rustrācija jau savā latīņu valodas skaidrojumā norāda uz vairākām sajūtām – veltīgu gaidīšanu, satraukumu, vilšanos, neapmierinātību, dusmām. Tā tiek raksturota kā spēcīgs psihes un ķermeņa sasprindzinājuma stāvoklis, kad cilvēkam ir sajūta, ka viņš nespēj sasniegt sev nozīmīgu mērķi vai apmierināt savas vajadzības. Būtībā frustrācija ir gandarījuma sajūtai pretējs jēdziens. Ikdienā šo terminu lieto galvenokārt psiholoģijas jomā strādājošas atbalsta personas. Skanētu taču jocīgi, ja Tu par, piemēram, seksuāla rakstura nesaskaņām ar savu vīrieti lietotu vārdus „es jūtos frustrēta…”, tomēr zem šī vārda profesionālis uzreiz saskatīs vairākas Tavas emocijas – vilšanos par kaut ko, dusmas, aizvainojumu, neapmierinātību u.c.
Tipiskā gadījumā cilvēks uz frustrācijas stāvokli reaģē ar slēptu vai atklātu agresiju, tātad ar iepriekšminēto jūtu izlādi, vēršoties pret šķērsli vai šķēršļiem, kas gadījušies ceļā un kļuvuši nepārvarami mērķa sasniegšanā. Ja cilvēks savas jūtas noliedz un ilgstoši tām pakļauj savu psihi un ķermeni, nav izslēgta arī izteikti depresīvu sajūtu rašanās, kas var pāraugt ilgstošā depresijā. Savukārt veselīga attieksme pret sarežģītām dzīves situācijām, emocionāls briedums un pieredze ļauj izvēlēties vispareizāko izeju no frustrācijas stāvokļa – pārvērtēt izvirzīto mērķi un, iespējams, noteikt jaunu vai pārdomāt un izvēlēties citus līdzekļus vecā mērķa sasniegšanai.
Stāsta lasītāja: „Vārdu „frustrācija” pirmo reizi dzīvē pret mani pavērsa psihologs, kad nokļuvu viņa kabinetā kādā sarežģītā dzīves brīdī. Tikko biju atbraukusi no kādas tālas valsts, kur gandrīz gadu pavadīju brīvprātīgās statusā, pasniedzot bērniem dažādas ārpusskolas nodarbības. Projekts vēl nebija beidzies, kad man galvā jau bija gatavs plāns, ko darīšu tālāk – braukšu uz Latviju, pielietošu iegūto pieredzi un valodas zināšanas, lai šeit radītu vēl nebijušu iespēju bērniem un viņu vecākiem saņemt kvalitatīvus mūsdienu pedagoģijas pakalpojumus. Biju izstrādājusi plānu, nospraudusi termiņu, apzinājusi dažādus resursus un pat potenciālos šķēršļus, bet to, ka mans plāns vispār izgāzīsies, nebiju gaidījusi… Tas mani šokēja un iedzina tādās sajūtās, ka uz pāris nedēļām vispār zaudēju saikni ar realitāti. Staigāju kā mēnessērdzīga, reti izgāju no mājām, neēdu, skatījos vienu filmu pēc otras… Naudas uzkrājumi vienalga kusa, tāpēc brīdī, kad vakariņu vietā izvēlējos vīna pudeli, pati pateicu sev „stop” un pieteicos uz vizīti pie psihologa. Tad arī uzzināju, ka, lūk, esmu frustrācijas stāvoklī ar noslieci uz depresiju. Ticu, ka psihologs būtu gribējis ar mani strādāt ilgāku laiku, jo bija atradis vēl dažus skeletus manā skapī, bet man šoreiz bija ļoti svarīgi, lai kāds vienkārši atspoguļo to, ko pati neredzu, jo esmu sapinusies savās sajūtās. To arī ieguvu. Mērķi, starp citu, nemainīju, bet ceļu, kā pie tā nokļūt, samazinot atbildības nastu, gan. Esmu skolotāja skolā ar īpašu filozofiju un netradicionālu pieeju mācību procesam, kurā mana pieredze un zināšanas tika uzņemtas ar sajūsmu.”
! Šis raksts tapis projekta “SAJŪTU ĀBECE” ietvaros.
Projekta mērķis ir kopīgi atpazīt sevi un savas sajūtas dažādās dzīves situācijās. “Varbūt uzdrošināšanās skaļi nosaukt vārdā, tā saucamās, „neglītās” sajūtas ļaus citādi reaģēt dažādās dzīves situācijās un attiecību grūtībās,” cer pārvērtējošā konsultante Elīna Brila, ar kuru kopā veidosim šo sajūtu vārdnīcu.
