Copyright © 2010 Sievietes Pasauleizdrukāts no SievietesPasaule.lv
Rakstniece,mācītāja pienākumu izpildītāja,arī režisore Dace Priede.
![]()
'Es nezināju, ka tā mīlēt var...'
Līga Ozoliņa: Nekad nav par vēlu 'izlekt no vāveres riteņa' Sasniedzot 50 gadu slieksni, nožēla un skumjas ilgas pēc kaut kā skaista un cēla (lasi – mīlestības) arvien biežāk ir viešņas Dārtas domās, un viņu nepamet sajūta, ka gadu gaitā ir palikusi tikai smagā nasta, bet no pašas nav palicis pāri nekas. Kā un vai maz vispār iespējams izlekt no šī vāveres riteņa, kad apkārt ir tik daudz „pieradināto”? Dārta mēģinās, uzdzirkstīs, bet... vai noturēs iegūto? Inese Kušķe: Rakstniece ir spēcīga personība Romānā „Taurenis vientuļās debesīs” daudz ciešanu, noguruma, pārdomu par dzīves jēgu. Taureņa kā dvēseles simbola tradicionāls izmantojums, un, manuprāt, ļoti veiksmīgi iesaistītas dažādu dzejnieku – gan latviešu, gan amerikāņu – dzejas rindas. Man personiski tuvāka ir Priedes risinātā tēma par latviešu un indiāņu tautas likteņa un senās dzīvesziņas pārsteidzošo līdzību. Aizkustinoša mīlasstāsta veidā tas atklāts romānā „Mēnesstars pār jūru”, kuram jau ir iznācis turpinājums „Mēnesstars pār ezeru”, un būšot arī trešā daļa. Liene Štoka: Vairāk jādomā par sevi, saviem sapņiem Lasītājam tiek dota iespēja padomāt par cilvēka vērtību, atbildību, vientulību. Romānā aprakstītie notikumi lika aizdomāties par to, ka dzīvē ir jādomā par sevi, saviem sapņiem, lai dzīve būtu piepildīta. Lienīte Kroja: Kā pildīt pienākumu, nepazaudējot savu dvēseli? Daces Priedes grāmata „Taurenis vientuļās debesīs” ir par sievieti Dārtu, par viņas dzīvi mazā Latvijas pilsētiņā. Dārta ir ļoti vientuļa, bērni jau lieli, personīgā dzīve nav izdevusies. Ir tikai pienākums pret māti, pret vecīšiem, kurus Dārta apņēmusies aprūpēt. Tā paiet dienas, mēneši, gadi. Bet dvēseles ilgas netiek piepildītas. Un tad rodas sapnis par lielu mīlestību, ar kuras palīdzību iespējams pārvarēt jebkurus ikdienas šķēršļus, piepildīt ilgas pēc brīvības, pēc skaistas, romantiskas mīlestības. Šis stāsts par Dārtu man atsauca atmiņā Ojāra Vācieša dzejas rindas: Es nezināju, ka tā mīlēt var. Es nezināju, ka var laime sāpēt. Es domāju, ka visas sāpes smagas, Es domāju, ka visas sāpes ļaunas. Sāp? Jā. Beidzot sāp. „Sapņotāji”. Ikvienā no mums mīt vēlēšanās izrauties no pelēkās ikdienas, ļauties savam sapnim par ideālu mīlestību, pilnvērtīgu dzīvi. Bet te arī rodas jautājums, cik tālu mēs varam būt brīvi, jautājums par atbildību un pienākumu pret citiem, kuri no mums atkarīgi. Kā pildīt šo pienākumu, nepazaudējot sevi, savu dvēseli? Risinājumu mēs šajā grāmatā neatradīsim, vien rodas pārdomas par savu dzīvi, par iespējām, ko varbūt esam palaiduši garām. Gabaliņš mūsu piedzīvotā: Paldies Dacei Priedei par sarunu! Saistītie raksti
|