Slapjo rudeni bija nomainījusi tikpat slapja ziema. Ziemai vajadzēja iestāties vismaz pēc kalendāra. Cilvēki bija pieraduši, ka ne vienmēr notiek tā, kā rakstīts kalendārā un ikdienas laika ziņās. Taču iztikt bez laika ziņām daudzi nevarēja vai arī negribēja. Viņu vidū atradās arī tādi, kuri izlikās, ka tic kādām laika ziņām. Kam izlikās? Sev vai apkārtējiem? Kāda citiem par to daļa?
Daži ziņām ticēja tik ļoti, ka gaidītu siltu un saulainu laiku arī tad, ja būtu jau iestājusies īsta ziema, bet meteorologi ziņotu par siltuma iespēju. Viņiem šķita, ka tā noteikti jābūt, jo kaut kur taču ir rakstīts. Nevienam nebija ienācis prāta, ka papīrs ir tas, kas panes visu, ko uz tā uzraksta.
To, cik nozīmīgas ir pašas laika ziņas, neviens nebija pārbaudījis pie parastiem laika ziņu lasītājiem. Par precīzu laika ziņu nepieciešamību pārliecināti varbūt tikai tie, kam ik dienas jāpaceļ gaisā lidmašīna un, protams, paši meteorologi. Tie laika prognozētāji izturas kā tādas zīlnieces – paskatās kafijas biezumos un saka – rīt snigs sniegs, kaut šodien ir karsta vasara. Kas tik nav izdomāts, smalki gudras ierīces, cilvēks lido kosmosā, bet laiku neprot noteikt.
Arī tagad lietus vietā no debesīm krita sniegs. Slapjš sniegs. Mazām pārslām, bet sniegs. Tā uzreiz nemaz nevarēja pateikt, kā ir vairāk – lietus pilienu vai sniega pārslu. Baltā krāsa tomēr ir spēcīgāka par bezkrāsu. Noteicošais tātad bija sniegs. Neviens, kā parasti, nebrīnījās, ka snieg. Pēc kalendāra jābūt ziemai un ziema bez sniega šajos platuma grādos nav ziema. Balta sniega kārta pārklāja tikai šur tur saglabājušos zaļo zāli un sniegs slāņojās uz māju logu palodzēm. Citur tas veikli izkusa un pārvērtās ūdenī, kas radīja dubļus uz neasfaltētām ielām. Ūdens vienā momentā grāvī neietecēja.
Vienīgais, ko no baltā sniega pagaidām varētu uztaisīt – sniegavīru, bet tā laiks vēl ilgi jāgaida. Atlika nelielas sniega pikas, ar kurām, lai kā arī gribētos, nevarētu nevienu nosist. Kur nu vēl tādu lielinieku kā ziloni. Ziloņa nosišanai gan jau vajag ļoti ļoti lielu piku, ko nemaz nevarētu uztaisīt, ja arī sniega būtu daudz. Par pikas pacelšanas iespēju tādā gadījumā nemaz nerunājot. Ja jau nevar pacelt, tad mest ne tik – lai mestu kaut ko, tas taču ir jāpaceļ. Lai jau paliek tikai prātā tās lielās sniega pikas.
Pirmā sniega prieku var izbaudīt arī ar pavisam maziņām piciņām. Ka tikai ir sniegs, ko var paņemt saujā. Pikoties ar pirmo sniegu gribēja visi – lieli un mazi bērni. Bērni, ne pieauguši cilvēki. Pieaugušiem bija svarīgākas lietas, ar ko aizņemt galvu un rokas. Ko nu tāpat vien pikosies, ar to lai tiek galā bērni. Par vārda “visi” izmantošanu gan varētu strīdēties. Jau teiktais vien par pikošanos nozīmē arī to, ka ne jau visi ir vienādās domās. Bet tas taču ir normāli, tā jābūt. Normāli, ka ne visi bērni pirmo sniegu izmantoja ne tikai lai pikotos, citi to pat nogaršoja, citi – nelikās ne zinis par to.
– 1 –
Ance gāja vidusskolā, kā tas viņas gados parasts. Tie, kas negribēja vai arī nevarēja tālāk mācīties, izlēmuši, ko darīt pēc obligātās pamatskolas izglītības iegūšanas. Ance to jau bija ieguvusi, bet pēc vidusskolas gribēja turpināt mācības arī tālāk. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc viņa vēl pagaidām mācījās savā skolā, kur viņa gāja no pirmās klases. Ance skolu sauca par savu skolu. Tur bez viņas mācījās daudzi tuvākās apkaimes bērni. Nevarētu tā būt, ka skolu izmantotu Ance viena. Tā gan varētu arī nebūt dažu citu bērnu skola fizisku un morālu iemeslu dēļ. Daudziem bērniem mājas no skolas atradās tik tālu, ka pat kājām katru dienu uz stundām viņi nevarēta izstaigāt un autobusi uz tik dziļiem laukiem vispār negāja. Tālajiem bērniem bija paredzēts skolas internāts. Internāta bērniem katru dienu nevajadzēja atskaitīties vecākiem, kā klājies skolā. Tas arī vienīgais labums no internāta, pat priekšrocība, salīdzinot ar tiem bērniem, kuri katru vakaru vai jau pēcpusdienu satika savus vecākus. Vecāki vienmēr uzdeva bērniem jautājumu – kā gāja skolā. Patiesi skolu mīl bērni tikai tik ilgi, kamēr neliek divniekus, taču tie dažiem jaunajiem skolēniem atgadās pirmajās skolas nedēļās. Bez tiem nevar iztikt arī citos skolas laika gados. Sekmju dēļ visādi var gadīties.
Ancei tā bija un palika “sava skola”, arī tad, ja stundās gadījās saņemt kādu divnieku. Tur viņa mācījusies no pirmās klases. Citi maina skolas gandrīz katru gadu, tas atkarīgs no vecāku dzīves un darba vietas – skolas gados gandrīz visi bērni ir atkarīgi no saviem vecākiem. Varbūt Ancei skola kļuva par “savu” tāpēc, ka ilgus gadus tās bija un palika otrās mājas? Ir tāds teiciens, ka darbs ir otrās mājas, bet skolas gados Ance tajās īstajās mājās varēja pavadīt tikai pašus vakarus un tumšās naktis. Meitene šajos daudzajos skolas gados bija pieredzējusi mācības vairākos vecos skolas korpusos – sākumā mācījusies kultūras namā, tad skolas internātā, kur bija iekārtotas tikai divas klases. Internāts nemaz nebija īsta skola tajā izpratnē, ka lielajā skolā starpbrīžos tusējas daudz bērnu, bet internātā jau nākamajā dienā par otras klases audzēkņiem bija uzzināts viss interesējošais. Tusējās šajā skoliņā tikai divu klašu bērni, bet vienalga doma par lielo skolu viņiem uz laiku bija jāatliek – visiem vietas vienā ēkā nepietika, ne jau velti pagasta skolas vecuma bērni bija sadalīti trijos skolas korpusos.
Internāta ēka bija tumši sarkanā krāsā – internāts vecos laikos celts no sarkaniem ķieģeļiem. Toreiz tas noteikti nemaz nebija skolas internāts. Ķieģeļu krāsa noteica ēkas krāsu pašā sākumā un arī tagad. Internātu krāsas pēc vien nezinātājam, ja pēkšņi radās nepieciešamība, bija vienkārši atrast. Dažkārt to arī sauca par sarkano skolu. Nezin kāpēc, bet tajos tālajos gados Ances pagastā tikai viena māja būvēta no sarkaniem ķieģeļiem. Senajos gados ķieģeļu cenu laikam noteica arī to krāsa, gan jau sarkani maksāja daudz vairāk nekā balti – tā šķita Ancei.
Skolu korpusi atradās tuvu cits citam, starpbrīžos, ja bija kāda vajadzība, ātri varēja tikt no viena korpusa uz otru. Dažkārt arī pašas stundas notika citā korpusā, tad starpbrīdi valdīja vesela jezga – jāapģērbjas, lai ietu ārā, bet citos starpbrīžos tikai jāatpūšas no mācībām. Klasēm kļūstot vecākām pēc gadiem ( skolā sāk mācīties no pirmās klases un vidusskola beidzas ar padsmito skaitli), Ance ar saviem klasesbiedriem pārcēlās uz jauno korpusu. Jaunais tas skaitījās līdz brīdim, kad tika uzcelta pavisam jaunā skola. Tas viss notika tajos gados, kad Ance gāja skolā. It kā celtniecībai nepieciešami gadi, bet skola jau arī nav tikai vienu gadu.
No ārpuses jaunais korpuss atšķirībā no iepriekš celtajiem bija apmūrēts ar baltiem ķieģeļiem – gan jau stāvēs ilgi, varbūt ne tik ilgi kā pilis, no kurām tagad bija izveidojušās pilsdrupas, bet vienalga ilgi. Ja vēl katrreiz laikus korpusu remontēs, tad jauna skola arī nākamajām bērnu paaudzēm nebūs vajadzīga. Iztiks bez speciālas skolas celtniecības tāpat kā līdz šim, jo mācības agrāk noritēja pielāgotās telpās, pat pasta ēkā, kura bija pārtaisīta tā, lai bērni tur varētu apgūt zinības. Lasīt un rakstīt kaut kur jāiemācās. Mājas un vienatne nav tā piemērotākā vieta mācībām, kā tas varētu likties un kā tas bija kādos vecos laikos. Skolā lasīt un rakstīt mācoties, bērni iemācās visu ko citu, arī jaunas blēņas, bet tas jau vairs nav svarīgi. Bērniem pašiem tajā brīdī pavisam noteikti. Varētu blēņoties arī pieaugušie, tikai tā, lai viņu blēņošanās netraucē nevienam no apkārtējiem. It kā jau varētu, bet kurš no pieaugušajiem vispār atļautos iedomāties nolaisties tik zemu – līdz bērna līmenim.
Vecāki sākumā, kad viņu bērni sāka mācīties kopā ar daudziem citiem, vairāk uztraucās nevis par jaunām bērnu blēņām, bet par slimībām, ko, esot kopā ar citiem, vieglāk varētu dabūt. Ancei jau mazajās klasēs tā bija gadījies. Vai utis galvā ir slimība? Toreiz klasē ienāca mediķi un pārbaudīja skolēnu galvas matus. Dažām meitenēm galvas matainajā daļā atrada utis. Ance, vakarā sēdēdama pie plīts, sāka kasīt savus garos matus, kuri sapīti divās kārtīgās bizēs. Labi, ka māte to ievēroja un vienkārši paskatījās, ko tas skuķis tur kasa. Uts. Viena vienīga. Māte to uzreiz noķēra. Tikai Ance visu laiku atcerējās, ka utis galvā var dabūt arī tad, ja mati ir tīri. Kas būtu tad, ja māte vienīgo uti nenoķertu, palika nezināms.
Jaunā skola paredzēta tikai vidusskolēniem. Sīkie lielajiem skolēniem maisītos pa kājām. Mazās klases bija iekārtotas par veco kļuvušajā bijušajā jaunajā skolas korpusā. Tiem, kam vajag sastapt mazos bērnus, to var izdarīt turpat vien aiz dažiem gaiteņiem, ar ko savienotas abas dažādās būves – tā tie atsevišķie korpusi tapa par vienu skolas ēku.
Tagad pēkšņi par veco kļuvis līdzšinējais jaunais skolas korpuss no ārpuses bija apmests ar zaļu apmetumu. Zaļā zāle, kas daudzviet auga neviena nesēta, bija gandrīz vienā krāsā ar apmetumu. Pats apmetums it kā nojaušot, ka to neviens nemācēs labot, arī nedrupa nost. Nodrupušās vietas būtu jāremontē. Kurš mācētu uzlikt gabaliņu apmetuma, kas neatšķirtos no vecā? Apmetuma krāsu varētu piemeklēt, tas jau nebūtu sarežģīti. Ja apmetums iedomātos drupt nost, tas būtu viegli ieraugāms no ārpuses un visiem uzreiz kļūtu skaidrs, ka ar skolu kaut kas nav kārtībā. Tomēr apmetums pats nost nedrupa. Taču jauns korpuss skolai jau sen bija vajadzīgs. Vai bez skolas direktora to vēl kāds cits apzinājās? Visiem šķita, ka direktors ir vienīgais, kas par skolas lietām kaut ko domā. Skolas direktors vairumā gadījumu diemžēl kļūst par tādu kā burta kalpu, kurš vairāk uztraucas par savu iederību vidē, nevis par to, kā šajā skolā jutīsies bērni un vienkārši skolotāji. Šis direktors gan darīja visu, lai viņa doma par jaunas skolas tapšanu realizētos – skola bija vajadzīga bērniem, skolotājiem un jauniem direktoriem vēl ilgus turpmākos gadus.
Skolas ikdiena tiem, kas vairs tajā neiet, saistās ar steigu. Steiga vienmēr, ne tikai no zvana līdz zvanam pirms un pēc mācību stundas. Steidzas visi, ne vien skolēni, bet arī skolotāji. Steiga kā dzīvesveids skolā. Skola un steiga. Abi vārdi sākas ar burtu s, varētu uzskatīt, ka tie ir saderīgi. Ja skatās tikai pēc vārda sākuma burta, vārds saderīgs arī iekļaujas skolā un steigā. Svarīga kā visos gadījumos tomēr ir vārdu nozīme. Ne jau vienmēr tā skola un steiga ir saderīga.
Jaunajā skolā kabineti kā jau kabineti skolā, tikai trepes… Tās ievēroja ikviens, kas ienāca skolā iekšā. Kāpnes bija projektētas un uzceltas tā, ka no augšas varēja redzēt visu, kas notiek jebkurā citā vietā kāpņu tuvumā. Vecajos skolas korpusos trepes bija it kā starp citu, no stāva uz stāvu kaut kā jātiek, centrā tās nemaz nebija. Bet te tās bija pašā ēkas centrā un pēc izskata gandrīz galvenās. Vecajos korpusos trepēs nekas nenotika, bet te… Te tās pašiem skolēniem bija arī laba randiņu vieta, tikai jāpasaka – satiksimies pie trepēm – un klausītājs zināja, kur jābūt.
Bez kāpnēm ikviens skolas apmeklētājs ievēroja arī logus jaunajā korpusā. Ļoti lieli logi, kuri sākumā nebija aizsegti ar aizkariem. Sākums jau ir sākums, ātri tas beidzas. Aizkarus pielika pie visiem klašu logiem, gaiteņos logi ilgi palika bez aizkariem. Tikai ar laiku gaiteņu logi tika pie tiem. Lieli logi nebija tikai gaiteņos, bet arī klasēs. Klasēs, ja bija nepieciešamība, logiem varēja aizvilkt aizkarus priekšā jau pirmajās mācību dienās jaunajā korpusā. Jauni aizkari tika nopirkti par klases naudu. Kur tā klases nauda radās, katras pašas klases ziņā. Gaismas daudzumu klasēs tagad varēja izbaudīt visi, arī tie, kas gaismu nemaz neievēroja un kuriem labāk patika tumsa. Tādi cilvēki ir, bet vai tie visi rodas skolā? Daļa noteikti, jo visi savas gaitas sāk ar skolu. Skola ir tā vieta, kur gaismas nepieciešams daudz. Ja skola būtu tumša, tad jau arī zināšanas būtu tumšas. Par gaismas nepieciešamību rūpējās daudzi. Ances mazajās klases, gandrīz katrs, ienākot klasē, noteica – cik pie jums tumšs – un nospieda gaismas slēdzi, kas visās klasēs turpat pie durvīm atradās. Tas notika tik bieži, ka varētu pat uzskatīt, ka vienā vietā visur slēdzis ir tāpēc, lai nejaušam ienācējam katrreiz nebūtu jāmeklē . Par ko toreiz rūpējās – par to, lai tumsā lasot bērni nesabojātu acis? Laikam. To, ka var apgūt arī melnas zinības, nevienam neienāca prātā. Kur tad rodas tie cilvēki, kuriem vairāk patīk tumsa? Hm, kāds nezināms jautājums. Varbūt viņi tā vienkārši rodas? Daudzi neatbildāmi jautājumi, bet ja varētu uz visiem atbildēt, tad jau būtu ļoti vienkārši – visi cilvēki sākumā iet skolā. No skolas, pēc vienotas mācību sistēmas apgūstot zinības, visi iznāktu vienādi, beigu atzīmes nebūtu nepieciešamas, daudz kas nebūtu vajadzīgs. Tikai tā nav. Katrs cilvēks ir savādāks, neviens citam nelīdzinās.
Ance jau šad tad domāja, ko īsti darīt pēc vidusskolas. Jāstrādā visiem, bet lai to darītu, jāiegūst laba izglītība kādā no daudzajām profesijām. Vai Ance vienu profesiju jau ir izvēlējusies? Par savām pārdomām viņa nevienam neko neteica un īsto izvēli slēpa. Skolotājiem šķita, ka nozīmīgi ir tikai divu profesiju pārstāvji – lauksaimnieki un pedagogi. Tā gan nebija pašu skolotāju izvēle, to noteica pastāvošā politika. Skolotāji savās ikdienas rūpēs tik ļoti aizņemti, ka viņi tādam sīkumam nemaz nepievērsa uzmanību un praktiski visiem šķita, ka paši tā uzskata. Ances dzīve pēc skolas beigšanas neiekļāvās nevienā no šīm divām nozīmīgajām nozarēm. Nav ko lieki kaitināt skolotājus. Var jau gadīties, ka kāds no skolotājiem mēģinātu pierunāt skolnieci mainīt izvēli. Tas skolotājam būtu velti iztērēts laiks. Ance savos pavisam maza bērna gados bija sapratusi, ka lai darītu pa savam, dažreiz jāmāk arī melot. Vēl jau laika meitenei līdz skolas beigšanai atlicis daudz, tā ka kaut kas ko teikt, lai dabūtu labu raksturojumu, būs jāizdomā. Labs raksturojums ir gandrīz tikpat noteicošs, kā atzīmes liecībā. Tā šķita Ancei. Kāds to raksturojumu izlasa un pieņem vajadzīgo lēmumu. Skolēnu galvas ikdienā nebija pārblīvētas tikai ar blēņām, turpat blakus atradās arī kas prātīgs. Un no katra paša ir atkarīgs tas, vai to visiem deklarē, vai patur pie sevis. Protams, atkarīgs jau arī no klausītāja. Bet vai kāds vispār ir pelnījis, lai viņam uztic savas slēptākās domas? Ar to nezin kāpēc savs prāts jānodarbina Ancei. Tie, kas kaut ko grib zināt, domā par to, kas viņiem ir izdevīgi izglītības apguves vispārējo prasību pēc. Viņiem nav laika tādus sīkumus, ka citi stāv patiesas nākotnes izvēles priekšā, ņemt galvā. Viņi savu ir izvēlējušies un gan jau bērni savā prātā arī nonāks pie pareizas izvēles. Tas, ka bērniem ar kādu tikai jāizrunājas, skolotājus neuztrauc.
Garstāsta nākamo daļu lasi jaunnedēļ!
