Gaidot rudeni, kad uz kino ekrāniem nonāks, iespējams, viena no gaidītākajām “Latvijas filmas Latvijas simtgadei” filmām – “Homo novus”, grāmatu klubiņā nolēmām iepazīties ar oriģinālu – Anšlava Eglīša tāda paša nosaukuma romānu. Mēdz teikt, ka Eglīša rakstības stils vai nu patīk, vai nepatīk. Mūsu vidū kopumā ir vairāk viņa cienītāju, lai gan pie sarežģītajiem personvārdiem un intensīvā apvidvārdu lietojuma ir jāpierod.
Zemāk apkopotas mūsu domas par romānu “Homo novus”.
Lienīte: patika groteskais tēlošanas veids, asprātīgie dialogi un daudzkrāsainais stils
Ar Anšlava Eglīša daiļradi pirmo reizi iepazinos 90.gadu sākumā, tas bija romāns „Līgavu mednieki”. Romāns neatstāja uz mani lielu iespaidu, mulsināja neparastie varoņi, to vēlme jebkurā veidā tikt uz augšu, arī pēc iespējas izdevīgāk apprecoties.
Ar lielu interesi ķēros pie nākošā romāna „Homo novus”, lai paskatītos, kā Anšlava Eglīša darbus uztveršu pēc 25 gadiem. Romāns man patika. Iepatikās groteskais tēlošanas veids, asprātīgie dialogi, daudzkrāsainais stils. Sākumā kaitināja varoņu neparastie vārdi un daudzie apvidvārdi, bet lasīšanas gaitā pieradu un nolēmu, ka satīriskā romānā tie pat ļoti iederas.
Autors savā romānā rāda 30.gadu Rīgas mākslinieku dzīvi. Pats būdams mākslinieks, 1935.gadā beidzis Latvijas Mākslas akadēmiju, Eglītis to tēlo visai krāšņu un daudzveidīgu. Lasot par mākslinieku bohēmu ar iedzeršanām un strīdiem, iepazīstam arī tā laika Rīgu ar tās ieliņām, krogiem un galvenajiem satiksmes līdzekļiem – tramvaju un ormaņiem.
Galvenais varonis ir jaunais mākslinieks Juris Upenājs, kurš Rīgā ierodas kā bikls laucinieks, bet īsā laikā, pateicoties viszinim un pamācītājam Kurcumam, kļūst par dzīves baudītāju. Tomēr romāns beidzas ar Upenāja došanos uz Parīzi papildināt savas zināšanas, saprotot, ka mākslas patiesība slēpjas smagā darbā un pieredzē.
Janina: Anšlava Eglīša daiļrade man ir jaunatklājums
A.Eglīša spraigais, ar veselīgu humoru piesātinātais teksts, atzīšos, man bija jaunatklājums… Bija gan, par ko iesmaidīt, gan prātojumi, pie kuriem pieturēt un pakašķēties – piekrist vai nepiekrist.
– Ass prāts un spieduma elegance attīstās tikai uz pārliecības un ticības rēķina – tāpat kā lokanība un grācija uz ķermeņa stiprības rēķina.
-. ..tikai aizspriedumi noteic un veido cilvēka gaumi, uzskatus – personību.
– Īsta māksla rodas tikai nozagtos brīžos un grūtos apstākļos. Profesionāļi ražo vairumā. Bet sēriju precei slikta slava pat amatniecībā.
– Pat domāšana mūs pazudina. Cilvēks, kas nedomā, nav nemaz cienīgs saukties par cilvēku. Bet, jo vairāk un patstāvīgāk un nesavtīgāk viņš domā, jo nemaldīgāk nonāk pie atziņas, ka ne tikai dzīve nav dzīvošanas vērta, bet ka visai esībai nav jēgas.
Krista: tā Rīga, kas aprakstīta romānā, likās tik līdzīga tai, kurā dzīvojam šodien
Lasot “Homo novus”, manas domas nekādi nespēja palikt tikai pie Eglīša teksta un visu laiku novirzījās pie Eglīša Latvijas attēlojuma un mūsdienu Latvijas salīdzinājuma. Parasti, iztēlojoties valsts vēsturi, gribas skatīt visu lineāri – skatīties uz mūsdienām kā uz augstāko attīstības punktu un pārējo kā tādu, kas līdz tam ir aizvedis. Bet šajā romānā redzam Latviju, kas ir aptuveni tādā pašā attīstības fāzē kā mūsu valsts šodien. Vismaz mentāli un emocionāli. No laukiem cilvēki traucas uz kultūras un zinību pārņemto lielpilsētu. Apkārt klīst cilvēki, kas tik tikko sāk apostīt kosmopolītisko un internacionālo, atnes šo pieredzi uz Latviju un sāk pielietot. Dzīves un biznesa antreprenieri, kas tiecas radīt lielo naudu vai lielās tradīcijas. Es nezinu kāpēc, bet tā Rīga, kas aprakstīta romānā, man likās ārkārtīgi līdzīga tai Rīgai, kurā dzīvojam šodien.
Liene: valoda ir trāpīga, varoņu izskats un raksturi – labi aprakstīti
Anšlava Eglīša romāna “Homo novus” galvenais varonis ir jauns mākslinieks Juris Upenājs – puisis, kas atbraucis no laukiem uz Rīgu. Romāna notikumi risinās 20.gs. 30.gados, tajā atspoguļota latviešu mākslinieku dzīve. Autora valoda ir trāpīga, varoņu izskats un raksturi – labi, ar humoru aprakstīti. Kā pēcvārdā norāda Viktors Hausmanis, nevar tieši apgalvot, ka pats A.Eglītis ir autora radītais Upenājs, bet līdzības var nojaust. Nedaudz pietrūka tas, ka netika norādīts, ka romāna beigās ir komentāri tekstam, ko pamanīju tikai vēlāk.
Ļoti gaidu filmas “Homo novus” parādīšanos uz kino ekrāniem, lai redzētu kā spilgtie varoņu raksturi parādīti mākslas filmā.
Inese: romāns ir pārsteidzoši mūsdienīgs
Lasīju Anšlava Eglīša romāna „Homo novus” 1992. gada izdevumu, kura sākumā ir ļoti plašs Viktora Hausmaņa ievads, beigās – izsmeļoši komentāri. Tas palīdzēja saprast, ka šajā darbā, kas atspoguļo 20. gs. 30. gadu mākslinieku vidi Rīgā, par prototipiem izmantoti reāli tā laika latviešu mākslinieki, dzejnieki un viņu savdabīgās personības. Galvenā varoņa Jura Upenāja vaibstos un centienos autors ielicis pats sevi.
A. Eglītis psiholoģiski pārliecinoši pamatojis, kāpēc Felikss Kurcums ir izsmējīgs ironizētājs, bet Eižēns Žibeika – vieglprātīgs izšķērdētājs. Labi izdevies arī valdzinošās tēlnieces Ragnijas Ciemaldas tēls, sajūsmina nesavaldīgā gleznotāja Salutaura personība, kā arī daudzi citi varoņi. Sižets veidots tā, ka lasītāja uzmanība ne uz mirkli neatslābst. Autora valoda ir dzirkstoša, daudz izmantoti neparasti apvidvārdi: ģilka, ķirna, dukņa, ukris. Ik pa brīdim iepīti arī aforistiski izteicieni, piemēram: „Mēs esam tādi, par kādiem sevi padarām.”
Romāns ir pārsteidzoši mūsdienīgs, jo attēlotās situācijas sastopamas joprojām: kāds cer uz bagāto mantojumu, kāds cīnās par godalgu konkursā, pilsētnieki izsmej provinciāļus, nauda tiek aizdota uz procentiem, notiek bankroti. Es kārtējo reizi esmu pārliecinājusies par Anšlava Eglīša stāstnieka talantu un ceru, ka filma, kas tiek uzņemta pēc šī romāna motīviem, arī neliks vilties.
Grāmatu klubiņš „Ar grāmatu azotē” tiekas reizi mēnesī, kad pie tējas tases vai vīna glāzes, dalamies iespaidos par kopīgi lasīto grāmatu. Ja arī Tu mīli lasīt un gribi pievienoties mūsu grupiņai, piesakies, rakstot uz sp@sievietespasaule.lv! Ja nevari pievienoties klātienē, seko līdzi virtuāli, jo par klubiņa aktualitātēm rakstām sadaļā „Grāmatu klubiņš Ar grāmatu azotē“!
