībā veidota kā daudzslāņaina šādas sabiedrības kritika, parādot to kā morāli novecojušu un tādu, kas, lai uzturētu savu mākslīgo skaistumu, nepārtraukti spiesta melot pati sev un upurēt tās vērtības un ideālus, par kuriem šķietami pati iestājas. Tiesa, lasot grāmatu manu uzmanību piesaistīja arī no laikmeta neatkarīgās, varētu teikt – vispārcilvēcīgās – tēmas. Piemēram, galvenā tēla atbildība pret to, ko viņš reiz “pieradinājis” – pret meiteni, kuru viņš bildinājis, lai arī ar laiku viņa jūtas neglābjami mainās un viņš iemīl citu sievieti. Kā arī daudzas citas. Arī minētās meitenes savtīgā mīlestība, vēloties paturēt iemīļoto, tajā pašā laikā zinot, ka viņa sirds pieder citai. Nezinu, vai autore šīs visos laikos aktuālās tēmas aprakstījusi apzināti, vai arī Vortones smalkais novērotājas talants licis viņai aprakstīt sava laika sabiedrību tik niansētā veidā, ka grūti grāmatas tēlus skatīt tikai kā sava laikmeta simbolus. Katrs tēls man šķita ļoti cilvēcīgs, dabisks un “dziļš” – analizējams paralēli kritikai par laikmeta vērtību sistēmu un sociālo struktūru, kas ir grāmatas fokusā.
Lienīte: stāsts par 19.gs. Ņujorkas aristokrātiskās sabiedrības tikumiem un liekulīgo morāli
Edītes Vortones romāns atspoguļo 19.gs. Ņujorku, tās aristokrātiskās sabiedrības tikumus un liekulīgo morāli. Galvenais šajā sabiedrībā ir ievērot ārējās pieklājības normas un izlikties nemanām tās atsevišķo locekļu vājības un netikumus. Daudz vietas grāmatā atvēlēts sadzīves aprakstam – atsevišķu ģimeņu mājām, to iekārtojumam, dienas kārtībai, kas mani diezgan nogurdināja.
Pie šīs pasaules pieder arī romāna galvenais varonis Ņūlends Ārčers, kurš ir saderinājies ar savas kārtas meiteni, skaisto Meju, un kuru viņš ir apņēmies mācīt un izveidot par tādu sievieti, ar kuru būtu interesanti veidot laulības dzīvi. Apņemšanos izjauc Mejas māsīcas Elenas atgriešanās Ņujorkā, kura pametusi Eiropā savu tirānu vīru.
Grāmatas sākumā manas simpātijas bija Mejas pusē, viņa šķita tik naiva un laba, no sirds vēlēdama laimi savai māsīcai Elenai. Turpretī Ārčers neizraisīja simpātijas ar savu pārlieku lielo vēlēšanos aizsargāt Elenu no sabiedrības nosodījuma, ar pēkšņo iemīlēšanos, tai pašā laikā zaudējot interesi par līgavu.
Otrā romāna daļa ir dinamiskāka, autore mūs tuvāk iepazīstina ar galvenajiem varoņiem un liek saprast, ka ne viss ir tā, kā izskatās.
Meja nebūt nav upuris. Viņa ar visu savu būtību ir tik piederīga savai sabiedrībai, ka Ārčera spēkos te nav ko mainīt. Meja ir tik pārliecināta par savu taisnību, ka ne Ārčers, ne Elena viņu nevar ievainot. Toties Elena ir dziļi līdzjūtīga un nespēj nodot tos, kurus mīl. Saudzējot Meju, Elena atsakās no savām jūtām pret Ārčeru.
Romāna beigās kļūst žēl Ārčera un Elenas. Vai Meja bija vērta tā upura, ko viņas dēļ tie nesa?
Grāmatu klubiņš „Ar grāmatu azotē” tiekas reizi mēnesī, kad pie tējas tases vai vīna glāzes, dalamies iespaidos par kopīgi lasīto grāmatu. Ja arī Tu mīli lasīt un gribi pievienoties mūsu grupiņai, piesakies, rakstot uz sp@sievietespasaule.lv! Ja nevari pievienoties klātienē, seko līdzi virtuāli, jo par klubiņa aktualitātēm rakstām sadaļā „Grāmatu klubiņš Ar grāmatu azotē“!
