iņa rokās asiņains nazis, viņš smagi un lēni virzās augšup pa trepēm uz istabu, kur zem gultas paslēpusies pārbijusies meitene, ir piķa melna tumsa un viņa nespēj apvaldīt šņukstus...Mēs saspringti lūkojamies ekrānā, kur mūzika kāpina spriedzi līdz... baisākajā brīdī aizspiežam ausis un acis un pieķeram sevi pie domas- kādēļ mēs vispār skatāmies tās briesmas?

Kādiem cilvēkiem patīk šausmenes
Pastāv vairākas teorijas, kāpēc un kāda tipa cilvēkiem patīk šis kino žanrs. Tipiskā gadījumā par šī žanra pamata mērķauditoriju tiek uzskatīti tīņi vai jaunieši līdz aptuveni 20 gadu vecumam, pie tam ar izteiktu vīriešu dzimuma pārsvaru, kas noteikti skaidrojams ar tīri psiholoģiskām un fizioloģiskām īpatnībām – testosterona kā viena no agresijas akumulatora paaugstinātas klātbūtnes organismā. Tomēr arī daudzi pieauguši cilvēki atzīst tieksmi skatīties tieši šausmu filmas. Vienlaikus gan jāatzīmē, ka reti kurš skatās šausmu filmas vienatnē, tā teikt – dalītas šausmas ir mazākas šausmas.

„Pavērojiet cilvēku, kuram aizrautīgi patīk skatīties šausmu filmu – viņa ķermenis ir sasprindzis, tomēr viņš nevis novēršas, bet šausmu momentos iepleš acis, varbūt pat satraukti smaida, sejas izteiksme nepārprotami pauž augstu adrenalīna izdalīšanos, kas spēj radīt pat zināmu „narkotisku” efektu.”

Konsultēšanas praksē esmu saskārusies ar gadījumiem, kad klientam šausmu un vardarbīgas fantastikas filmas ļauj piedzīvot un izlādēt spēcīgas emocijas, kuras, iespējams, tiek apslāpētas reālajā dzīvē. Piemēram, ikdienā cilvēks sabiedrības normu dēļ var būt spiests apslāpēt spēcīgas naida vai atriebes jūtas, bet filma neapzināti ļauj identificēties ar kādu no filmas negatīvajiem varoņiem, sodot nepaklausīgos, pāri darītājus. Dzīvē šāds cilvēks, iespējams, izvairītos nosist pat mušu un ģībtu pie pirmās saskares ar asinīm, bet filmas laikā viņš var izjust neapzinātu psiholoģisku un varbūt pat fizioloģisku baudījumu. Šādā gadījumā tiešām varam runāt par emocionālu izlādēšanos, kas atbrīvo saspringto ķermeni, lai cik ačgārna šķistu izvēlētā metode.

Pavērojiet cilvēku, kuram aizrautīgi patīk skatīties šausmu filmu – viņa ķermenis ir sasprindzis, tomēr viņš nevis novēršas, bet šausmu momentos iepleš acis, varbūt pat satraukti smaida, sejas izteiksme nepārprotami pauž augstu adrenalīna izdalīšanos, kas spēj radīt pat zināmu „narkotisku” efektu. Vienlaikus cilvēks skaidri apzinās, ka spēj šo situāciju pārtraukt, ka tai ir robeža – filmas beigas, kas sniedz īpašu, dzīvē nereti grūti sasniedzamu atvieglojuma sajūtu par kaut kā slikta beigām.

Manuprāt, šausmu filma kā žanrs var būt sevišķi tuva cilvēkiem, kuri kā personīgu ierobežojumu spēcīgi izjūt sabiedrības normas un robežas, kam par cēloni var būt pirmdzimtās ģimenes pieredze, piemēram, despotiski vecāki un audzināšanas režīms. Filma, identificēšanās ar tās tēliem, var kalpot kā savdabīgs protests pagātnes notikumiem, izlādes veids, kuru pats cilvēks neapzinās.

  „Šausmu filma ļauj piedzīvot bailes, mesties tajās kā aukstā ūdenī, patiesībā it kā nebaidoties, paliekot „sausam”."

Viennozīmīgi, būs kāds, kurš novērsīsies pie pirmās šausmu epizodes, atteiksies skatīties nākamās, izjutīs riebumu, skurināsies un uzskatīs gan filmas radītājus, gan aizrautīgus skatītājus par slimiem, perversiem tipiem. Tomēr novilkt striktu robežu, kurš no abiem skatītājiem ir „normālāks”, nevaram.

Spēja apzināti sajust savas emocijas, nosaukt tās vārdā un spēt atšķirt raksturo cilvēka kā personības emocionālo briedumu. Bailes ir vienas no pamata emocijām, kuras ir pat nepieciešamas, jo tām piemīt virkne noderīgu funkciju, tāpēc, vienkārši izsakoties, baidīties ir cilvēka dabā. Tomēr ir cilvēku tips, kam šī tieksme ir izteiktāka. Filmā „Meitene ar pūķa tetovējumu” ļaunais varonis tā arī jautā: „Kāpēc cilvēks, redzot un skaidri sajūtot briesmas, tomēr pieņem lēmumu iet iekšā, lai gan vajadzētu mesties bēgt?” Šausmu filma ļauj piedzīvot bailes, mesties tajās kā aukstā ūdenī, patiesībā it kā nebaidoties, paliekot "sausam>”. Tā ļauj piedzīvot imitētu darbību ar patiesu sajūtu. Vilinoši!

Cilvēks ir ticis biedēts ar nāves šausmām jau kopš senajām kultūrām, pat Bībele satur briesmu un nāves draudus, tāpēc laikā, kad kino ir neiztrūkstoša mūsu kultūras sastāvdaļa, šausmu filmu žanrs diezin vai izzudīs.

Kā šausmu filmas ietekmē cilvēku
Pilnīgi noteikti – šausmu filmu mērķis ir radīt stresu, kas ir cilvēka emocionālā reakcija uz nelabvēlīgiem, ekstremāliem apstākļiem jeb t.s. stresoriem. To amplitūda spēj būt visai ievērojama – no viegla satraukuma līdz pat fizioloģiski izjūtamai briesmu sajūtai ar reāliem simptomiem, piemēram, sirdsklauves, svīšana, elpošanas traucējumi. Šausmu filmas ar tajās ietvertajām psiholoģiskajām tehnikām rada spēcīgus stimulus – iedarbību, kas nosaka mūsu psihiskos procesus.

„Ne velti sabiedrībā tiek daudz diskutēts par, piemēram, agresīvu videospēļu vai šausmu filmu ietekmi uz cilvēka psihi – būs kāds, kurš pasmiesies un asiņu šaltis uztvers kā laistīšanos ar kečupu, bet kāds cits – kā atdarināšanas vērtu pasākumu… Kurš uzņemsies novilkt robežu?”<

Mūsdienu psiholoģijā ar šāda veida stimuliem jeb kairinātājiem saprot tādu iedarbību uz psihi, kas var atraisīt sarežģītus informācijas pārstrādes mehānismus, kuri ir atkarīgi ne tikai no kairinātāja, bet arī indivīda īpašībām – pieredzes, tā brīža fiziskā un emocionālā stāvokļa, interesēm, u.c. Tieši tāpēc viens un tas pats stimuls var atšķirīgi ietekmēt dažādus cilvēkus, kā arī vienu un to pašu cilvēku dažādos laikos. Ne velti sabiedrībā tiek daudz diskutēts par, piemēram, agresīvu videospēļu vai šausmu filmu ietekmi uz cilvēka psihi – būs kāds, kurš pasmiesies un asiņu šaltis uztvers kā laistīšanos ar kečupu, bet kāds cits – kā atdarināšanas vērtu pasākumu… Kurš uzņemsies novilkt robežu?

Šausmu filmu ietekme uz bērniem
Vecākiem vajadzētu būt īpaši uzmanīgiem attiecībā uz to, kāda žanra kinodarbus skatās viņu bērni. Lielu kļūdu pieļauj tie vecāki, kuri uzskata, ka "bērns jau tāpat vēl neko nesaprot!”, ļaujot viņam būt klāt sarunās un situācijās, kuras rada ačgārnus priekšstatus. Kā zināms, bērnībā pietiek pat ar vienu spilgtu situāciju, lai izveidotos nepareizs priekšstats par kādu tālākajai dzīvei fundamentāli svarīgu lietu, jomu. Ja pieņemam, ka bērnam ļauj skatīties šausmu filmas agrīnā skolas vecumā ar tālredzīgu domu iepazīstināt viņu ar dažāda veida situācijām un emocijām, t.sk. bailēm un šausmām, kuras „nav īstas”, jāatceras, ka, piemēram, vecuma posmā aptuveni no 4-7 gadiem bērns visticamāk tic visam, ko redz. Tātad diezin vai šausminošas epizodes ar kliedzošiem upuriem, norautiem ķermeņa locekļiem un asiņu jūru ir veiksmīgākā vakara filmas izvēle.

„Lielu kļūdu pieļauj tie vecāki, kuri uzskata, ka „bērns jau tāpat vēl neko nesaprot!” Jāatceras, ka, piemēram, vecuma posmā aptuveni no 4-7 gadiem bērns visticamāk tic visam, ko redz.”

Domāju, ka praktiski katrs uzrunātais cilvēks nekavējoties spētu atsaukt atmiņā kādu kinodarbu, kas atstājis spēcīgu vai pat neizdzēšamu iespaidu, kura pamatā bijušas bailes. Pat mūsu pašu „Ezītis miglā”, manuprāt, satur vairākas šausmu filmām raksturīgās tehnikas, kas spējušas nobiedēt bērnus, bet tieši kā bērnu multiplikācijas filma tā tikusi pasniegta padomju laika jaunākajai paaudzei…

Pasaulē ir veikti pētījumi, kas apliecina, ka bērnībā piedzīvotas šausmu epizodes, tieši skatoties šī žanra filmas, rada neizdzēšamas sekas – bailes, apdraudējuma sajūtu, miega traucējumus – vēl ilgus gadus pēc filmas noskatīšanās. Uz šo varu atsaukties ar personīgu pieredzi par savā bērnībā, agrīnajos 80mitajos, piedzīvotu pieredzi, ģimenes lokā skatoties filmu „Džeina Eira”. Tajā tika izmantoti spilgti skaņas efekti, atainojot vājprātīgas sievietes visā ēkā atbalsojošos smieklus. Skaidri atminos, ka tieši pēc šīs filmas epizodes sāku baidīties no atrašanās vienai tumšā telpā, kas mani līdz ar miega traucējumiem pavadīja vēl ilgus gadus.

„Pasaulē ir veikti pētījumi, kas apliecina, ka bērnībā piedzīvotas šausmu epizodes, tieši skatoties šī žanra filmas, rada neizdzēšamas sekas – bailes, apdraudējuma sajūtu, miega traucējumus – vēl ilgus gadus pēc filmas noskatīšanās.”

Svarīgs šādās situācijās ir vecāku atbalsts – neizsmiet, paskaidrot baiļu cēloni, neapelēt pie bērna vecuma ("Nu, ko tu baidies?! Tu jau vairs neesi nekāds sīkais!”), utml. Tāpēc svarīgi ir izvērtēt vēl pirms kopīgas filmas skatīšanās, vai bērns tam ir gatavs un vai tas viņa psihei vispār nepieciešams. Izvairīties no šādas psiholoģiski traumējošas pieredzes iegūšanas ir vieglāk, nekā pēcāk to novērst – tas var prasīt neparedzēti ilgu laiku.