usmas ir dabiska emocionāla reakcija dažādās dzīves situācijās un dusmu izlāde ir pat nepieciešama, lai mūsu fiziskais ķermenis tiktu atspriegots – tam negribas atkārtoti veltīt jau daudzkārt lasītus un dzirdētus vārdus. Tomēr gribas uzsvērt, ka grūtības rodas tad, ja dusmas tā arī netiek ne atpazītas, ne vārdos atzītas, kur nu vēl emocionāli un ķermeniski izlādētas.
Ir viegli runāt par tā saucamajām sadzīviskajām dusmām par laikapstākļiem, dusmīgu priekšnieku vai nepaklausīgiem bērniem, bet kā ar „neglītajām dusmām”? Tām, par kurām kauns atzīties pat sev pašai, kur nu vēl citiem. Pie tādām pieder, piemēram, dusmas uz mirušu cilvēku, jo – kā tad dusmosies uz cilvēku, kura vairs nav?.. Dusmas uz bērnu ar īpašām vajadzībām, kurš prasa īpašu aprūpi vai uzmanību, jo – vai tad laba māte dusmojas uz savu bērnu?.. Dusmas uz tuvinieku, kurš ir nedziedināmi slims un nav salīdzis mieru ar biedējošo diagnozi, jo – kā var dusmoties uz slimu cilvēku?.. Tas viss taču ir „tik neglīti un egoistiski”.
Stāsta kliente: „Atceros, mamma jau bija uzzinājusi – vēzis ir neārstējams, 4.stadija, cerību nav. Bet man bērni karas kaklā, kliedz, raud, prasa uzmanību. Stāvēju pie plīts, viens no mazajiem ieķēries bikšu starā un es nevaru saprast – izslēgt plīti un ņemt viņu opā vai sakost zobus un pabeigt vārīt to sasodīto zupu. Un tad manī bija TĀDAS dusmas par to, ka mamma šādā brīdī „tikai” guļ un domā par savu miršanu, nevis nāk man palīgā. Drausmīgas domas un sajūtas, pēc tam vainas apziņa, bet no otras puses atkal kliedzošs „man taču arī grūti!”. Pēc mammas nāves sapratu, ka man visa ir par daudz, ka netieku galā ar savām emocijām ne pret viņu, ne savu dzīvi kopumā. Tikai sarunā ar psihologu sapratu savas patiesās emocijas, to, ka dusmas jau patiesībā man bija nevis uz mammu, bet savu nesakārtoto dzīvi, pārslodzi, vīra pastāvīgo prombūtni… Bija tik labi novelt no saviem pleciem vainas apziņas slogu, salīgt mieru ar toreizējo situāciju, pa īstam atvadīties no mammas, beidzot pieņemot savu zaudējumu.”
! Šis raksts tapis projekta “SAJŪTU ĀBECE” ietvaros.
Projekta mērķis ir kopīgi atpazīt sevi un savas sajūtas dažādās dzīves situācijās. “Varbūt uzdrošināšanās skaļi nosaukt vārdā, tā saucamās, „neglītās” sajūtas ļaus citādi reaģēt dažādās dzīves situācijās un attiecību grūtībās,” cer pārvērtējošā konsultante Elīna Brila, ar kuru kopā veidosim šo sajūtu vārdnīcu.
Lasi vēl:
