Armanda matu krāsa nebija nosakāma – matu krāsa bija vidēja starp tumšo un gaišo. Ja labi gribētu, arī tai varētu atrast nosaukumu. Īstenībā matu krāsai nebija nekādas nozīmes. Pašiem bērniem un arī skolotājiem. Skolā toties toreiz svarīgāks bija matu garums – nevienam zēnam skolā tie nedrīkstēja pārsniegt direktora pieņemto garuma mērvienību, līdzko mati nepiedodami atauguši, tika saņemts direktora atgādinājums, ka jāapmeklē frizieris. Pirmo reizi, kad Armands it kā nevilšus pieskārās Ances matiem, viņa labi atcerējās – Armands pēc pašas Ances lūguma centās izņemt sprādzi, ar kuru bija savienoti mati mugurpusē. Tā pieskaršanās ar rokām matiem gan jau bijusi patīkama, ka joprojām atmiņā. Arī tagad viņai vēl bija gari mati, kuri sniedzās līdz pat jostas vietai un viņa tos nēsāja tā, kā jau sen – saņemtus kopā aizmugurē. Nekādas bizes pīt no rītiem nevajadzēja. Ķēpa tik ar to garo matu mazgāšanu, bet citi jau nevarēja redzēt, ka mati kļuvuši netīri. Pati netīrību vienkārši juta un likās, ka galva jāmazgā biežāk, nekā viss lielais ķermenis. Seja, rokas, kājas ūdeni redzēja arī vairāk nekā reizi nedēļā, kad Ance parasti mazgājās vannā. Vannā arī matus pie viena varēja izmazgāt. Žuva gan tie ilgi. Reize nedēļā mazgāšanai vannā matiem bija par maz. Nācās mazgāt tos arī nedēļas vidū. To, ka matiem atkal varētu pieskarties Armands, Ance pat neiedomājās. Viņasprāt, tādām ārišķībām vēl bija par agru, tikai Armandam šajā jautājumā bija atšķirīgi uzskati, par kuriem Ance diemžēl neinteresējās. Armands pats Ancei neko neteica par savām slēptajām fiziskajām vēlmēm. Būtu ko teicis, varbūt viss būtu savādāk. Savādāk arī tas, kas pašlaik notiek ar viņiem abiem, kaut paši vēl neapjauš notiekošā iemeslus un sekas. Kuru no malas tas uztrauc? Kādu pašu tas uztrauc? Iesaistītie Ance un Armands par to varēs uztraukties pēc gadiem. Arī tikai tad, ja dzīvē kaut kas nebūs izdevies pa prātam.
Ance zināja, ka tādas bikses un līdz ar tām līkas kājas, ir tieši Armandam – viņa tās vērojusi pietiekami bieži, jo tā sagadījies, ka Armands Ancei gāja pa priekšu gandrīz vienmēr – to noteica viņu māju atrašanās vieta. Tikai šoreiz viņš iet, atpakaļ nemaz nepaskatīdamies, kā parasti pieradinājis Anci gadiem. Kāpēc? Ance iesāka skriet, bet tad klusībā atmeta ar roku un pārtrauca skriešanu – neies jau tāda sīkuma pēc stilu zaudēt. Un kas tad skrien puikām pakaļ? Bez tam viņai kājās bija pilnīgi jaunas kurpes, kuras vēl nācās saudzēt no dubļiem un ceļš gandrīz līdz pašai skolai nebija asfaltēts. Asfalts, kas šajā reizē noteikti būtu slapjš un netīrs, jo kājās uzvilktas jaunas kurpes, bija tikai pie pašas skolas. Ancei un Armandam skola bija netālu no mājām, bet ceļš nebija asfaltēts. Ance atcerējās, kā bērnībā vecaistēvs pēc viņas taujājiena skaidrojis neparasti tumšās ielas krāsas izcelsmi: – Citur ceļi ir grantēti, bet mēs, lai nebūtu dubļu, jau daudzas mašīnu kravas ar izdedžiem paši uz ieliņas esam izlīdzinājuši. Mums taču nav tik daudz dubļu, kā uz citām ielām. Tas nekas, ka krāsa nav tāda kā citur.
Tas gan jau bija pirms daudziem gadiem, tagad krāsa kļuvusi gaišāka un dubļu vairāk. Bet vienalga mazāk nekā uz citām ielām. Daudziem skolēniem bez autobusa katru dienu turp uz skolu un atpakaļ uz mājām nācās mērot vairākus kilometrus. Ar autobusu vēl vairāk, ne jau velti tāds autobuss izdomāts. Šī dzīvesvieta netālu no skolas Ancei un Armandam gadījusies laba. Tā gan nebija viņu, bet vecāku izvēle – tad, kad vecāki te jau dzīvoja, viņi viens pēc otra piedzima.
Ances un Armanda vecāku māju starpā bija citas mājas un mazi dārziņi ar lieliem kokiem gar malām, kas lapu laikā visu pataisīja zaļu. Tās dārzu malas reizē bija arī ceļa malas, tā ka varētu pat uzskatīt, ka ceļš ir aleja. Koku dārzos un gar ceļa malām bija daudz un tie visi lieli, kā jau veci koki. Arī citā laikā no tiem bija savs labums, ne tikai tad, kad kokiem bija zaļas lapas. Ēnains ceļš, piemēram. Lielie koki aizsedza saules stariem iespēju nokļūt līdz cilvēku dedzināšanai. Sauli tie aizsedza ne tikai vasarā, kad kokiem bija zaļas lapas. Saules stari tā vienkārši nevarēja izlauzties arī caur zariem vēsākā laikā. Ziemā, kad koki iztika bez lapām, kuras vizuāli tos padarīja lielākus, labi varēja redzēt, ka to koku īstenībā nemaz nebija tik daudz – starp tiem taču auga arī visādas ābeles un krūmi. Rudens pusē par to nebija laiks iedomāties – āboli paši kaut kā atradās uz zemes – vai nu krita no lielajiem kokiem vai vienkārši no gaisa. Bet ābolus katru gadu ražoja ābeles. Daudzo māju iemītnieku vidū gan jau atradās arī cilvēki, kurus koki kaitināja un viņiem šķita, ka labāk būtu kokus nozāģēt. Koku saimniekiem būtiskāks likās tas, kā sagrābt lapas, kad tās krīt nost rudenī. Uztrauca arī tas, ka dārzs zem kokiem ir vienmēr ēnā un tas, vai tik lielās koku saknes netraucē kam augt. Tikai tāpēc kokus neviens nost nezāģēja, uztraukums izpaudās vārdiski. Lielie koki vējainā vakarā cilvēkiem virsū nekrita, tik sapuvuši tie nebija un liela vēja laikā neviens lieki apkārt nestaigāja. Gan Ances, gan Armanda māju tuvumā auga ozoli. Ar lieliem zariem. Tie uzvedās tāpat kā cilvēki – blakus esošie pat saskārās – ne jau ar rokām, bet garajiem zariem. Viens otram tie atgādināja – es arī esmu tepat blakus, padomā par mani. Ko viņi vēl cits citam teica, nav zināms, koku valodu neviens nav iemācījies, vispār jau neviens pat nezina, vai koki runā un kāda ir to valoda savā starpā. Par to varētu zināt tikai koki paši. Un ko dara tie koki, kuri pilnīgi vientuļi pavada visu savu laiku? Lielais kastanis, piemēram. Tam tuvumā blakus nav neviena koka. Tikai tādi mazi, sīki krūmiņi. Kad koki savā starpā runā vairāk – kad lapas ir zaļas vai tad, kad zari ir kaili bez lapām? To taču arī zina tikai paši koki. Ance atcerējās kādu citu labumu tieši no ozoliem – kādreiz mazos gados viņai un arī citiem skolasbiedriem bija jāvāc ozolzīles cūku ēdināšanai. Toreiz Ancei lieti noderēja tas, ka mājām blakus aug ozoli. Vienīgo reizi gan. Ozolu bija daudz un zīles varēja lasīt spaiņiem vien, arī sanākušās Ances draudzenes – visiem pietika. Toreiz vēl mazās meitenes, kuras nemaz nebija ievērojušas, vai viņu pašu māju tuvumā ir ozoli, bija laimīgas par pilnajiem spaiņiem. Ance jau arī nemaz nebūtu iedomājusies, ka vajadzīgās zīles var dabūt tepat pie mājas, tikai runāšanas pēc viņa bija izpļāpājusies vecaimātei, kura turpat blakus dzīvoja, ka jādodas lasīt ozolzīles. Vecāmāte uzreiz bija pateikusi, ka cūku barība ir pie mājas. Pašiem ozolu īpašniekiem nebūs jāslidinās pa sabirušajām zīlēm un jāvāc tās nost bez lietderības – tāpat nav, kur likt, jāber tik kaudzē, kuru nākamajā gadā vēl nevar izmantot zemes mēslošanai – zīles tik ātri nesatrūd.
Koku lapas ir skaistas visos gadalaikos. Lapu nav ziemā, kuru koki pārlaiž bez lapām. Ir tādi cilvēki, kuriem liekas, ka koku lapas visskaistākās rudenī, kad jau pēc pirmās salnas lapas no zaļām tās kļūst par dzeltenām, brūnganām, pat sarkanām. Īpaši skaisti un dažādi izskatās lielās kļavu lapas. Ances māju tuvumā kļavu bija maz, vairumā auga lielie ozoli. To lapas turējās ilgi, tās nokritušas radīja arī vislielākās problēmas – grūti savākt, bet tīrībai jābūt vismaz ceļa malā.
Ar koku lapām rudens pusē, kad tās krita nost, katrs cīnījās pēc savas metodes – cits veda un lika kaudzē, lai sapūst, būs puķēm mēslojums, cits vienkārši sagrūda grāvī, lai nemaisās pa kājām, cits dedzināja un tad jau pēc dūmiem varēja noprast, ka pienācis rudens. Lapas gan īpaši labi nedega, bet dūmus radīja varenus. Katrs kaut ko darīja vai mēģināja darīt. Ance zīles sauca par zīlēm, tā taču ir. Vecāmāte uzreiz runāja par cūku barību. Zīļu lasītājiem – bērniem – nevajadzētu zināt, ka cūkām garšo zīles un viņām tā ir laba barība, delikatese pat. Ozolzīles togad bija labi padevušās, tās visas bija brūnas, lielas un gludas. Tik gludas, ka vācējiem zīles pašas slīdēja no rokām ārā, spaiņos nemaz nevajadzēja bērt, no saujas tās izslīdēja. Ance iepriekš klases meitenēm bija pateikusi, ka labas zīles var dabūt pie viņas mājas. Nu viņa bija sagaidījusi čaklas lasītājas.
– Vai tev spainis jau pilns? – no spaiņa neredzamās puses pacēlās maza galva – Gita līdzi bija paņēmusi mazo māsu. Uzdotais bija arī tradicionāls jautājums, jo, kaut arī zīļu netrūka, visiem gribējās pēc iespējas ātrāk salasīt nepieciešamo daudzumu. Vai Armands arī lasīja zīles? Toreiz Ance to neievēroja un par zīlēm abi nemaz netika runājuši. Nu un tad, ka cūkām tās garšo? Viņiem tas nebija svarīgi ne pavisam agrā bērnībā, ne tagad.
Armanda māju varēja redzēt jau pa gabalu, jo nezin kas agrāk to bija iedomājies nokrāsot spilgti dzeltenu un krāsa tā arī nekad netika mainīta. Svešiniekam vajadzēja tik zināt, kādā krāsā ir māja un tad to viegli varēja atrast, neprašņājot kaimiņiem, vai tajā mājā dzīvo tas un tas. Mājas krāsa gan laikam izteica tajā dzīvojošo raksturu un dzeltens nu ir dzeltens, pie tam viltība plūda no visiem mājā dzīvojošajiem cilvēkiem veselām straumēm. Armands laikam neko nenojauta par krāsām noteiktajām īpašībām. Ja arī viņš zinātu par krāsu nozīmēm, Armands uzskatītu, ka tas neattiecas uz viņu, jo viltīgs viņš nav pat pret sevi. Armands aizbildinātos, ka krāsas nozīme neattiecas uz viņu, jo mājā dzīvoja arī vecāki cilvēki par Armandu. Armands vēl bija par jaunu, lai piešķirtu nozīmi krāsām. Vecumā viss liekas citādāk, tikai līdz vecumam Ancei un Armandam vēl daudzi gadi priekšā. Pašlaik Armanda istaba atradās dzeltenās mājas bēniņos, kuri bija pielāgoti dzīvošanai. Dažkārt Ance un Armands samirkšķinājās ar gaismām tumšajos vakaros – viens otra logu viņi varēja redzēt pa to gabalu, kas šķīra abu mājas. Ance nedzīvoja bēniņos, bet mājas otrajā stāvā. Tas, vai gaisma deg vai nedeg, norādīja uz to, ka gaismas iededzējs ir mājās. Dažreiz viņiem bija svarīgi zināt, vai katrs ir savā istabā. Vai tā būs arī vēlāk pēc gadiem? Ances nojauta centās viņai teikt priekšā, bet Ance nekādām nojautām neticēja, gan jau laiks rādīs, kā būs. Viņi vēl tik jauni. Armands par tādām lietām vispār nedomāja un viņam muļķīgiem sīkumiem pārdomām pat laiks neatlika.
Tajā dienā, kad Ance steidzās uz skolu, lai tikai nenokavētu, klasei bija daudz stundu, kā jau vienmēr skolēniem liekas. Arī viena stunda dienā skolēniem būtu daudz. Pirmā pēc saraksta Ances klasei paredzēta ķīmija, kas tikai retajam patika. Patika gan nebūtu īstais vārds, bet vienalga pārsvarā visi uz stundu gāja tāpēc, ka uz stundu skolā jāiet. Mācību programmu un līdz ar to arī stundas izdomā gudri pieauguši cilvēki, ne paši skolu bērni. Ancei tā diena iesākās neveiksmīgi, jo tajā pašā ķīmijā viņu izsauca. Ķīmijas izsaukšanas reizēs Ancei bija tikai divas atzīmes – vai nu divi vai pieci, kas attiecīgi bija augstākais un zemākais vērtējums. Pieci gadījās reti, tas bija tikai tajās reizēs, kad Ance visu no sākuma līdz beigām steigā nobēra kā zirņus, neļaudama sevi pārtraukt. Šorīt bija divi, jo Ance tā īsti pat nedzirdēja skolotājas jautājumu – tas gan nav loģiski, jo, neko nedzirdot, ko prasa, neko nevarētu arī atbildēt. Ance šorīt bija tādā garastāvoklī, ka arī tādu neloģiku viņa spētu paskaidrot. Īsi sakot – viņa ar galvu bija kur citur, tikai ne ķīmijā. Tie, kas Anci pazina mazliet vairāk kā labu priekšāteicēju stundās, to varētu iedomāties, ja Ance kaut ko iepriekš būtu teikusi. Tikai Ance pilnīgi nevienam neko nebija teikusi un viņai pagaidām nebija jau arī ko teikt – pati vēl neko nezināja. Citi sauc to par nojautu vai vēl sarežģītāk par zemapziņu, bet Ance vienkārši visu laiku domāja par citu, ne par ķīmijas stundu. Nekas nebija noticis tāds, lai viņa visu laiku būtu aizņemta ar domām par savām un Armanda attiecībām, bet tur tad arī bija viņas galva. Vēl sarežģītāku šo lietu Ancei padarīja tas, ka Armands pats neko nebija teicis. Ancei nebeidza uzmākties viena doma – kāpēc Armands negaidīja kā parasti? Tā varbūt šoreiz bija galvenā doma, bet ne vienīgā, kas sāka nomākt meitenes prātu. Ja Ance kādam būtu bildusi kaut vārdiņu un beigu beigās pat izrunātos no sirds, pašai varbūt kļūtu vieglāk. Mestu pie malas visus aizspriedumus un izrunātos ar pašu Armandu. Taču, lai kā Ance pati to noliegtu, viņa vēl bija bērns un šajā situācijā noteicošais ir ieaudzinātais viedoklis – pašai ar visām problēmām jātiek galā. Ance taču bija stipra.
Ķīmijas skolotāja bija skolotāja un viņa tādiem niekiem uzmanību neveltītu arī tad, ja kaut ko zinātu par Ances problēmām, kas šoreiz nebija saistītas ar ķīmiju. Viņai taču daudz svarīgāk ķīmiju iemācīt citiem, kuri no tās neko nezināja – lai visi skolēni saņemtu ja ne labu, tad apmierinošu atzīmi. Ķīmijas skolotāja bija viena no tiem retajiem pieaugušajiem, kas arī pati mācījās. Vairums skolotāju uzskatīja, ka, ja viņi jau ir skolotāji, tad jāmācās tikai skolēniem, jo viņi jau tāpat visu zina savā izvēlētajā priekšmetā. Taču ķīmijas skolotāja bija izpratusi teicienu, ka dzīve ir īstais skolotājs. Bērni to teicienu var saprast, vai nesaprast, jo bērnībā viņi mācās pat piespiedu kārtā. Kurš no viņiem bez tā teiciena varēs iztikt vienmēr? Būs arī tādi, kas iztiks. Paši vainīgi, ja nesaprot jau tagad, vēlāk būs vēl grūtāk apjaust, ka visu mūžu jāmācās. Bet ja pat skolotājs pārtrauc mācīties kaut vai tikai no dzīves, kā viņš vispār var būt skolotājs? Diemžēl tādi skolotāji arī ir. Ir skolotāji, kuri par savām prāta spējām vairs neuztraucas, jo to, ka prāts skolotājiem ir, viņi taču pierādījuši savu eksāmenu laikā agrāk. Tagad viņiem tikai jāmāca citu bērni. Kāpēc tad iegūt jaunas zināšanas ne tikai par ķīmiju centās ķīmijas skolotāja? Vēlreiz jāatgriežas pie tā, ka viņa pareizi sapratusi teicienu, ka dzīve ir īstais skolotājs un jau neatkarīgi no teiciena apguvusi daudzas jaunas lietas. Citādi ķīmijas skolotāja nebūtu ieraudzījusi, ka tāds teiciens vispār ir. Ķīmijas skolotāja to bija pamanījusi un pat sapratusi, ka jāmācās visu mūžu. Pati turpināja citiem mācīt ķīmiju, kaut tā visiem nemaz nepatika. To, ka ķīmija daudziem nepatīk, arī skolotāja saprata. Viņa jau nebūtu viņa, ja nesaprastu to, ko bērni jūt. Vai viņa saprata arī to, ko jūt tie, kas izvēlējās ķīmiju par savas dzīves galveno zinātni? Kur ir lielāka pretruna – ķīmijas skolotājas attieksmē pret bērnu jūtām vai valdošajā bērnu uzskatā, ka ķīmija nevienam nepatīk? Varbūt ķīmijas skolotāja vienkārši saprata arī to, ka jāmācās ne jau tikai tāpēc, ka patīk ķīmija, bet bērnībā jāapgūst visu zinātņu pamati, lai vēlāk vienkāršāk varētu izvēlēties savu nākotnes ceļu.
Armandam tajā rītā skolā gāja kā pa dubļiem. Vismaz viņam pašam tā šķita. Ancei viņš tā arī neko nebija pateicis, kas laika gaitā sakrājies uz sirds. Kā Ance varēja nojaust, ka viņam ir kaut kas uz sirds? Vismaz to viņš saprata, ka Ance ko nojauš. Izrunāšanās vien varētu palīdzēt. Bet ,ja Armands nemaz negrib runāt par savām problēmām un uzskata, ka risinājums jāmeklē kur citur, tad ar varu neviens viņu nevar piespiest. To, ka viņam gribējās pieskarties ne tikai Ances garajiem matiem, viņam pat sev bija grūti atzīt, kur nu vēl pateikt pašai meitenei. Ances mati nebija vienīgā vieta, kurai Armands gribētu pieskarties, bet tad jau būtu jālūdz Ancei atļauja un jāsaņem piekrišana. Tas, kā uzskatīja Armands, bez runāšanas nevarētu notikt. Stundās nācās vien saņemties, jo ne jau velti Armands bija ticis līdz skolas pēdējai klasei. Armanda ārējā izturēšanās nevienam pat neradīja aizdomas, ka viņā mājo kādas iekšējas pretrunas. Varbūt arī viņš pats tās nemaz nebija apjautis.
Pirmā mācību stunda Armandam algebra pie ķīmijas skolotājas vīra. Skolā vispār bija maz skolotāju pāru, kaut piemēru rādīja pats skolas direktors – viņa kundze arī strādāja skolā. Ķīmijas un matemātikas skolotāji tātad bija vīrs un sieva. Runāja gan, ka jaunībā skolas direktors brūtējies ar ķīmijas skolotāju. Runāt var visu ko. Ar ko direktors nav brūtējies, par to nerunā? Taisnība ir tikai tā, ka visiem pieminētajiem skolotājiem ilgi darba mūža gadi aizvadīti vienā kopējā skolā. Ķīmijas skolotāja bija vecāka par savu vīru. Jaunības gados, kad viņi tikko apprecējušies, tas no malas noteikti bija vairāk redzams. Bet jo vairāk laiks gāja, jo vīrietis pēc skata kļuva vecāks. Vai viņš zināja, ka vīrieši pēc izskata kļūst vecāki ātrāk, vai viņam grūta dzīve ar valdonīgo sievu? Laikam gan viens, gan otrs. Ja jau darbā skolotāja pakļāva visus bērnus, tad mājās noteikti galvenā bija viņa un neviens cits. Vīriešus vispār vajag vadīt, jo paši viņi neko nemāk izdomāt, vismaz tā, lai apkārtējās sievietes būtu apmierinātas. Vai tas ir prāta darbs komandēt viņus tā, lai tie ātrāk novecotu? Komandētājs, gudri darot, no tā izvairītos. Komandētājam svarīgāk ir panākt savu uzvaru, nevis iedomāties par komandējamā izskatu. Ja par abām lietām domātu vienādi, ieguvējs būtu tikai komandētājs, jo tas, kuru komandē, neapzinās, ka viņu kāds komandē. Ja apzinātos, neļautos nekam. Ko par šīm lietām domā paši ķīmijas un matemātikas skolotāji, skolēniem nebija svarīgi. Varbūt, ka patiesībā abu skolotāju ģimene ir ļoti laimīga, pat apskaužami laimīga. Pie tam abi labi māca savus priekšmetus, par ko nākotnē laimīgi būs skolēni tad, kad viņi vairs nebūs skolēni.
Armands nezināja, ka Ancei tieši tajā laikā ir ķīmija, viņš nebija apguvis kaimiņienes stundu sarakstu. Ance dažreiz pārmeta, ka Armands nekad nezina, kur viņa atrodas. Ja iemācītos stundu sarakstu vai to pierakstītu, tādu problēmu nebūtu. Armands laikam veidojās par to vīrieti, kuru jākomandē sievietēm. Tikai Ance to nenojauta un tas meiteni nemaz neinteresēja. Tāpat kā Armandu tagad un iepriekš, kā Ancei klājas stundā. Pats viņš šodien gan par saviem dubļiem uztraucās, bet paveicās – matemātikā neizsauca. Dubļi šoreiz palika tikai galvā. Tā viņiem abiem pagāja šī melnā skolas diena, kurā katrs risināja savas problēmas. Uz mājām vienu ceļu mēroja atšķirīgos laikos. Izrunāšanās jānovilcina. Ance gaidīja izrunāšanos, Armands negaidīja.
Armands klusībā gaidīja pavisam ko citu – skolas balli, kura paredzēta pēc ilgām divām nedēļām – kā parasti šajā skolā.
Pa to laiku gan ne domāts ne gribēts pienāca koncerts, kurā Armands lepns kā gailis sēdēja otrajā rindā. Sēdēja un skatījās, klausījās, jo dziedāja visi tie, ko viņš jau sen bija gribējis dzīvus redzēt. Ance arī bija iepriekš gribējusi īstus dziedātājus redzēt pati savām acīm. Viņa, diemžēl, nebija nopirkusi biļeti uz koncertu, cerējusi, ka gan jau Armands pasauks. Tā bija viņas pirmā kļūda koncerta sakarā. Viss izvērtās pavisam savādāk, nekā Ance klusībā domājusi. Un nu Armands koncertā bija it kā viens pats. Koncertā galvenā bija mūzika un paši dziedātāji. Beidzot varēja apskatīt, cik kurš dziedātājs īstenībā garš un smuks, jo pa televizoru var parādīt tā, kā vajag. Pašiem dziedātājiem vajag? Drīzāk tiem, kas skatās, jo skatījos valdošais ir uzskats, ka tikai smuks dziedātājs var dziedāt skaistas dziesmas.
Armands tā arī neko nebija Ancei paskaidrojis. Darīja tā, kā pats gribēja. Pareizāk – nedarīja neko. Aizdomas par to, ka gadiem ilgā draudzība var beigties bez kāda iemesla bija radušās Ancei. Tā bija vai nebija draudzība, vai tikai viņi abi bija sagadījušies blakus? Ja jau nevar izrunāties savā starpā par visu kā agrākajos laikos, jāuzskata, ka viņi tikai sagadījušies blakus. Laiks jau nestāv nekad uz vietas un viņi vairs nav nekādi mazie bērni. Ance savā prātā domāja, ka viss lēnām turpināsies. Viņa gribēja arī ko vairāk, tikai nevienam neteica, diemžēl arī Armandam. Bez teikšanas viņš jau pats neiedomātos, ko Ance grib patiesībā. Tā viena vienkāršā lieta ir pienākusi – Armands vairs nav nekāds zēns, bet jauns vīrietis un Ance ir meitene. Bez priekšā teikšanas viņi paši par to neiedomāsies. Gan jau Ance par to klusībā domāja, bet rīkojās pretēji savām klusajām domām. Ance naivi cerēja, ka Armandam niķi pāries, tikai tad viņai vajadzētu mest malā atturību un pašai uzņemties draudzības vadību. Uz to viņa vēl nebija gatava. Viņai likās, ka Armandam vēl pietiek ar dažiem skūpstiem un roku pieskārieniem. Mīlējušies viņi vēl nebija, lai kā citi arī uzskatītu, ka tas ir noticis. Armands ir vīrietis, kaut citi domāja, ka tikai zēns. Viņš kā vīrietis gribēja izbaudīt visu. Viņš uzskatīja, ka Ance nebija tā meitene, kuru pakļaut visiem eksperimentiem. Neteica to arī Ancei. Armandam neienāca prātā, ka Ancei ļaunu viņš nodara tieši ar to, ka izvēlas kaut kādas citas meitenes. Ancei viņš tā arī neko neteica par šīm lietām, uzskatīja, ka viņa neko neiedomājas par vīrieša nolūkiem, tikai viņai bija arī sava galva, kura nebija piebāzta vienīgi ar skolas gudrībām. Viņš neko neatcerēsies no bērnības, bet Ance?
Koncerta dienas rītā Ance piecēlās necerēti mundra. Šodien uz skolu nebija jāiet, bija brīvdiena, varēja darīt visu, ko grib. Gan jau savā lielajā istabā Ance varēs kā nākas atpūsties – neviens netraucēs. Brīvdiena. Nekas īpašs nav sarunāts. Istaba Ancei tiešām liela, bet tur atradās tikai gulta un galds. Vēl jau arī skapis un grāmatu plaukts. Grāmatu plaukts no kaut kādiem veciem laikiem, pārzāģēts uz pusēm, lai arī augšējie plaukti būtu aizsniedzami. Ances istabā, plauktam, kurš vairs nebija šaurs un augsts, bet zems un plats, tā tas aizņēma vairāk telpas, vietas pietika. Ja Ance to nebūtu piekrāvusi pilnu ar vajadzīgām un tikai smukumu dodošām grāmatām, labi varētu apskatīt zāģējuma vietas un saprast, ka plaukts īstenībā ir vienkārši veci dēļi. Neviena no mēbelēm nebija tāda, kādu būtu izvēlējusies Ance pati. Viss jāatliek uz kaut kādu nākotni. Kad viņa pati pelnīs, tad gan iegādāsies visu tādu, kā pati vēlas. Nevienam nebūs jāprasa atļauja un jāsaka, ko un kāpēc viņa grib.
Tagad Ance apmierinājās ar to, ka nevienam no mājiniekiem varēja neko neteikt, ko dara. Pašlaik viņa bija sagribējusi izmazgāt matus. Matu mazgāšana notika kopējā virtuvē. Karstais ūdens kā vienmēr sameklējams uz plīts, silts ūdens uz plīts atradās parasti tad, kad plīti bieži kurināja. Bez plīts siltuma iztika tikai vasarā, saule dod ne tikai gaismu, bet arī siltumu. Ancei uz gāzes plīts jāuzsilda vēl viens katls ar ūdeni – garajiem matiem nepieciešams daudz silta ūdens.
– Tu kaut kur šodien taisies? – jautātāja bija neviena cita kā Ances māte, kura kā parasti ienāca virtuvē tieši tajā laikā, kad tur ko darīja Ance.
– Kāpēc tev tā liekas? – Ance savu slapjo galvu ar vēl pilošajiem matiem pagrieza uz mātes pusi un droši atjautāja.
– Tu šodien galvu mazgā, kaut tev nekur pa dienu sestdienās nav jāiet.
– Gribēju un izmazgāju, vai man atļauja jāprasa?
– Nē, bet pateikt, uz kurieni tu taisies, tu gan varētu.
– Nekur neiešu, gribēju un izmazgāju. Es nelietoju tavu krāsojošo šampūnu, – kā atriebdamās par to, ka māte dažkārt mazgāja savus matus ar kaut kādu krāsojošo šampūnu, stāstot sev un citiem, ka grib mazināt sirmo matu krāsas pārsvaru, Ance atburkšķēja. Sen jau bija skaidrs, ka sirmus matus spēj paslēpt tikai laba krāsa, bet Ances māte laikam baidījās krāsot.
Vienmēr tā māte piesienas. Ancei nekad nebija pastāvējušas ideālas attiecības ar māti. Māte vienmēr izlikās, ka komandē meitu. Kāda nu kuram māte ir, ar tādu jāsamierinās. Ne bērniem mainīt vecāku raksturu, vecāki uzskata, ka viņi veido sev līdzīgus cilvēkus. Kam jāsamierinās, ja tā neiznāk? Ance jau sen samierinājusies, tikai māte laikam ne – viņas bērns. Gan jau ir vecāki, kuri komandē vēl savus sešdesmitgadīgos bērnus.
– Es tā nedarīšu tad, kad man būs pašai savi bērni. Būs, vai tad es iztikšu bez. Katrs cilvēks ir viņš pats. Tikai manai mātei šķiet, ja cits nav tāds kā viņa, tad tas cilvēks nav labs, – tās jau atkal bija Ances pārdomas.
Kamēr Ance runāja un slaucīja tikko izmazgātos matus, noklaudzēja ārdurvis. Ance sevī nopriecājās – Armands atnācis. Dažkārt viņi tā darīja – gāja viens pie otra, it kā atdodot kaut ko skolas vajadzībām paņemto. Patiesību jau tāpat neviens nevarēja uzzināt, bet tas bija labs iemesls, lai ietu pie otra ciemos un satiktos. Ance šodien Armandu gaidīja – viņi taču neko nebija izrunājušies un meitenei likās, ka viss joprojām ir pa vecam. Taču izgājusi ārā bija Ances māte, tas nebija Armands. Visu dienu Ance nekur neaizgāja, kā jau iepriekš mātei bija teikusi. Armands arī pie viņas neatnāca, kaut Ance gaidīja. Matus viņa bija mazgājusi tāpēc, ka uz koncertu jau ar netīru galvu arī iet nevar, Ance gribēja redzēt dzīvus tos dziedātājus, kurus līdz šim bija redzējusi tikai pa televizoru. Gaidīdama Armandu, viņa daudz lasīja, kā parasti brīvā laikā. Lasīs viņa arī turpmāk. Tikai turpmāk tas nebūs tāpēc, ka nav ko citu darīt un lasīt nevar tikai lasīšanas pēc, kā to iedomājas tie, kas paši vairāk neko par noderīgu informāciju nelasa. Vai vārds patīk šajā gadījumā ir pareizais? Vai lasīšana ir vaļasprieks vai mācīšanās? To kāds zina? Grāmatās jau var neredzēt tikai izskaistināto un vēlamo dzīvi, skaisti sakārtotos vārdus. Grāmatas ir grāmatas. Citiem vajadzīgas, citiem ne. Ancei interesantākas šķita grāmatas, kurās ir skarta un pat aprakstīta vēsture. Cilvēka izskats, raksturs, mīlestība jau var atšķirties un to apraksts ir atkarīgs no rakstnieka meistarības. Vēsture ir jāzina, tur nav pieļaujama mānīšanās un krāpšanās. Var jau gadīties, ka kāds krāpjas arī šajos gadījumos, tikai tad viss kādam citam smalki jāpārbauda. Arhīvos jau nekas tāds netiek uzglabāts. Pārbaudes iespēju atrašana atkarīga no katra godaprāta. Pats rakstnieks neko nepārbauda, viņš vienkārši raksta jau zināmo vai paša izdomāto.
Armands Ances lasīšanas dienā bija apmeklējis viņa gaidīto koncertu. Viens. Kā Ance to uzzināja, nevienam nebūs skaidrs. Visu dienu Ance nosēdēja savā istabā. Viena. Viņa lasīja, uz vecāku jautājumiem atbildēdama, ka mācās. Ja būtu jāatceras, ko lasījusi, viņa nezinātu. Neviens no vecākiem pat nepamanīja to, ka Ance kādā lasīšanas pārtraukumā izgāja ieelpot svaigu gaisu un viņai pieklājīgi nācās atbildēt uz satikto paziņu jautājumiem, kāpēc viņa ignorē koncertu, kas atsvaidzina citādi vienmuļo dzīvi pagastā.
Tajā pirmdienā, uz skolu ejot, viņi ar Armandu kā vienmēr sagadījās reizē. Šoreiz patiešām nejauši. Tikai sagadīšanās jau nav nekāds brīnums, ja jāiet uz vienu vietu un vienā laikā jābūt galā. Skola visiem sākas reizē. Tikai jāatceras, ka Armandam pēdējo gadu jāiet uz šo skolu. Nākošgad Ancei būs jāmeklē cits ceļabiedrs vai jāiet vienai. Nekādas grūtības arī vienai nesagādās tās vientuļās piecas vai desmit minūtes – tik ilgs laiks jāpavada ceļā līdz skolai.
– Čau! – Ance teica pirmā, pasteigdamās iet ātrāk, lai viņa nebūtu jāgaida. Tā viņa domāja un izturējās, kā jau gadiem ieradusi. Armands nemaz Anci nebūtu pamanījis un gaidījis šoreiz vēl mazāk – tā viņš šoreiz sevī nolēmis. Armands kā vienmēr gāja uz skolu pirmais – ceļš vainīgs. Armandam kopējais ceļš ar Anci sākās ātrāk, krustceles atradās tuvāk Armanda mājai. Armanda un Ances vecāku mājas novietotas uz divām dažādām ielām, bet ielu krustojums savienoja ne tikai ielas, bet arī zēnu un meiteni. Līdz šim. Ancei vienmēr nācies steigties Armandam pakaļ, ja puisis speciāli negaidīja.
– Čau, – nevērīgi atbildēja Armands. Viņš pat nepagrieza galvu uz Ances pusi. It kā viņa būtu kāda sveša un pat nevēlama meitene. Ar Armandu kas bija noticis, vai tiešām viņš izlēmis Anci vairs nepazīt, neizrunājoties un nepasakot, kāpēc. Visu var labot, bet varbūt viņš negrib. Viņš uzskata, ka jālabojas Ancei? Tikai par to joprojām nesaka ne vārda. Šie teikumi ātrumā izskrēja caur Ances galvu. Viņa arī neko neteica par savām domām Armandam. Bet varbūt vajadzēja? Varbūt tas būtu izmainījis divu cilvēku dzīves. Par to varēs domāt vecumā. Ja kāds no viņiem par to domās. Ja atcerēsies bērnības piedzīvojumus.
– Kāds foršs laiks šodien, – Ance ko teica kā parasti viņu ikdienas kopceļā.
– Laiks tiešām foršs, cerams, ka visu dienu tāds saglabāsies, – Armands atņurdēja.
– Zini, man šodien baigi daudz stundu. Es nemaz visām kārtīgi neesmu izmācījusies. Pie tam riebīgā fizkultūra arī šodien, – Ance čivināja, ar vienu aci skatīdamās uz Armandu – pēdējā laikā Armands redzams tikai kopīgajā ceļā uz skolu. Te vismaz kārtīgi jāapskata, kas to zina, kad pienāks nākamā saredzēšanās un, vai rīt abi sagadīsies kopā, uz skolu dodoties.
– Ko tad tu vakar īpašu darīji, ka pat nebija laika mācīties?
– Ai. Visu dienu lasīju grāmatu. Tu taču zini, ka es veidojos par grāmatu tārpu. Es tikai vēl neesmu vecs tārps. Tā arī visa diena pagāja. Šodien ir jauna diena. Nedēļa arī. Kāpēc tu nesaki, ka es šodien labi izskatos? Es tā jūtos arī. Es neesmu vecs tārps, – Ance turpināja aizsākto neko neizsakošo vārdu plūdus.
– Tad, kad man liekas, ka tu īpaši labi izskaties, tu pārmet, ka man citu neko nav, ko tev sacīt. Taču man ir daudz, tikai šķiet, ka nav īstais laiks, – Armands neveikli atbildēja. Lietpratējs saprastu, ka būtu izmantojams brīdis, lai noskaidrotu Ances samilzušo problēmu. Tik Ance to neapjauta izmantot.
Pavērojusi Armandu no malas un redzēdama, ka Armands meitenei nepiegriež viņai vajadzīgo vērību, Ance nolēma runāt par lietu – to, kas viņai bija kļuvis svarīgs dažās pēdējās dienās. Tikai nu jau viņa bija nokavējusi. Būtu viņa ko teikusi kaut sekundi ātrāk, varbūt izvilinātu Armandu uz godīgu izrunāšanos. Armands izlikās vai patiešām ļoti uzmanīgi skatījās uz ielu un savām kājām, jo baidās sasmērēt savas kurpes – skolā visam jābūt tīram, arī kājām. Viņš, kā visi puiši, no skolotājiem slēpa, ka kājas skolā nemaz nepārauj. Mēteli vai jaku garderobē vienkāršāk atstāt, iztiekot bez kāju pāraušanas – mēteli var pakārt, lieki laiku neveltot, lai ielas apavus apmainītu pret telpās valkājamiem. Armands ar Anci tagad ne par ko nevēlējās runāt, kur nu vēl par kādām problēmām – līdz stundu sākumam līdz ar pirmo zvanu mazs brīdis. Runāšanai laika vajag daudz, arī Armandam sakāmais sakrājies. Ja var izbeigt labās kaimiņattiecības, neko nepaskaidrojot, tad jau nekas vairāk par kaimiņattiecībām viņu starpā nav bijis. Armands pats uzskatīja, ka vēl nav pienācis īstais laiks runāšanai. Ance domāja, ka Armands nerunā tāpēc, ka viņam nav, ko teikt. Armandam laika runāšanai nekad nepietika, kaut tagad viņš jau gribēja to darīt – vajadzēja īpašu, speciālu, ne nejaušu laika sprīdi. Ance gan bija iedomājusies, ka tikai laikam ejot uz priekšu un tāpēc, ka viņi kļūst arvien vecāki, kā jau tas dzīvē notiek, viņu attiecības attīstās. Protams, uz labo pusi. Viņi paliks kopā. Vismaz pēc Ances prāta. Runāt vajag, nevis gaidīt, ka to darīs otrs. Tā var gaidīt visu mūžu.
Ance bija iedomājusies, ka Armanda uzdāvinātās grāmatas nosaukums „Lielās cerības” ir viņu kopējās dzīves nosaukums. Armandam tas bija tikai grāmatas nosaukums. Kā to var uzzināt, neko par grāmatas nosaukumu un viņu abu sarežģīto lietu vispār nerunājot? Ancei tā bija viņu sarežģītā lieta, bet Armandam vienkāršs bērnības piedzīvojums. Ance jau nebūs Ance, ja sāks runāt par problēmām pirmā bez turpmākās darīšanas. Viņa gan runāja par lietu, bet ne par tām problēmām, kas sakrājušās galvā.
– Kā tev vakar koncerts patika? – Ance jautāja un Armands pārsteigumā pagrieza galvu uz viņas pusi. Ance, kā vienmēr uz skolu ejot bija saģērbusies tik kārtīgi, cik nu varēja. Tikai viņas mati nebija izmazgāti, tā viņam nezin kāpēc likās, kaut vakar tieši to Ance bija darījusi, Armandu gaidīdama. Kur nu vēl lai šorīt mazgātu galvu – Ance agrāk neceltos vienīgi matu dēļ. Armandam pie sevis tik neviļus izspruka jautājums – kāpēc. Pie sevis, ne skaļi. Vecos laikos, tas ir tad, kad viņiem vēl bija nemākslotas attiecības, viņš tikai pajautātu – ko tu darīji, ka tev nemazgāti mati, kā man liekas? Tagad par tādiem sīkumiem nav ko runāt. Vecie laiki un – tagad. Armands pie sevis atzina, ka kaut kas nav kārtībā. Kas noticis? It kā nekas. Abi gan domāja par vienu un to pašu, bet par to klusēja kā viens tā otrs. Tagad arī skaļi Armands prasīja ko citu:
– Kā tu zini, ka es vispār tur biju?
– Neizrunājies, saki, kā tev patika.
– Viss jau bija redzēts iepriekš. Nevienu jaunu dziesmu nedziedāja. Dzīvi dziedātāji ir dzīvi. Pa televizoru jau arī nerāda mirušus dziedātājus, bet televizorā viss ir savādāk, – Armands gudri kārtoja vārdus, lai nepateiktu, ka arī koncerta laikā viņš bija ilgojies pēc Ances klātbūtnes. Viņš slēpa, ka ilgojas pēc tuvības ar Anci, Ance slēpa, ka ilgojas tuvību ar Armandu. Viens no otra visu laiku kaut ko slēpa un ne viens, ne otrs nejutās labi.
– Armand, kas noticis, es neko nesaprotu – Ance saņēmusies uzdeva pašu galveno jautājumu.
– Koncertā nekas īpašs, par ko man vajadzētu tev stāstīt, neatgadījās, – Armands atvieglojumā gribēja atvilkt elpu, taču Ance bija nolēmusi uzzināt iespējami daudz par viņu mākslotajām attiecībām. Koncerts lai arī paliek neredzēts, svarīgākas ir citas lietas, par kurām Armands nemaz negrib runāt. Viņš taču varētu vienkārši pateikt – mums abiem jāizrunājas un Ance, protams, piekristu.
– Nē jau, mēs vairs pat neredzamies. Uz koncertu tu aizgāji viens, bez manis. Tu neko nesaki, es taču esmu meitene, es nevaru nekur tevi aicināt. Vakar tu arī mani nepasauci, es jau to teicu. Agrāk tu mani visur kur ņēmi līdzi. Tas jau neattiecas tikai uz ņemšanu līdzi.
– Attiecībā par citiem tu gan tā nedomā. Tu mani nekur nevari saukt, bet citus tu vari.
– Kādus citus? Armand, tu to pats tagad izdomāji? Kas tev par mani tādas muļķības ir stāstījis? Tu tam visam esi noticējis, ja jau izliecies mani neredzam. Ar ko tu par mani esi runājis, agrāk, kad mums viss bija labi, tu to nekad nedarīji? Vai tās muļķības tu visu laiku nēsā savā galvā un man par to līdz šim brīdim neko nesaki?
– Tās nemaz nav muļķības. Man jau sen vajadzēja to pašam saprast. Re, skola arī jau klāt. Mums jāšķiras.
– Pēc stundām iesim reizē uz mājām. Man daudz kas tev jāizstāsta. Kad mēs satiksimies?
– Nekad vairs, – un Armands aizgāja uz savām stundām, atstādams Anci vienu, kura, vēl īpašu nozīmi nepiešķirdama šai rīta sarunai, sameklēja savu klasi.
Armands toties jutās kā pēc varoņdarba. Neko līdz galam nepasakot, viņš bija pateicis daudz. Ance tagad viņu liks mierā. Agrāk viņa uzbāzās? Taču nē. Viņi abi vienkārši it kā nejauši satikās. Abi gan bija gaidījuši šīs nejaušības. Pēc šīs vārdu pārmaiņas arī iespējamas nejaušas satikšanās. Pateiks labdien un katrs aizies uz sev vajadzīgo pusi. Ja jau Ancei viņš nav vajadzīgs, viņš arī iztiks bez Ances – tā Armandam šķita. Drīz jau Armandam šajā skolā vairs nebūs jāiet, atkritīs izvairīšanās no kopīgas iešanas uz skolu. No skolas mājās katrs iet savā laikā, tas nemaz tik vienkārši nav saskaņot arī mājās iešanas laikus – tur neradīsies ne mazākās problēmas.
Ance todien daudz domāja. Domāja par to, kā tas, kas ne ar ko faktiski nav sācies, tā vienkārši var beigties. Ance un Armands nekad nebija runājuši par savām jūtām, atlikdami to uz vēlāku laiku. Vismaz Ancei šķita, ka runas par nopietnām jūtām piederas vēlākam laikam, kad viņi abi būs, kā pieņemts teikt, pieauguši. Vai jau nokavēts? Varbūt nemaz nevajadzēja taupīt mīļvārdiņus īpašai reizei? Tie taču bija zināmi un kā no pilnības raga birtu paši, ja tos laistu pār lūpām. Varbūt tieši mīļos vārdus Armands gaidīja un nesagaidījis tos klausās no kādām citām lūpām. Bet ko tad viņš neko neteica, ko pats grib? Viņš neteica neko, viņam šķita, ka viss notiek pats no sevis. Varbūt nezināja, ko pats grib, jo bija visam par jaunu. Tagad kāda cita ierādījusi, ka zēna un meitenes attiecības var būt arī savādākas un viņam tas iepaticies. Gan jau viņam liekas, ka Ance citādām attiecībām nav gatava un neprot teikt mīļus vārdus. Ancei līdz pat šim brīdim ir šķitis, ka Armandam viņa patīk. Veidot jaunas attiecības ar kādu citu Armands var arī bez patikšanas. Tikai Ance neko jaunu neveidos. Viņa pagaidām apmierinājās ar to, ka viņai Armands patīk. Neviens cits.
Un ja jau tagad kāds kaut tik vienkārši nepatiesību dažos vārdos pateicis un Armands tam visam uzreiz noticējis, Ancei neko pat nesakot, tad taču Armandam tas bijis ļoti vienkārši. Armands pats to visu izdomājis un pats izdomātajam noticējis? Sākumam kaut kur jābūt. Visu šo laiku viņi bijuši kopā tikai tāpēc, ka atradušies viens otram tuvumā? Šādas un līdzīgas lietas aizņēma visu Ances galvu mācību stundu laikā. Vienmēr svarīgāka ir tikai mācību vielas apgūšana, sev pašam veltot tikai vientulīgos brīžus pirms iemigšanas? Ancei ne, viņai bija jārisina savas personīgās problēmas arī šoreiz. Mācībām atradīsies brīdis, kad par savām personīgajām lietām nevajadzēs domāt.
Tā šoreiz gar Ances ausīm aizplūda skolotājas stāstītais Ancei mīļajā literatūras stundā. Varētu jau teikt – nākošreiz klausīšos uzmanīgi. Tikai nākošajā stundā būs cits stāsts par citu rakstnieku. Par rakstniekiem var izlasīt arī grāmatās. To, kas mācību grāmatā rakstīts, Ance noteikti izlasīs. Skolotāja gan stāstīja arī to, ko viņa garajā dzīvē lasījusi kur citur.
Domāja viņi abi it kā par vienu to pašu. Tikai katrs uzskatīja, ka otrs domā pavisam savādāk. Jā, pie tā var novest vienkārša neizrunāšanās. Divu cilvēku attiecības nevar balstīt uz neizrunāšanos un parastiem meliem, kas rada kādu labumu tikai tam, kas pats melo.
