Šobrīd, domājot par to, kas ir gavēnis, pirmais, kas man nāk prātā ir gaļas neēšana. Taču gavēnis nav atteikšanās tikai no ēdiena, bet arī citām lietām, kas aizņem lielu daļu mūsu laika un uzmanības – televīzijas, izklaides, laikrakstiem un tamlīdzīgām lietām. Taču gavēņa nozīme ir daudz dziļāka.
Gavēšana ir pašsaprotama kristīgās dzīves sastāvdaļa jau kopš tās pirmsākumiem. Tas ir līdzeklis, kas veicina atturību no miesas kārībām, ved pazemībā, grēku nožēlā un paklausībā Dievam un sagatavo Dieva svētības saņemšanai. Tāpēc attiecībā uz ēdienu Gavēņa laikā īpašas prasības Baznīca neuzstāda, toties aicina, labprātīgi un ar prieku atturēties no laicīgām izpriecām un pilnīgāk ievērot Dieva likumus.
SievietesPasaule.lv vēlējās saprast, ko gavēnis nozīmē mūsdienu sievietei un kā viņa to praktizē. Aicinājām dalīties pieredzē trīs sievietes, kas to katru gadu ievēro.
Kā tu esi sapratusi, kas ir gavēnis un kāpēc to ievēro?
Rasma: Gavēnis ir atteikšanās no kaut kā, lai vismaz mazliet novirzītu domas prom no ikdienišķā uz filozofiskākām pārdomām. Tas, ka es esmu kaut ko mainījusi savos parastajos paradumos, liek man par šo faktu atcerēties ikreiz, kad es gribētu darīt kā parasti, bet tad atceros – es daru citādi un atcerēties – kāpēc to daru. Var teikt, ka tas ir arī noskaņas radīšanai pirms Ziemassvētkiem un Lieldienām. Ar reliģiskiem sižetiem un rituāliem to īpaši nesaistu, kaut gan baznīcā eju biežāk nekā tikai svētkos. Un vēl – tā ir gribasspēka rūdīšana, kas noteikti ir patīkama Dievam.
Elizabete: Vārds “gavēnis” man bija zināms jau sen, taču tā nozīmi labāk sāku izprast, kad intensīvāk pievērsos savas garīgās pasaules sakārtošanai un padziļināti par to domāt.
Gavēni ievēroju, jo uzskatu, ka tas ir labs veids kā pamudināt sevi sākt ievērot kādas apņemšanās, ko ikdienā tik viegli neizdodas piekopt un sākt cīņu ar kārdinājumiem, ar kuriem saskaramies katru mīļu dienu. Un, ja tas izdodas, tad ir brīnišķīgi, ja šīs apņemšanās neizgaist līdz ar gavēņa noslēgumu, bet jau neapzināti pamazām sāk kļūt par ikdienas ieradumu.
Laura: Neuztveru gavēni kā kādu reliģiozu pasākumu, lai gan saprotu, tieši tur ir tā pamats. Regulāri uz baznīcu neeju, taču Ziemassvētkos un Lieldienās – vienmēr. Tieši tāpēc, pirms šiem svētkiem, gribas kaut ko sevī mainīt, sevi kā pārvarēt, „būt tīrākai” , pirms došanās uz baznīcu svētkos. Tas arī ir iemesls, kāpēc ievēroju gavēni.
Vai tas, ar ko saprot gavēni garīgajā pasaulē, atšķiras ar to, kāds tas ir tavā ikdienā? Vai esi to kā pārveidojusi, pielāgojusi sev un savai ikdienai?
Rasma: Zināmā mērā, tas, protams, sasaucas ar baznīcas gavēņa izpratni. Tā ir atsacīšanās no kārdinājumiem, domu veltīšana garīgām lietām. Un tā kā savā „maizes” darbā esmu saistīta ar pasākumu organizēšanu, tad tomēr cenšos ievērot principu, ka gavēņa laikā vajadzētu atturēties arī no laicīgām izpriecām. Piemēram, Gada balles mūsu darba vietā tiek rīkotas pēc Ziemassvētkiem, kad gavēnis beidzies.
Elizabete: Pēc maniem novērojumiem, vairums cilvēku tomēr pastiprināti aktivizējas gavēnim tieši laika posmos, kad to paredz arī baznīca un kristīgā ticība – parasti pirms Lieldienām un Ziemassvētkiem. Arī es. Ja skatāmies uz vārdu gavēnis laicīgā skatījumā, tad parasti tas tiek saistīts ar atturēšanos no ēdiena/ neēšanu, taču ja garīgajā, tad ne jau neēšanā slēpjas lielākā gavēņa nozīme, bet gan Kristus nopelnā pie krusta.
Laura: Noteikti kaut kā jau atšķiras, jo neesmu lasījusi un piedomājusi par to, lai es precīzi pildītu kādas prasības. Taču domāju, nekādu lielu un pārsteidzošu atšķirību tur nav. Arī es šajā laikā mēģinu apdomīgāk plānots savu laiku un to, kādām nodarbēm to veltu, domāju par kārdinājumiem un sevis pārvarēšanu.
Kā tu gavē?
Rasma: Kādreiz gavēju tradicionāli – neēdu gaļu. Bet pirms pāris gadiem, esot dievkalpojumā gavēņa sākumā, mācītājs sacīja, ka gavēt nenozīmē atteikties tikai no gaļas ēdieniem. Svētīgāk ir atteikties no kaut kā tāda, no kā ir visgrūtāk atteikties. Un tai brīdī sapratu – O! Viņš runā par bulciņām! Jo no bulciņām atteikties man prasītu daudz lielāku gribu nekā no gaļas. Un tā es jau vairākus gadus gavēnī atsakos no saldumu lietošanas.
Elizabete: Šķiet, ka es vairāk ievēroju tādu kā dvēseles gavēni, nevis kādu īpašu ēšanas gavēni, kura laikā atturas no gaļas vai piena produktu iekļaušanas savā ēdienkartē. Tas nozīmē, ka cenšos pastiprināti domāt par kādu konkrētu īpašību vai paradumu izskaušanu sevī. Ne tikai domāt, bet arī tos reāli mainīt. Protams, ja mana vājība ir nesamērīga saldumu ēšana, tad cenšos atturēties arī no tiem, bet lielāku nozīmi tomēr piešķiru garīgajām lietām, piemēram, neturēt uz nevienu ļaunu prātu, nenosodīt , bet tieši otrādi, mācīties būt pazemīgam.
Laura: Man šķiet, ka gavēnis ir laiks, kad sevi savest kārtībā. Gan iekšēji, gan ārēji. Sakārtot domas un izvērtēt prioritātes. Tad nu kaut kādā mērā, mēģinu to īstenot. Pa TV skatos tikai ziņas, nekādas muļķīgas filmas. Atturos no ballītēm un dārgiem pirkumiem. Cenšos ēst veselīgi un nodarbojos ar fiziskām aktivitātēm. Vairāk cenšos tikties ar ģimeni un tuvajiem. Saku vairāk „paldies” ; „es tevi mīlu”, un citas šādas lietas. Priecājos, kad pamanu, ja kāds no paradumiem, jau krietnu laiku pēc gavēņa, no manas ikdienas nav pazudis.
