Siena laiks

Visspilgtākās atmiņas saistās ar siena laiku. Pati biju no pilsētas un pa retam, vasarās apciemoju omīti lauku pusē.  Siena laiks bija  notikums, kas ievērojams ar to, ka daudzie kaimiņi, kas parasti nemaz tik bieži nesatiekas, pēkšņi sāk draudzēties. Siena vākšana tikai nezinātājiem izskatās kā glītas, rindā nostādītas kaudzītes. Patiesībā tas ir process, kurā piedalās daudz dažādas tehnikas un daudz cilvēku. Un arī viņš, mana lauku simpātija, ar kuru īsti nemaz nebiju pazīstama, bija ieradies. Nejauši acu skati, mulsi smaidi, ar to pilnīgi pietika, lai saviļņotu manu rāmo dabu.

Kā parasti, pēc smaga darba seko siena savākšanas balle. Dārzā tiek saklāts galds, uzgriezta skaļa, lustīga mūzika, ugunskurā cepas desiņas un visi ir nedaudz “vieglā prātā”. Protams, piedalījās arī mana simpātija, par nelaimi, ar savu feju. Centos saglabāt neitrālu attieksmi, taču ņemot vērā to, ka man bija jācenšas izskatīties līdzsvarotai, neitrālai un labā garastāvoklī, tad patiesība bija bēdīga – jutos saspringta un nervoza. Ik pa brīdim mēs uzlūkojām viens otru zibenīgiem skatieniem, laikam vairāk raizējoties par to, ka paši pieķersim sevi to darot.

Sāka krēslot, ballīte man nešķita jautra, drīzāk sarūgtinājuma pilna, tāpēc devos gulēt. Gaiss bija svaiga siena smaržas pilns un pavedinošs, zālē čīgāja sienāži. Lēnā gaitā, neko nedomājot, savāda gurdenuma pilna, es atvēru tumšā priekšnama durvis un pēkšņi attapos divās ļoti tuvās un spēcīgās rokās. Sākumā bailes, tām sekoja mulsums un beigās tikai es un viņš. Alkatīgi skūpsti, maigi pieskārieni… Nezinu – tīšā vai netīšām, gribot vai negribot, gaidot vai negaidot, taču tas bija sākums – to es sapratu uzreiz.