Vārda dienu svin: Aldonis, Agija

Latviešu dainu un vēdu kopsakarības

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Daudzi latvieši dodas uz Indiju vai citām pasaules malām, lai tur gūtu kādas atziņas, izprastu sevi un sakārtotu dzīvi. Taču, varbūt pirms dodamies kaut kur citur, ir vērts uzzināt, vai mums pašiem nav līdzīgas gudrības, no kurām mācīties. Apskatīsim dažas dainu un vēdu kopsakarības.

Viss iesākās pirms pieciem tūkstošiem gadu, kad dainu un vēdu priekšteces izveidojās kā viens, nedalāms svētu dziesmu korpuss. Mēs nezinām, kādā vārdā tās toreiz sauca – varbūt par dhēnām, kas senirāņu valodā nozīmē tieši to – svētā dziesma. Kā balti, tā hindi, tā senirāņi izveidojās no viena un tā paša ļaužu kopuma, kuru tagad valodnieki sauc par “proto-indo-eiropiešiem”, lai tiem dotu jel kādu nosaukumu un par tiem varētu sakarīgi runāt.

Skatoties uz to pašu lietu no teleskopa otras puses, varam secināt, ka dainas un vēdas ir izcēlušās no vienām un tām pašām dziesmām, kuras radās pirms pieciem tūkstošiem gadu.

Vienādas vērtības
Šobaltdien vēdas un dainas vēsta par vienām un tām pašām vērtībām; tradīcijām; uzskatiem; pieeju dzīvei; dvēseles kopšanu.
Abās joprojām atrodam saudzīgumu pret:
– dzīvniekiem;
– neskarto dabu;
– mīļumu ģimenes attiecībās;
– Dieva daudzināšanas nepieciešamību;
– daiļuma izjūtu;
– gaismas slavinājumu;
– pašdisciplīnu un vēl daudz ko citu.

Ne latviešiem, ne hindiem vērtība nav –  pazemība, akla pakļāvība autoritātei un kādas rakstītas dogmas ievērošana. Šīs vērtības mūsu kultūrā ienāk no semītiem.

Šivas deja un Pērkondancis
Arī pasaules uzskats mums pamatā ir līdzīgs un ir izdzīvojis visus šos 5000 gadus, kopš mūsu kopējā pirmsākuma Donavas lejtecē un tās grīvā pie Melnās jūras. Hindiem tas saistās ar Šivas deju, mums ar deju – Dievis danco ar Pērkonu ( jeb, Pērkonītis)

Svētā viela – sviests
Sviests, kas atgādina saules zeltaino spožumu un nāk no mīlētās un cienītās gotiņas – arī mums ir viens un tas pats. Hindi lej kausētu sviestu kā ziedojumu ugunij no trauciņa ar kātiņu, mūsu meita daudzina savu laimīgo likteni teikdama: “Pienu ēdu, pienu dzēru, pienā muti nomazgāju”.
Arī mēs mirušajiem dodam zārkā vai kapiņā līdzi mazu simbolisku piena trauciņu, ar ko pacienāt Veļu māti jaunajā mājvietā.

 

Dažreiz tiešām nav nekas jāmeklē kaut kur tālu prom. Visa patiesība vai atbildes ir tepat. Pirms meklē padomu vai skaidrojumu citur, papēti mūsu pašu ticējumus, dzejoļus un tautasdziesmas.

Dalīties.

Atstāt Ziņu