Sveicam konkursa ‘Gribu dejot’ finālistes!

Visu pagājušo nedēļu gaidījām pieteikumus no dejotgribētājām konkursa „Gribu dejot“ ietvaros. Paldies visām par aktivitāti un centību! Visas konkursa dalībnieces saņems 10% atlaidi deju un kustību studijā studiox1, gaidiet ziņu uz e-pastiem par to, kā šo atlaidi saņemt!

Tad nu ķeramies klāt pie konkursa otrās kārtas! Izvērtējot jūsu pieteikumus, piecu finālistu vietā esam izraudzījušās sešas dejotgribētājas. Visas sešas to patiešām ir pelnījušas!

Finālistes tiks uzaicinātas apmeklēt 3 deju nodarbības deju un kustību studijā studioX1. Pēc nodarbībām ar saviem iespaidiem būs jāpadalās ar pārējām SievietesPasaule.lv lasītājām. Interesantākā un lielāko atsaucību guvušā stāsta autore iegūs galveno balvu – iespēju doties uz pilnu deju kursu 2,5 mēnešu garumā (11 nodarbības) 47 Ls vērtībā.

Lūk, konkursa finālistes! Apsveicam!

Igunda: Es labprāt iemācītos dejot salsu,tā ir pāru deja un mums ar vīru šīs nodarbības ļoti noderētu,jo diemžēl nevaram sadejoties :(.
Dejot man ļoti patīk, dejoju tīrot māju vai gatavojot, dejoju veikalā (vīram tādēļ vienmēr par mani nāk smiekli), dažreiz pieķeru sevi ka dejoju pat darba vietā 😀
Tagad vēl lielāks stimuls mācīties dejot ir tas, ka gaidu mazuli, izlasīju jūsu rakstu http://www.sievietespasaule.lv/berna_raksturs_veidojas_mammas_vedera un iespaidojos no Lienes „Kad gaidīju meitiņu ar vīru vēl gājām uz ballēm, dejojām. Mums vispār ar vīru ļoti patīk dejot. Kad piedzima meitiņa, tiklīdz viņa varēja nostāvēt kājās, viņa pie jebkuras mūzikas sāka kustēties. Sākumā tas bija pavisam smieklīgi, viņa tā kā ietupās ceļos un ritmā kustējās. Arī tagad viņai ļoti patīk dejot.”. Nav vēl zināms kas mums būs, meitiņa vai dēliņš, bet ļoti gribas lai ir dejotājs 🙂

Elīna: Esmu jauna, smaidoša jauniete, kura ir nu jau uz samērā kritiskas robežas. Man ir 20 gadi, bet jau esmu piedzīvojusi veģetatīvās distonijas lēkmes un to ietekmi uz dzīvi. Darbs, studijas, atkal darbs, rēķinu nomaksa, darbs studijas un atkal rēķini, kas aug arvien lielāki, zaudēju darbu, bet rēķini aug… tas viss mani ir novedis uz robežas, kad domāju – kam man tas viss? Atbilde ir tikai viena- man taču ir mana mīlestība- VIŅŠ. Iespējams es jau būtu padevusies, ja vien man nebūtu pats labākais atbalsts, kas cenšas mani iepriecināt un atbalstīt kā vien spēj un rada man smaidu…
un nu konkrētāk pie lietas- jau apmēram pusi no sava nodzīvotā mūža, es ļoti vēlos iemācīties dejot… Kas mani no tā attur? Iespējams līdzekļu trūkums, iespējams motivācijas trūkums, bet visvairāk jau bailes kādam ļaut sevi mācīt, bailes izgāzties un neprast. Esmu dejojusi vienīgi tautu dejas, pat valsi es māku tikai tīri teorētiski, un man ir kauns, jo tas jau nu būtu jāmāk…. Bet par visu visvairāk es gribētu iemācīties salsu. Tā man ir tāda ka sapņu deja. Jau sen ar savu līgavaini(viņš ļoti mīl dejot) esam nolēmuši, ka vajadzētu doties uz deju kursiem un iemācīties dejot tā, lai visa pārējā pasaule mūs apskaustu.. bet nav sanācis, varbūt man izdotos izmantot šo iespēju, ka pagrieziena punktu savā dzīvē un ļauties dejai?….

Edīte: Ziemassvētku balles un koncerti, skaistās kleitas un īpašā balles atmosfēra, kā no pasakas par pelnrušķīti vai princesēm, kas dodas uz savu pirmo un īpašo balli. Ak, tas ir katras meitenes sapnis, kas piedzīvots grozoties pie lielā spoguļa mammas kleitā un aukstpapēžu kurpēs.
Šogad kā jau katru gadu tuvojoties svētku ballēm arvien prātā nāk doma par viena no sapņa īstenošanām un tas ir iemācīties skaisti, kārtīgi un pa īstam dejot, nevis mīņāties un šupoties mūzikas ritmos atdarinot kaut ko līdzīgu dejai.
Iemācīties dejot ir ne tikai mans, bet arī vīra sapnis. Kā arī šogad esam apņēmušies darīt visu, lai šo sapni beidzot piepildītu. Izlasot par šo konkursu, es tā sapriecājos – ah, būs iespēja beidzot to izdarīt un uzvarot konkursā vairs nevarēs attaisnoties, ka šobrīd nav laika vai naudas utt., vīram saku: tā ir zīme, ka ir pienācis īstais laiks mācīties un beidzot kaut ko mainīt savā dzīvē un ticiet vai nē – viņš uzreiz piekrita. Uzvaras gadījumā vīrs solīja, ka nāks ar mani mācīties dejot.
Tā kā katru gadu dažādās ballēs, jubilejās aktuāli ir dejot valsi, tad mēs vēlētos kā pirmo deju iemācīties – valsi, pēc tam sambu, ča-ča-ča un citas dejas, protams neatteiktos arī no kārtīga tango, eh pasapņot jau var, vai ne?
Gribās iemācīties dejot tā lai citiem elpa aizraujas, lai citi skatās un brīdās mutēm vaļā, kā no ikdienās mīņātājiem esam kļuvuši par profiņiem bez maz vai kā tas bija tad, kad bija šovs „Dejo ar zvaigni”, eh atceroties domāju, a kāpēc ar zvaigzni un nevis ar mani, ah ka man tā gribētos……

Ruta: Kleita, tik viegla kā aveņu zefīrs. Kautri smaidošs smokings. Smaids, kautrs acu skatiens, pretī pasperts solis. Pastiepta roka. Galvas mājiens. Viņas plauksta viņējā. Viņa pieplok viņa spēcīgajam stāvam, un viņi aizvirpuļo mūzikas skaņu vadīti. Šķiet, priekš viņiem uz šīs pasaules vairs nav neviena cita. Viņa ir princese, bet viņš viņas princis. Un es nezinu, vai viņi dzīvos ilgi un laimīgi, bet, kamēr skanēs valša liegais ritms, viņš būs viņas princis, bet viņa princese, un šī būs pasaka ar laimīgām beigām.
Bērnībā es sapņoju, ka reiz arī man būs savs princis smokingā, un kleita zefīra liegumā. Toreiz es vēl nezināju, ka ne kājas soļus liek lempīgi, ka nespēju ļauties princim, kas vada dejā. Viņa rokās tapšu stinga un nevadāma, bet pati centos viņu izgrozīt pa savam prātam. Un vēl jo mazāk es nojautu, ka pienāks diena, kad viņa klusībā lūgsies, kaut viņai nebūtu jāļaujas šai dejai.
Rudens pievakare krēsloja aiz loga. Bariņš jauniešu spēlēja kārtis. Smiekli mijās ar izsaucieniem. Visiem bija jautri. Arī man. Līdz brīdim, kad tika nolemts, ka pēdējo divu spēļu zaudētājiem jādejo valsis. Un te nu es biju. Stāvēju pretī puisim, skaistam kā bildei, kurš smaidot pastiepa man roku. Magnetafons skandēja: „Man reiz bij’ meitene ar 18 gadiem…”. Puisis uzmundrinoši uzsmaidīja, bet es tikai spēju domāt par to, ka viņš nabadziņš nezina, kāds Sīzifa cienīgs uzdevums viņu sagaida. Solis pa labi, atpakaļ, klāt. Viens, divi, trīs. Mjā, pūcīte nomina zvirbulim kāju. Viens, divi trīs. Viens divi trīs. Kā, kā lai zina, uz kuru pusi jāgriežas? Atkal un atkal es bridu savam deju partnerim uz kājas. Atkal un atkal viņš centās mani vadīt dejas ritmā. No piepūles viņam uz pieres izspiedās sviedru lāsītes. Mans sapnis par virpuļošanu un ļaušanos šai liegajai dejai prinča vadībā realitātē līdzinājās neveiklai stampāšanai uz priekšu un atpakaļ. Toreiz man bija šausmīgs kauns, biju nosarkusi pavisam sarkana, gribējās sarauties pavisam mazai mazītiņai un pazust starp grīdas.
Tomēr es vienmēr esmu zinājusi, ka gribu dejot. Un ticējusi, ka es to varu. Deja mani vienmēr ir vilinājusi. Tango, valsis, salsa, lambada, pasadoble, kankāns, čačača, vēderdejas, steps, vienalga kāda deja, stundām ilgi esmu varējusi vērot šo ļaušanos mūzikai, partnerim, enerģijai, kas virmo gaisā dejojot. Atzīšos, jūtu baltu skaudību un apbrīnu, vērojot dejotājus. Es dejoju, jo es savādāk nevaru. Izdzirdot mūzikas ritmu, manas kājas pašas laižas dejā. Kā es māku tā es maunu. Lielākoties gan tas notiek draudzeņu bariņā, un nav ne noteiktu deju soļu, ne horeogrāfijas, es vienkārši izdejoju savas sajūtas. Reizēm esmu saņēmusi komplimentus par savu dejošanu.
Saka, ka tiem kam kopā raiti vedas deja, arī dzīve kopā vedas. Es ticu, pareizāk sakot, esmu pilnīgi pārliecināta, ka reiz satikšu un būšu kopā ar cilvēku, ar kuru kopā deju solis būs raits, un kurš deju mīl tikpat ļoti kā es. Tikai … lai viss notiktu kā tam jānotiek, es gribu iemācīties dejot. Es vienmēr esmu centusies visu paveikt pati. Tā tas ir bijis no laika gala. Patiesībā esmu gana vīrišķīga sieviete, un mans šī gada lielākais mērķis ir kļūt sievišķīgākai. Kādēļ? Tādēļ, ka viena audzinu dēlu, un vēlos lai manam dēlam būtu sievišķīga mamma, lai viņam nerastos iespaids, ka sievietes ir visvarenas un var iztikt bez vīrieša atbalsta. Es gribu izaudzināt vīrišķīgu vīrieti, kam blakus sieviete jūtas kā sieviete
Un vēl tādēļ, lai vīrietis, kurš reiz man būs blakus, justos kā vīrietis. Un pats galvenais. Es pati gribu justies kā sieviete. Atļauties reizēm būt vāja, reizēm stipra, reizēm pielaidīga, reizēm nesatricināma. Es dejā saskatu iespēju atklāt un izteikt savu sievišķību. Jo deja spēj atklāt dažādas emocijas, sajūtas, rakstura īpašības, juteklismu. Es gribu dejot. Dejā mīlēt un nīst, vilināt un alkt, iekārot un atgrūst, ķircināt un mierināt, skumt un priecāties, būt vienlaicīgi vāja un stipra. Tas vienmēr ir bijis mans sapnis. Un ja godīgi, es pat nezinu kādam deju stilam dodu priekšroku. Es esmu gatava ļauties jebkuram izaicinājumam, un apgūt ko jaunu. Varbūt, ka ir kāds deju stils, kas man liktu justies ļoti sievišķīgai.
Tas nu bija mans pieteikums konkursam „Gribu dejo!” Un, kas zina, varbūt mans sapnis piepildās.
Jauku dienu!
Ruta Zimnoha

Inese: Biju pavisam maza meitene, bet, skanot radio labai mūzikai, mans tētis uzlūdza mani uz deju un mācīja man ļauties viņa vadībai.Paaugos, tētis no ģimenes aizgāja, bet kad nāca ciemos, zināju, ka atkal dejosim. No stipendijas tehnikumā pirku skaņu plates ar labu deju mūziku un dejoju pa istabu viena.
Tētis dejas prieku nekur nebija mācījies, tas bija viņā…un ir arī manī.
Savu dejot prieku esmu varējusi izpaust tautisko deju kopās visa mūža garumā.Bet skanot valša un citu deju ritmiem tā vien gribas ļauties dejai.
Tagad man jau 62, tētis dejo makoņos, bet es vēl gribu tepat zemes virsū.
Un gribu tā pa īstam vēl joprpjām ļoti, ļoti….

Dace: Kaislība pret deju un mūziku man radās jau bērnībā, kad dzirdot kādu dziesmu pa radio es mēdzu iztēloties sevi dejojam uz skatuves pie konkrētās dziesmas. Atceros mammas stāstu, kā maziņa būdama biju iztēlojusies sevi kā balerīnu un pa mājām tipināju uz pirkstagliņiem visādos veidos grozīdamās- diemžēl toreizējo materiālo apstākļu dēļ baleta stundas man palika kā nepiepildīts bērnības sapnis. Skolas gados, konkrēti pirmajās klasītēs, man radās iespēja dejot tautas dejas. Es biju sajūsmā, bet diemžēl bērnībā lielākā teikšana un pēdējais vārds bija vecākiem,tādēļ pēc dažām tautas deju nodarbībām mans toreizējais deju sapnis izgaisa kā rīta migla. Pēc kāda laika dzīve man deva iespēju ‘notestēt’ pāris breika nodarbības, tad nu gāju starojošu seju pretī nezināmajam bet piesaistošajam nosaukumam. Ierodoties nodarbību zālē apmulsu un viss ko biju iztēlojusies izgaisa vienā mirklī, kad treneris lika darīt tādas lietas, kas manām rokām nebija pa spēkam. Izmisumā ar acu kaktiņu pamanīju zāles otrā malā esošo kustību un klusām devos turp. Izrādijās, ka paralēli breikam zālē notiek arī hip-hop deju treniņi. Nolēmu izmantot viltību un sākoties treniņam pēc maza pārtraukuma ‘iefiltrējos’ dejotaju starpā. Pirmās kustības bija diezgan smieklīgas un neprasmīgas, bet pēc pāris minūtēm es gribeju kliegt- ”Jā! Man tas patīk! Tā ir mana deja!”. Liktenis, vai arī šis deju stils nebija domāts man, bet hip-hopa deju grupiņa drīz vien palika mazāka, līdz viņas nebija vispār.Tad nu biju pavisam ne savā ādā, nezināju ko darīt un domāju, ka dejošana nemaz nav domāta man.
Nolēmu neņemt galvā visas neveiksmes ar deju pulciņiem un revanšējos zaļumballēs, kur varēja jauki izdejoties ar mīļiem un sirsnīgiem puišiem pie labas latviešu mūzikas. Šobrīd ļoti vēlos apmeklēt Zumbas nodarbības. Tas eksotiskais nosaukums mani piesaista un vilina, liek domāt par kaisles pilnu deju un visu savu iekšējo sajūtu izlikšanu deju soļos. Esmu lasījusi, ka Zumba palīdz pret stresu un nogurumu un tas šobrīd man būtu pats nepieciešamākais, jo ir brīži kad jūtos kā mazs, stresains adatu kamoliņš kuram vajag ko jaunu un aktīvu. Vēlos arī uzlabot sevi ārēji un tas būtu mans sapnis, ja to varētu izdarīt ar dejas palīdzību. Zumba pēc visiem aprakstiem ir tada pati kā es- aktīva un dzīvespriecīga, un varbūt šī ir mana nepiepildītā iespēja beidzot atrast deju, kuru varēšu saukt par SAVU! 🙂

Ar visām finālistēm sazināsimies personīgi!

DEJU UN KUSTĪBU STUDIJA